Par katru latviešu dramaturģijas iestudējumu ārpus valsts robežām varam priecāties tīri fakta līmenī, taču vēl jo patīkamāk, ja rezultāts ir interesants un rosinošs. Pavisam īsā laikā – attiecīgi 1. decembrī un 11. februārī – piedzīvotas Rasas Bugavičutes-Pēces lugas Puika, kas redzēja tumsā pirmizrādes Tallinā, vispirms Igaunijas Krievu teātrī, pēc tam arī Pilsētas teātrī.
Atšķiras gan režisoru izvēlētā estētika, gan izrādes ilgums: Krievu teātrī tas ir stundu un 40 minūtes bez starpbrīža, Pilsētas teātrī – 2 stundas 40 minūtes ar starpbrīdi. Krievu teātra izrādē iesaistīti desmit, Pilsētas teātrī – astoņi aktieri (Valtera Sīļa godalgotajā iestudējumā Latvijas Nacionālajā teātrī spēlē pieci). Skatīties abas izrādes pēc kārtas ir ļoti interesants piedzīvojums.
Reālisms un kaķis
Pirmā manā grafikā bija jaunākā versija Tallinas Pilsētas teātra Mazajā zālē režisores Martas Alīdes Jakovskas iestudējumā. Salmes Kultūras centrs, kurā Pilsētas teātris mājo savas ēkas rekonstrukcijas laikā, telpu izkārtojuma ziņā atgādina VEF Kultūras pili, taču jāatzīst, ka Mazā zāle igauņiem ir daudz piemērotāka teātra rādīšanai un skatuve nav maza. Izrādes mākslinieks Kristjans Suitss izveidojis padomju/ postpadomju mazģimeņu dzīvokli maksimāli tuvu īstenībai – bez sienām, taču ar neskaitāmām dokumentāli precīzām detaļām, sākot no sekcijas, virtuves iekārtām, citām mēbelēm un beidzot ar aizkariem un, kas svarīgi, lustrām (žanra klasika – plastmasas "kristāli") un lampām, kam ir būtiska loma arī Prīdu Adlasa gaismu partitūrā. Deviņdesmito gadu noskaņa ievērota arī kostīmos, piemēram, galvenā varoņa Jēkaba mātes Zelmas puķainā kleitiņa un rozā jaka ļoti daudz pasaka par darbības norises laika ikdienas apģērbu, ņemot vērā, ka tā nav pārlieku turīga ģimene.
Iestudējuma iecelšana reālisma koordinātās stāstam par zēnu un viņa neredzīgajiem vecākiem piešķir konkrētību, saglabājot emocionalitāti, – jā, tās ir galvenā varoņa atmiņas, bet, tajās atgriežoties, Jēkabs pilnībā atgūst bērnības un pusaudža gadu notikumu uztveres tiešumu un naivitāti.
Rasas Bugavičutes-Pēces varonim atmiņu stāsta atskaites punkts ir 33 gadu vecums, Jēkaba lomas atveidotājam Janam Ērenbergam ir 27 gadi, un šī ir viņa pirmā sezona Tallinas Pilsētas teātra štatā. Izrādes sākuma daļa, kas iezīmē mazā Jēkaba dzīves apstākļus, dzīvokļa vidē risinās ļoti organiski: Jēkaba vecāki un kaimiņi tiekas, vīri dzied "Hei, melnā pantera" igauņu valodā, un tad pienāk skolas vecums, māte uzsien dēlam amizantu kaklautu (Krievu teātra versijā ir kaklasaite ar Blīkšķu Baniju).
Jēkaba pasaulei paplašinoties, režisore meklē veidus, kā, paliekot tajā pašā interjerā, darbību iznest ārpus tā. Piemēram, skolotāja raksta nevis uz tāfeles, bet loga stikla. Pirmā cēliena kulminācija lielā mērā ir stāsts par kaķi Vilku, kura lomā negaidīti parādās Allans Normetss – liela auguma aktieris, kurš nemaz arī necenšas atveidot mazu radību. Gluži otrādi, šāda izmēra kaķis it kā izkāpj no Zelmas zemapziņas baiļu nostūra. Publika smejas, kad kaķis ar raksturīgām kustībām eleganti notrauc bļodiņu no galda vai mazāk eleganti izvemjas uz dīvāna pārklāja. Lai cik nepareiza rīcība būtu kaķa pamešana mežā, kā izdara Jēkabs, viņa tā brīža motivācijai ir zināms pamats.
