Vienmēr var piesieties detaļām, taču kopumā Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāstu jauniestudējums Latvijas Nacionālajā operā (LNO) ir radoša veiksme. To pirmkārt nodrošina pati mūzika – dāsna un žanriski spilgta skaisto melodiju pasaule, kurā klausītāju sirdis līdzīgi kā popmūzikas koncertos var atsaukties pazīstamiem opermūzikas galā koncertu hitiem (piemēram, trešā cēliena barkarolai, slavenajai Olimpijas ārijai un Hofmaņa jautrajai dziesmiņai par Kleincaku). Šis LNO repertuāra papildinājums nāk tieši laikā, jo iepriekšējais Hofmaņa stāstu iestudējums Rīgā tapis pirms 42 gadiem, vēl pirms opernama ilgā kapitālā remonta.
Izvēle ir uzteicama arī tāpēc, ka šī darba izrādīšana nebūs atkarīga no viesmāksliniekiem: lomās brīnišķīgi izpaužas mūsu trupas dziedātāji, turklāt divos sastāvos. Vienīgi pirmajās izrādēs dziedāja viesi: itāļu tenors Džordžo Berrudži – izcils Hofmanis, kuru dzirdēju 29. septembra izrādē, – un čehu mecosoprāns, Drēzdenes Semperoper soliste Štepānka Pučālkova, kuras sniegumu Mūzas/Niklausa lomā baudīja pirmizrādes publika 26. septembrī. Pats galvenais – iestudējums ir interesants, muzikāli un vizuāli saistošs.
Lieliskais ansamblis
Dziedātāju sniegums patiesi ir lielisks, un publika to novērtēja gan ar aplausiem, kas sekoja virknei dziedājumu, gan ar stāvovācijām izrādes beigās. Izpildītāju ansamblis ir spilgts un profesionāls gan vokāli, gan plastiski, un tas ir sakāms par visiem lomu izpildītājiem un to ansambļiem, kā arī par kori. Vienīgi operas sākumā orķestra un kora ritmiskais kopsolis nedaudz saļodzījās.
Svētdienas, 29. septembra, izrāde turpināja pirmizrādē aizsākto lomu debiju birumu: Inga Šļubovska-Kancēviča pirmoreiz dziedāja Olimpiju, Jūlija Vasiļjeva – Antoniju, Dana Bramane – Džuljetu, Laura Grecka – Mūzu/Niklausu, Kalvis Kalniņš – Spalancani un Šlemilu, Dainis Kalnačs – četru lomu komplektu (Andreass, Košenils, Francis un Pitikinačo), Edgars Ošleja – Luteru un Krespelu, savukārt Kārlis Saržants – Hermani. Izrādes muzikālā vadītāja Frederika Šaslēna diriģētā izrāde bija muzikāli spraiga, dinamiska, izteiksmīga un kontrastiem bagāta. Turklāt franču diriģents ne tikai loloja solistu balsis, bet arī zīmīgi izcēla orķestra instrumentu – vijoles, klarnetes un citu – personificētās lomas.
Tenors Džordžo Berrudži bija spožs titulvaroņa Hofmaņa lomā, aizrautīgs, vokāli niansēts un dabisks. Viņš prasmīgi liek lietā apskaužami plašu vokālo nokrāsu gammu – Džordžo Berrudži ir muzikāls, pat dziedot augstās notis. Arī skatuviski mūsu acu priekšā bija nevis krūtis izriezis tenors, bet Hofmanis ar savām mainīgajām emocijām, cilvēciskajām vājībām un maldiem.
Spilgts un pārliecinošs visā izrādes gaitā bija Rihards Mačanovskis, kurš pašlaik ir vienīgais ļauno, baiso tēlu četrotnes – Lindorfa, Kopeliusa, Mirakla un Dapertuto – atveidotājs. Viņa sulīgā basbaritona spēks un meistarīgais tēlojums brīžiem lika asinīm sastingt baismu nojausmā. Laura Grecka Mūzas/Niklausa tēlā savā siltajā balsī sniedza atbalstu galvenajam varonim, mērķtiecīgi padziļinot Hofmaņa zemapziņas ceļojumu un vēstījuma saturu – māksla ir viņa dzīves patiesā jēga.
Kolorīts un komisks trakā profesora Spalancani tēlā bija Kalvis Kalniņš, kurš trešajā cēlienā uz skatuves atgriežas dekoratīvi spilgtajā greizsirža Šlemila lomā. Krāšņa izrādes rota bija soprānu parāde: Ingas Šļubovskas-Kancēvičas spožās, pērļainās koloratūras Olimpijas lomā, Jūlijas Vasiļjevas siltais un vienlaikus dramatiskais, spodrais soprāns Antonijas lomā, tāpat arī Danas Bramanes vokāli pārliecinošais sniegums kurtizānes Džuljetas tēlā – no sapņaini pavedinoša tembra, kas skan populārajā barkarolā, līdz soprānam un skatuves tēlam ar raksturiņu. Vēl tikai būtu Olimpijas lomā jāredz un jādzird pirmizrādes jaunatklājums – Annija Kristiāna Ādamsone.
