Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +1 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

LNSO un Sinfonietta Rīga sezonas noslēguma koncertu recenzija. Noslēgumā dubultakords

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sezonas noslēgumā atdod apritē Jāņa Ivanova Piekto simfoniju, Sinfonietta Rīga piedāvā aizraujošus pārsteigumus.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) 90. jubilejas sezonu sava galvenā diriģenta Andra Pogas vadībā 25. maijā Lielajā ģildē noslēdza godam – ar ievērojamākā latviešu simfoniķa Jāņa Ivanova izcilās, taču sen nespēlētās Piektās simfonijas atskaņojumu. LNSO arī atgādināja, ka Rīga ir Riharda Vāgnera pilsēta, sniedzot iespēju beidzot arī Rīgā dzirdēt lielisko poļu soprānu Agu Mikolaju, kura 2015. gadā būtiski kaldināja LNSO un Valsts akadēmiskā kora Latvija vēsturiskos panākumus Džuzepes Verdi Rekviēma atskaņojumā Elizejas lauku teātrī Parīzē. Agas Mikolajas pēdējais, pārpasaulīgais un vienlaikus cilvēciski siltais dziedājums Libera me vēl tagad skan ausīs.

 

Pamatu godināšana

Latviešu simfonisma klasiķa Jāņa Ivanova (1906–1983) liktenis ir neapskaužams. Ievērojamo komponistu – 21 simfonijas, triju instrumentālo koncertu un daudzu citu dziļu un krāšņu lielopusu autoru, jaunu ceļu un konsekvenču meklētāju arī klaviermūzikā (24 skicējumi klavierēm) un kormūzikā (Vokalīzes korim), Latgales dabas, noskaņu un tautasdziesmas iegleznotāju mūzikā – smagi trāpīja padomju nomenklatūras slavenais 1948. gada lēmums. Varas uzbrukums, kas nesaudzēja pat Krievijas pasaules mēroga mūzikas lielmeistarus Dmitriju Šostakoviču un Sergeju Prokofjevu, turpinājās arī toreizējās padomju republikās un Latvijā vissmagāk skāra Jāni Ivanovu. 1945. gadā pabeigto un Maskavā jau veiksmīgi atskaņoto Piekto simfoniju ieskaitīja formālistisko, padomju mākslai nevēlamo skaņdarbu sarakstā, nolemjot partitūru vistālākajam nekustināmajam plauktam, jo skaudrā mūzikas valoda, pārdzīvojuma nepiegludinātais spēks un dziļums galīgi neatbilda padomju propagandas mundrās jauncelsmes garam un nepārstāvēja tolaik vienīgo pareizo sociālistiskā reālisma ideoloģiju.

Vēlāk, grožiem nedaudz atslābstot, simfonija piedzīvoja pāris atskaņojumu Leona Reitera, vēlāk arī Vasilija Sinaiska vadībā, tomēr diemžēl tā neatgriezās arī brīvās Latvijas koncertdzīvē. Iespējams, tāpēc, ka komponists tad jau bija miris un nevarēja personiski kā dzīvs pārmetums parādīties koncertu rīkotāju priekšā.

Andrim Pogam un LNSO izdevās izcelt gan Jāņa Ivanova Piektās simfonijas skaudro, nežēlīgo, sāpīgo drāmu, gan īslaicīgo melodisko patvērumu un rūpīgi sargātos, simfoniskajos dziļumos nobēdzinātos sapņus, šīs mūzikas plašo dimensiju no majestātiskas stājmākslas līdz dziļi personiskam ievainojumam. Te vēl ir jaušamas tikko piedzīvotā kara baismas un drupas, un neatstāj sajūta, ka simfonijas autors nav spējis noslēpt iekšējo depresīvo sajūtu, ar kādu sevi pieteica jaunā dzīves kārtība Padomju Latvijā. Ir labi, ka šonedēļ LNSO šo simfoniju uz karstām pēdām ieraksta, lai izdotu kompaktdiskā. Jāņa Ivanova Piektā simfonija to jau sen ir pelnījusi, tiek nomaksāts būtisks parāds Latvijas kultūrai, turklāt šī ir mūzika, kas LNSO izcili piestāv. Sarežģīta, toties instrumentālām tutti un solo krāsām bagāta, dāsna, mērķtiecīgi un dziļi emocionāli uzrunājoša laikmeta zīme, kas mākslinieciski kuslam, bezpersoniskam mūziķu kolektīvam nebūtu pa spēkam. Atskaņojums pierādīja, ka mūsu galvenā nacionālā simfoniskā vienība šobrīd ir augsta līmeņa orķestris. Īpaši jāatzīmē stabilitāte un brīvība, kas nu jau ilgāku laiku raksturīga ne tikai stīgu grupas, bet arī pūšaminstrumentu solistu sniegumam.