Īpaša vieta izrādē ir Killi Tētammai mātes lomā. Šī Zelma ir dzīvespriecīga, lai arī rūpju pilna, bet viņas psiholoģiskās problēmas saasinās visai ticami un netiek pārspīlētas. Mātes un dēla attiecības veido izrādes emocionālo centru.
Indreks Ojari, kurš atveido Jēkaba tēvu Zemgu, kam jau dramaturģija piedāvā lielākoties labsirdīga rezoniera vietu, rada lādzīga, varbūt savā ziņā nedaudz nedroša vīrieša tēlu. Pārējās lomas ir proporcionāli mazākas, taču jūtams, ka arī tajās nodarbinātie aktieri ir savā vietā un rada vienota ansambļa iespaidu. Režisorei kopā ar aktieriem izdodas panākt pilnīgu kontaktu ar skatītājiem, jo kādā brīdī jau tuvu izrādes finālam pēkšņi aptvēru, ka no savas septītās rindas dzirdu, kā uz skatuves tikšķ pulkstenis, – tātad zālē valdīja pilnīgs klusums.
Rūpīgi izstrādāta arī muzikālā partitūra, kuras autors Jakobs Juhkams kompilējis visdažādākos muzikālos fragmentus: kad izrādes sākumā tiek imitēta radiokanāla meklēšana, pavisam uz īsu brīdi ieskanas piemirsta Eolikas dziesma par karavānu, vēlāk arī burtiski pāris sekunžu dzirdams Labvēlīgā tipa hits Alumīnija cūka, savukārt izrādes emocionālajam beigu akcentam izraudzīta Jauna mēness dziesma Piekūns skrien debesīs. Pieņemu, ka igauņu skatītājam dziesmas saturs neko neizsaka, bet "mosties, brāl, jau rīts" ir ļoti piemērots motīvs, lai noslēgtu atmiņu stāstu. Ir jāiet tālāk.
Publiskajā komunikācijā režisore Marta Alīde Jakovska uzsver tieši sociālo aspektu, un Salmes Kultūras centrā skatāma arī Ziemeļigaunijas Neredzīgo asociācijas audēju paklāju izstāde. Tos var arī iegādāties, tādējādi atbalstot organizācijas mājvietas remontu, bez kura ēku var slēgt.
Izrāde Puika, kas redzēja tumsā Salmes Kultūras centrā būs skatāma 31. martā, 1., 3., 14., 15., 17. aprīlī, kā arī 4., 5. un 10. maijā.
Atmiņu karnevāls
Igaunijas Krievu teātrī Rasas BugavičutesPēces lugu ir iestudējis Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra mākslinieciskais vadītājs Sergejs Golomazovs. Cik noprotams no publikācijām, režisors devies talkā kaimiņvalsts teātrim situācijā, kad cits režisors nav ticis ar iestudējumu galā. Salīdzinoši īsā laikā tas ir jau otrais Sergeja Golomazova darbs Tallinā, un, kaut gan nav zināms, kādā iestudējuma stadijā viņš pārņēmis darbu, rezultāts ir konsekvents un profesionāli nostrādāts.
Atšķirībā no Pilsētas teātra skrupulozās sadzīves detaļu koncentrācijas scenogrāfa Aleksandra Barmenkova piedāvātā telpa ir galēji lakoniska: divi gari koka soli un vertikāli piestiprinātas lielas papīra loksnes, uz kurām galvenais varonis ar otu triepj ainu nosaukumus. Kad loksne noplēsta, to sadala mazākos gabalos un izmanto dažādu rekvizītu atveidošanai – no papīra lapām sanāk gan sega, gan pirmā septembra ziedu pušķi, gan telefona klausules. Lai arī paņēmiens nav jauns, tas darbojas gluži labi, jo papīra lapas kā dienasgrāmatas palielinājums ir precīza metafora. Turklāt risinājuma nosacītība labi palīdz pārejā no vienas ainas otrā, kad trauku mazgāšana pāraug to iepakošanā, ģimenei pārceļoties uz citu mājvietu.
Izrādes centrs ir Aleksandra Žiļenko atveidotais Jēkabs. Aktieris precīzi atbilst lugas varoņa vecumam, viņam šogad aprit 33 gadi, Krievu teātra trupā viņš ir kopš 2011. gada un spēlē ļoti plašā spektrā – no Ezīša Sergeja Kozlova pasaku iestudējumā līdz Glumovam Aleksandra Ostrovska Gudriniekā. Aktierim piemīt neapšaubāma harisma, viņa varonis virza uz priekšu visu darbību, un notikumus mēs skatām tieši viņa acīm. Iestudējuma estētiskais risinājums izriet no atmiņu nosacītās dabas – tā nav precīza notikumu rekonstrukcija, bet spilgtas ainas, kuru varoņiem uzsvērtas spilgtākās īpašības un katram veltīts neliels īpašs iznāciena "numurs" ar attiecīgi piemeklētu mūziku. Piemēram, kaimiņienes Dainas bērnības sapnis kļūt par balerīnu ir iemiesots viņas tēlā gan ar baleta pozām, gan ar apģērbu, kura galvenais elements ir balerīnas kārtaine.
Aktieri, kas atveido kaimiņus, pārmiesojas arī pirmklasniekos ar ziediem rokās, savukārt aina ar kaķi atrisināta, aktieriem pusaplī sēžot uz grīdas un lielā ātrumā pārbīdot ēdiena bļodiņu no viena pie otra. Vēlāk, kad lugas darbībā ienāk citi varoņi, mainās arī paņēmieni, ar kādiem risināts sižets. Neizbēgami ieviesti daži lokalizējumi, piemēram, skolotāju, kuru aktrise Marina Malova spēlē kā visai stereotipisku "učeni", Jēkaba māte uzrunā vārdā un tēvavārdā par Laimu Augustovnu. Tas ir diezgan neiespējami latviešu skolā, bet pilnīgi ikdienišķi krievvalodīgā vidē, kurā skolotāju uzrunāt vienkārši par skolotāju nav pieņemts. Gerkena veikals, kas neko neizsaka Igaunijas skatītājam, nomainīts uz humpalu bodi, kas konkrētajā situācijā, necilas drānas saliekot iepirkumu ratos, ir precīza un sāpīga zīme.
Koncentrācija uz varoņu raksturīgākajām īpašībām skar arī Jēkaba vecāku tēlus. Mātes lomā aktrise Tatjana Jegoruškina jau no pirmā brīža akcentē nemitīgu satraukumu par dēlu, vienīgi šī mazliet raudulīgā intonācija nekā nevar attīstīties un riskē kļūt vienmuļa. Dmitrija Kordasa atveidojumā Jēkaba tētis Zemgus ir labsirdīgs vīrs ar fotoaparātu un blašķīti. Režisora Sergeja Golomazova stiprā puse vienmēr ir bijusi tehniski stabila izrādes karkasa izveidošana, un šajā gadījumā konstrukcija ir apaudzēta ar precīziem aktierdarbiem. Protams, mazāko lomu tēlotājiem te nav daudz iespēju izpausties, taču ansambļa vienotība ir nenoliedzama.
Rasas Bugavičutes-Pēces cilvēciski siltais pieaugšanas stāsts ir atradis ieinteresētus māksliniekus un skatītājus Tallinā (Krievu teātra izrāde nupat bija viesizrādē Narvā). Krievu teātris turpina sadarbību ar Latvijas režisoriem – jau šopavasar ir gaidāms Dmitrija Petrenko jauniestudējums.
Izrāde Puika, kas redzēja tumsā Igaunijas Krievu teātrī būs skatāma 23. aprīlī, kā arī 9. un 10. maijā.
Informācija: linnateater.ee, veneteater.ee