Visbeidzot, Evijas Martinsones atveidotās Stellas uznācienā epilogā gan vokāli, gan vizuāli (ar spilgti sarkanu detaļu melnajā tērpā) atklājās, ka Stella sevī apvieno visu triju tik dažādo sieviešu īpašības. Ilonas Bageles silti glāsmainais mecosoprāns bija pareizā izvēle Antonijas mātes balsij. Daiņa Kalnača tēlu galerijā īpaši spilgts bija profesora palīga Košenila tēlojums. Daudzo tēlu burzmā organiski iederējās arī Edgara Ošlejas, Kārļa Saržanta un Armanda Siliņa-Bergmaņa atveidotie personāži.
Kāpēc gan ne?
Tas, ka uz skatuves šoreiz ir daudz (ap pussimt) Hofmaņu – proti, viss koris (ne tikai kungi, bet arī dāmas) vienādos tērpos un vēl piedevām pāris nelielo lomu atveidotāji –, ir labs kora vizuālais risinājums. Tas ne tikai atklāj, ko īstais Hofmanis varbūt labprātāk paturētu pie sevis, bet arī dara iestudējumu tīru un nesaraibinātu. Uz daudzo Hofmaņu fona vēl jo spilgtāk izceļas dažādās varones un varoņi, kuri Aika Karapetjana režijā dzīvo dažādos vēsturiskajos laikmetos. Viņa versijā Hofmanis ir mūsu laikabiedrs, mākslas darbu kolekcionārs, un ir tikai loģiski, ka visi trīs Hofmaņa mīlas stāsti – ar trakā profesora Spalancani izgatavoto lelli (šajā iestudējumā – grotesku Frankenšteina briesmoni) Olimpiju, operdziedātāju Antoniju un kurtizāni Džuljetu – risinās atšķirīgā vidē – katrā ir vērojama koncentrēšanās uz citu krāsu (balto, melno un sarkano) – un ved skatītāju ceļojumā cauri dažādiem vizuālās mākslas stiliem.
Krietni spilgtāk nekā visai nosacītajā, lakoniskajā Miķeļa Fišera scenogrāfijā tas atspoguļojas Kristīnes Pasternakas veidotajos kostīmos: kurtizāne Džuljeta un viņas "galminieki" ir ietērpti košsarkanos, stilizēti barokālos tērpos, traģiskā varone Antonija un viņas tēvs – drūmi melnā, Olimpija un viņas konstruktori – ar asinīm notrieptos baltos mūslaiku slimnīcas pacientes un dakteru slakteru tērpos. Tiesa, šāda Olimpija vairs nav daiļā lelle, kurā iespējams iemīlēties no attāluma, taču Hofmanis uz viņu skatās caur virtuālajām brillēm, kas viņam monstra vietā rāda citu realitāti.
Ievērojamas pārvērtības skārušas arī titulvaroņa uzticamo draugu Niklausu, kurš izrādes prologā un epilogā nu ir Mūza, bet Hofmanim viņa iztēles gaitās seko zilpelēka kaķa izskatā, brīžiem papildinot skaņu partitūru ar ņaudēšanu. Un, jā, pat nelabais te ir klāt teju kā Mefistofelis no Aika Karapetjana LNO jau agrāk iestudētā Šarla Guno Fausta, tikai šoreiz Riharda Mačanovska vokāli un aktieriski efektīgi atveidoto ļauno tēlu Lindorfa, Kopeliusa, Mirakla un Dapertuto buķetē.
Aiks Karapetjans savā iestudējumā skatītājiem piedāvā pārsteigumiem un iztēles fantāziju ainām pilnu ceļojumu Hofmaņa zemapziņā pēc halucinogēnu sēņu baudīšanas. Un kāpēc gan ne, ja pats komponists šo savu darbu nosaucis par fantastisku operu? Aika Karapetjana dotais apzīmējums "pasaka pieaugušajiem" to tikai apstiprina un turpina, turklāt režisors nepiesārņo uzvedumu ar politisko aktualitāšu vai kādu paralēlu stāstu atrādīšanu. Viņš rotaļājas ar māksliniecisku eklektiku, un tam ir pamats, jo krāšņi eklektiska ir arī pati Hofmaņa stāstu mūzika. Tajā, nemaz jau nerunājot par žanrisko daudzveidību, vienubrīd uzstājīgi ieskanas pat Leporello ārijas stūrainais sākums (no Mocarta Dona Žuana), savukārt citviet – spāniski motīvi gandrīz vai kā no Bizē Karmenas. Vai tas būtu nejauši vai tomēr ar nolūku, ja reiz libreta teksts vēstī, ka Hofmaņa mīļotā izbauda panākumus, dziedot Mocarta lomas?
HOFMAŅA STĀSTI
LNO 4.X plkst. 19, 6.X plkst. 18, 20.XI, 10.I, 29.III, 9.V plkst. 19
Biļetes Opera.lv EUR 12–65