Orķestris jutās kā mājās arī Riharda Vāgnera Nirnbergas meistardziedoņu spožajā, vitālajā uvertīrā un bija lielisks partneris Agai Mikolajai Vāgnera Vēzendonkas dziesmās, kurās tika sniegta niansētas, jūtīgas simfoniskās kamermūzikas (!) meistarstunda. Agas Mikolajas krāšņi piesātinātajam soprānam ir ko teikt gan vāgneriskajā vērienā, gan intīmā, introverti personiskā intonācijā, kas, tāpat kā nolemtības (vientulības) sajūta, ir tik nozīmīga Vēzendonkas dziesmu ciklā.

Mazs, tomēr pieminēšanas vērts sīkums. Jauki, ka LNSO sezonas noslēgumkoncerta klausītāju rīcībā bija svaigi nodrukātais orķestra nākamās sezonas notikumu kalendārs, taču nelāgi, ka bukletiņam nāk nost krāsa. Tā nekur nepazūd, tikai acīmredzami iekrāso ziņkārīgo šķirstītāju plaukstas. Balto somiņu īpašniecēm un vasarīgi gaišo drēbju valkātājiem jāuzmanās!

 

Aizraujoši pārsteigumi

LNSO spēles laukumā bija mūsu un Vakareiropas kultūras mūžīgās, klasiskās vērtības un Rīgas pozicionēšana Eiropas kultūras vēstures kartē. Savukārt Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē 19. maijā turpat Lielajā ģildē pēc "iesildīšanās" ar Jozefa Haidna 93. simfoniju Re mažorā izvēlējās iepazīstināt ar jaunu, daudzsološu latviešu kontrabasa talantu, Leoša Janāčeka Mūzikas akadēmijā Brno studējošo Matīsu Eisaku, un apbalvot orķestrim uzticīgos klausītājus ar izklaidējošu pārsteigumu – Džona Adamsa minimālismu kopā ar aizraujošu un smīdinošu mēmo kino.

Matīss Eisaks, kuru vienaudži vēl varētu atpazīt kā progresīvā roka grupas Hailstone ģitāristu, pārliecinoši un strauji dodas celmlauža, Latvijas ambiciozākā kontrabasista Gunāra Upatnieka pēdās. Viņš spoži atskaņoja vienu no virtuozākajiem kontrabasu solo romantiskā koncertžanra repertuāra skaņdarbiem – Džovanni Botezīni romantisko Grande Allegro di Concerto, kura autors, atzīts XIX gadsimta kontrabasa spēles meistars, šķiet, gribējis ar milzīgo mūzikas instrumentu tuvoties vijoles iespējām un konkrēti Fēliksa Mendelszona Vijoļkoncerta pasaulei. Matīsam Eisakam netrūkst nedz muzikalitātes, nedz kontrabasa spēlei nepieciešamās fiziskās izturības un spēka. Instruments viņa rokās skan sulīgi, mūziķis demonstrē lielisku tehniku, tiek galā pat ar flažoletiem un milzu intervālu lēcieniem straujajā tempā.

Vīnes klasiķis Haidns un amerikāņu minimālisms vienā programmā, kurai jātrāpa dažādām gaumēm, šķiet, diagnosticē Normunda Šnē visiemīļotāko programmu veidošanas principu. Kā balva mūziķiem un klausītājiem pēc izteikti mehāniskā Stīva Reiha opusa Eight Lines, kurā orķestris burtiski atveido automātu, sekoja satriecošs pārsteigums – Džona Adamsa darbs Fearful Symmetries/Baismīgā simetrija, kura mūzika bija izcili saskaņota ar mēmo kino. Ik niansē un pēkšņā pavērsienā, it kā skaņdarbs būtu speciāli tam radīts. Taču tā nav. Ar mūziku apbrīnojami sinhronizēto kinomontāžu Adamsa opusam izveidojis franču mākslinieks Žeroms Boss, izmantojot fragmentus no savulaik slavenā amerikāņu aktiera, režisora, producenta un rakstnieka Bastera Kītona 40 mēmajām filmām. Kompilāciju, kas tā arī nosaukta – Basters, Normunds Šnē gluži nejauši atradis YouTube…

Šādā kombinācijā no skaņdarba nosaukumā piesolītajām baismām gan nav ne miņas. Tās pārvērtušās savā pretmetā – pārpratumiem un absurdām situācijām piepildītā komismā, pat farsā, kas izcili piestāvēja koncerta izskaņai piektdienas vakarā. Dinamiskās sinkopes un straujā tempā mainīgās kinoainiņas, neatlaidīgais ostinato pulss un gudrā variēšana ar mūzikas un vizuālo norišu stresu aizrāva pirms tam sutīgās koncertzāles gaisa trūkumā visai nogurdināto publiku.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja