Ar programmu, kurā ietilpa divi sava laika šedevri – modernismam piederīgais Dmitrija Šostakoviča 1. vijoļkoncerts un vācu romantiķa Johannesa Brāmsa 1. simfonija – un nedaudz latviešu mūzikas – Ziedu valsis no Jāņa Mediņa baleta Mīlas uzvara. Šoreiz kopā ar orķestri uzstājās igauņu viesmākslinieki – Latvijas publikai labi zināmais diriģents Olari Eltss, kurš no 2001. gada līdz 2006. gadam bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs, un vijolniece Anna Līsa Bezrodnija – liekot pārliecināties, ka Eltsa sadarbībā ar latviešu mūziķiem ik pa laikam joprojām tiek sasniegtas augstākās radošās meistarības virsotnes, Šostakoviča vijoļkoncerta interpretācijai un solistes sniegumam gan raisot dalītas izjūtas.
Tātad – koncerta sākumā izskanēja Jāņa Mediņa Ziedu valsis no Mīlas uzvaras – pirmā latviešu baleta, kas tapis 1935. gadā. Novērtējot šīs mūzikas melodiskumu, instrumentācijas krāšņumu un emocionālo noskaņu plastiskumu, ko Olari Eltsa vadītais orķestris atainoja droši un vijīgi, ar prasmīgi veidotiem tempa un dinamikas kontrastiem un plašu, pilnskanīgu toni, šāda programma izvēle tomēr izsauca pāris jautājumus. Ja orķestrim netika piešķirts pietiekami daudz finansējuma, lai varētu sezonas atklāšanai pasūtīt latviešu komponista jaundarbu (kas pats par sevi ir apkaunojums), un tā vietā mūziķi pievērsās Jāņa Mediņa daiļradei – kas savā ziņā ir pat pašsaprotami, jo viņš taču savulaik veselus sešpadsmit gadus bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents – daudz labāk par fragmentu no baleta partitūras te būtu iederējies kāds no mākslinieciski nopietnākajiem un interesantākajiem Mediņa darbiem – jebkura no četrām orķestra svītām vai simfonija, vai simfoniskā poēma Zilais kalns, vai simfoniskais tēlojums Imanta, un uzskaitījums ar to vēl nebeidzas. Saprotams, par to drīzāk bija jādomā repertuāra veidotājiem nekā igauņu viesdiriģentam, kurš varbūt vēl uzskatītu par savu nacionālo pienākumu uz koncertu atvest kādu Eduarda Tubina vai Heino Ellera simfoniju.
Dmitrija Šostakoviča 1. vijoļkoncerta dzimšana bijusi sarežģīta – izvērsto četrdaļīgo opusu (ar noktirni, skerco, pasakalju un burlesku) autors pabeidza 1948. gadā – laikā, kad Padomju Savienībā visaktīvāk tika vajāti tieši tie komponisti, kam piemita kāda ģenialitātes dzirksts, sākot ar Mjaskovski un Hačaturjanu un beidzot ar Jāni Ivanovu un Lūciju Garūtu – un bija skaidrs, ka Staļina dzīves laikā šo koncertu atskaņot nevarēs. Pirmatskaņojumu tas piedzīvoja 1955. gadā Dāvida Oistraha interpretācijā. 12. oktobrī izskanējušo Annas Līsas Bezrodnijas priekšnesumu neapšaubāmi raksturoja vairākas spilgtas iezīmes – daudzās liriski filosofiska rakstura vai skumju un ciešanu caurstrāvotās epizodēs vijoles skanējums izcēlās ar izteiksmīgumu un intensitāti, arī Burleskā soliste pārsvarā atrada muzikālajai domai visatbilstošāko tembru, dinamiku artikulāciju un emocionālo risinājumu; interpretācijas koncentrētība un loģiskā virzība skaņdarba dramaturģijas atveidē neradīja nekādus pārrāvumus, bet – pats galvenais – kadence skanēja pārliecinoši un ekspresīvi gan māksliniecisko pārdzīvojumu, gan tembrālo rakursu ziņā. Nevar teikt, ka orķestra spēle un dialogs ar solisti šoreiz būtu bijis pats saliedētākais, taču, sekojot Olari Eltsa veidotajam visnotaļ precīzajam un spraigajam skaņdarba lasījumam, orķestra mūziķi guva atzīstamas sekmes gan daudzveidīgu, kolorītu un skaidri izzīmētu muzikālo tēlu atspoguļojumā, gan arī koncerta dramaturģiskās arhitektonikas izklāstā.
