Līgas Purmales glezniecība apvieno divas parasti nesavienojamas sfēras – kā viegli uztverama un skaista lieta tā iejūsmina un aizkustina neierobežoti plašu mākslas mīļotāju loku ar visām no tā izrietošajām sekām, tomēr vienlaikus paliek godājama objekta statusā arī mākslas ekspertu piesardzīgi nīgrajos prātos. Tāpēc viņas glezniecību neapdraud ieslīgšana aizmirstībā pat mūsdienu strauji mainīgajā informācijas gūzmā. No mākslas vēstures puses to nodrošina mākslinieces daiļrades atskaites punkts – pievēršanās fotoreālismam (jeb hiperreālismam, jeb superreālismam) XX gadsimta 70. gadu vidū. Tas arvien vēl nav sevi izsmēlis un turpina dažādi modificēties.
No estētikas kā filosofijas nozares puses nebeidzami interesanti šķiet ar glezniecības palīdzību šķetināt realitātes un vizualitātes simultānās attiecības, kas vēl jo aizraujošākas un daudznozīmīgākas tehnoloģiju iespaidā ir vērtušās XXI gadsimtā. Savukārt tautas balss un mākslas tirgus Līgu Purmali jau sen ir pieņēmuši kā savējo un ar viņas populārajām miglas ainām koriģējuši profesionāļu noteikto kanonu – priekšstatu par to, kāda Latvijas māksla ir īstenībā un šodien.
Tauriņa skatpunkts
Galerijā Daugava notiekošajā Līgas Purmales izstādē Kas dārzā? ir aplūkojamas astoņas gleznas. Tās tapušas laikā pēc viņas iepriekšējās personālizstādes Kurzeme tajā pašā galerijā 2015. gada septembrī. Gleznās attēloti pieci dārza un trīs dīķa tuvplāni. Dārza skatos redzamas koku lapotnes, ziedi un ogas no tāda kā tauriņa vai mušas skatpunkta. Dīķa skatus piepilda koku lapotņu un debesu atspulgi ūdenī, uz kura virsmas saskatāmi daži sīki zariņi vai ūdensaugi. Tie kļūst par sava veida starpniekiem starp apkārtējo pasauli, uz kuru mēs it kā skatāmies caur gleznas rāmi, un tās atspulgu dīķa virsmā, kuru mēs patiesībā gleznā ieraugām.
Līgai Purmalei allaž ir patikuši paradoksi un noslēpumainība, jo īpaši tāpēc, ka gleznotāja praksē tie mēdz izrādīties neiztrūkstošs optiskās realitātes uztveres elements. Galerijas komentārā par izstādi Kas dārzā? tas dēvēts par brīnumu un attiecināts uz skaistumu kā tādu: "Rīta gaisma. Vakara gaisma, pēcpusdienas gaisma, nakts gaisma. To Līga Purmale gleznojusi gadu no gada. Gaismas avots – logs, durvis, debesis... Gaisma ir balta. Gaisma sevī ietver visas spektra krāsas. Gaisma saplūst, savienojas ar gaisu, ar mitrumu un atklāj dabas brīnumu. [..] Brīnumi ir tepat līdzās [..] – savā dārzā. Skaistums arī ir brīnums. Tāpēc jau tiek apbrīnots. Gaisma – rīta, pēcpusdienas, vakara, nakts – atklāj šos brīnumus – gaismas radīto ēnu spēli uz dīķa virsmas, jāņogas miziņas spoguļgludumu, zieda lapas asinsrites mežģīni." (Lasāms www.galerijadaugava.lv.)
Visiekārojamākās jāņogas
Līgas Purmales vārdu ir pieņemts saistīt ar fotoreālismu, un viņas rokraksts neapšaubāmi ir izveidojies un palicis šā mākslas virziena ietekmē, līdzīgi kā daudziem pazīstamiem amerikāņu un arī, piemēram, igauņu, gleznotājiem, kuri hiperreālisma tradīciju aizsāka mūsu reģionā. No igauņiem visradnieciskākā Līgas Purmales pieejai šķiet Jāna Elkena un Aili Vintas daiļrade, šie mākslinieki hiperreālistiski glezno tiklab urbānās dzīves, kā arī dabas fragmentus, apvienojot racionālo, precīzo ar melanholisko, lirisko.
Tomēr, raugoties uz izstādes Kas dārzā? gleznām, gribas akcentēt arī citas, ne gluži klasiskajam fotoreālismam raksturīgas iezīmes, kurās lielā mērā atklājas šo darbu jēga. Par vienu no tām aizdomājos saistībā ar gleznu Dārzs 3, kurā attēlotas jāņogas. Nav šaubu, ka Līga Purmale, vismaz no vidējā latvieša skatpunkta raugoties, attēlo visiekārojamākās un kārdinošākās jāņogas, kādas vien pasaules glezniecības vēsturē redzētas. Nejauši šķirstot vecas avīzes, uzgāju kādu Ievas Rupenheites rakstu, kurā fiksēta jāņogu parādīšanās Līgas Purmales interešu lokā: "Ir arī gleznotājai neparastas miniatūrās dabas studijas, piemēram, hiperbolizētais jāņogu ķekars. Tomēr īpaši izceļamas pilsētas vīzijas, kurās apturētie brīži liek meklēt redzamo pasauli tepat aiz galerijas logiem." (Diena, 6.10.2000.) Nesen pirms tam biju studentiem rādījusi XIX gadsimta sākuma krievu galma gleznotāja Fjodora Tolstoja slavenās Sarkanās un baltās jāņogas (1818). To autors memuāros uzjautrinājās, ka pāris jāņogu ķekaru uztur veselu ģimeni, jo cariene Elizabete par tām bijusi stāvā sajūsmā, tāpēc pasūtījusi māksliniekam vēl un vēl šos guašas zīmējumus, lai dāvinātu saviem draugiem. XIX gadsimtā t. s. trompe-l’oeil (franču valodā – acs maldināšana) metodi gleznotāji mēdza izmantot, lai rosinātu smeldzīgas pārdomas par pasaules iluzoro dabu.
Arī Līgas Purmales attieksme ietver ne vien skrupulozu dzīves mirkļa pārnesumu uz audekla ar mazo otiņu, bet arī lēnajā darba procesā notikušu filosofēšanu par īstenību un šķitumu, gaismas spēlēm un trikiem. Īpaši tas sakāms par dīķa atspulgiem, kuros ar gaismas staru palīdzību radīts attēls, kas tomēr nav tas, kas tiek atspoguļots. Skatītājs atkarībā no savas domāšanas kapacitātes gleznu uztverei var pievienot vai nepievienot Žana Bodrijāra atziņas par simulakriem un Renē Magrita gleznas Šī nav pīpe analīzi Mišela Fuko interpretācijā.
Līga Purmale
Izstāde Kas dārzā?
Galerijā Daugava līdz 17.III