Problēma slēpās kur citur – Annas Līsas Bezrodnijas spēlētais vijoles tonis pats par sevi nebija īpaši bagātīgs, krāšņs un individualizēts, līdz ar to skanējumam nenovēršami kļūstot blāvākam un vienpusīgākam. Pirmām kārtām tas ietekmē lirisku izjūtu atainojumu, kurš nekad nesasniedz tādu izteiksmību un dziļumu, kādu mūzika būtu pelnījusi. Otrām kārtām – dramatisku noskaņu iedzīvinājuma laikā tas solisti noved pie gluži neatrisināmas dilemmas – vai nu konsekventi paust partitūrā ietverto sakāpināto spriegumu, tādējādi atmetot cerības uz jebkādu toņa skaistumu, vai arī koncentrēties uz savā rīcībā esošajiem ierobežotajiem tembrālajiem resursiem, muzikālo vēstījumu tādējādi padarot kaitinoši bālu un neskaidru. Rezultātā, piemēram, ar vijoļkoncerta Skerco soliste kaut kā galā tika, taču nekādu īpašu baudījumu tas nesagādāja.
Patiesībā šāda problemātika nav nekas jauns. Pirmoreiz atskaņotājmākslas vēsturē tā parādījās aptuveni 20. gadsimta 80. gados ar jaunu vijolnieku paaudzi, kuru no tās priekšgājējiem atšķīra jūtami nabadzīgāks tonis, emocionālais diapazons un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu kopums, to mēģinot kompensēt ar racionālāku interpretācijas redzējumu, stilistisko nianšu rūpīgāku atveidojumu un virtuozāku spēles manieri. Iepriekšējo gadu desmitu izcilākajiem vijolniekiem tajā pašā laikā, ap 1990. gadu – Heifecam, Menuhinam, Šēringam, Stērnam un citiem – pakāpeniski beidzot savu karjeru, līdz ar to noslēdzās vijoļspēles "zelta laikmets", kas, visticamāk, sākās ap 1870. gadu ar Veņavska un Vjetāna vēlīnajiem sasniegumiem un skaņu ierakstu ēras dzimšanas brīdī atradās jau pašā virsotnē. Tas arī izskaidro, kādēļ ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri pēdējo deviņu gadu laikā veiktās slavenu vijolnieku interpretācijas (Letīcijas Munjosas, Kristīnes Mihaelas Prīnas, Izabellas Faustas, Janīnes Jansenas, Sergeja Dogadina), neraugoties uz visiem tituliem, prēmijām un goda nosaukumiem, visbiežāk izrādījušās viduvējas. Annas Līsas Bezrodnijas uzstāšanās no tām vēl bija pati labākā.
Koncerta otrajā daļā Olari Eltsa vadītā Johannesa Brāmsa 1. simfonijas interpretācija radīja vispatīkamāko pārsteigumu. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais līmenis te izpaudās sevišķi augstās kvalitātēs, Brāmsa simfonijas atskaņojumu paužot kā viengabalainu radošu koncepciju, kam piemita gan skaidra un uzskatāma muzikālā loģika, gan nepārprotama atbilstība skaņdarbā koncentrētajam stilam un estētikai, gan arī tieši Brāmsa mūzikai raksturīgais emocionālas harmonijas un kaismes apvienojums. Orķestra stīgu grupai izceļoties ar siltu un piesātinātu toni (lieli nopelni te acīmredzami bija pirmā vijolnieka Raimonda Ozola sniegumam), Brāmsa 1. simfonijas jūtu un noskaņu pavērsienus mūziķi atainoja ar krāšņu, izteiksmīgu piepildījumu, no vienas puses, un izsmalcinātu grāciju, no otras puses, koka pūšaminstrumentu līdzdalībai tam pievienojot papildus kolorītu un dzidrumu. Metāla pūšaminstrumentu spēli gan nevarētu nosaukt par nevainojamu, tomēr mūziķu ieguldītais darbs guva panākumus visa skaņdarba gaitā, ar spožu dramatisku spēku izvirzoties priekšplānā fināla triumfējošajās epizodēs.
Tomēr visvairāk priecēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Olari Eltsa dialogs – diriģents acīmredzami panāca vistiešāko un precīzāko atsaukšanos gan metroritmiskajām norādēm, gan arī pašiem lakoniskākajiem un negaidītākajiem žestiem, līdz ar to orķestrim brīvi un plastiski atainojot kā diriģenta iecerēto simfonijas māksliniecisko dramaturģiju visplašākajās līnijās, tā arī mūzikas rakstura nianses, tempa izmaiņas un dinamiskos kāpinājumus. 12. oktobrī dzirdētā Brāmsa 1. simfonijas interpretācija katrā ziņā raksturojama kā izcils paraugs orķestra un diriģenta sadarbībai, dziļi jūtošas un ar racionālu prātu apveltītas radošas personības spilgtam un mērķtiecīgam veikumam un emocionāli pilnskanīgam, tīram un kontrastainam vācu romantiskās mūzikas lasījumam. Jācer, ka šāda līmeņa priekšnesumi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jaunajā koncertsezonā būs rodami arī turpmāk.