Pēkšņi Rīgas mākslas telpā, kas izskatījās jau laidusies mūža miegā, parādījusies brīnišķīga izstāde. Kuratore Ieva Kalniņa, telpas pirmā vadītāja, uz brīdi ir atgriezusies, lai parādītu, kādām izstādēm šeit būtu jānotiek citai pēc citas – izvērstām, pētnieciskām, laikmetu raksturojošām. Protams, īpašs ir arī izstādītais mākslinieks Māris Ārgalis (1954–2008). Viņš patiešām bija neparasti spilgta personība un talants, un reizē arī mutuļojoša procesa daļa, kas, ar dzelzs priekškaru nodalīta no brīvās pasaules un dažbrīd pat no laikabiedriem, norisinājās pašu mājās. Vai kāds brīnums, ka tā līdz pat šim brīdim tiek uzskatīta par kaut ko otršķirīgu, pakārtotu dominējošajai Rietumu mākslas vēsturei? Tikai mūsu spēkos ir šo netaisnību apstrīdēt, nevienam citam tas nav izdevīgi. Diemžēl Latvijas mākslas pētniekiem dažbrīd pietrūkst spēka un varbūt gribas. Vieglāk ir patverties gadsimtiem senas mākslas cakās.
Nepakļaušanās artikulācija
Lai gan Māra Ārgaļa biogrāfija vēl tikai top (spriežot pēc Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstīto projektu saraksta), galvenie pieturas punkti viņa daiļradē ir zināmi: mācības Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā, iesāktās un nepabeigtās studijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā (leģenda vēsta, ka iesniegums rektoram par izstāšanos esot piesprausts ar tēlnieka steku pie māla figūras dibena, bet izstādē reproducētais dokuments tik brutāla akta pēdas neuzrāda). Oficiāli neiegūtā augstākā izglītība gan neliedza māksliniekam darboties Mākslas fonda Oforta un litogrāfijas darbnīcā, kurā uzplauka viņa grafiķa talants apvienojumā ar bagātīgu iztēli un tehnisku meistarību, kas vainagojās izsmalcinātās sirreālistiskās kompozīcijās.
Attiecībā uz sirreālismu mūsdienu skatītājam varētu būt grūti izprotams terminoloģiskais kāzuss, kas lika nepārprotamas stila pazīmes – sapnim līdzīgu vīziju attēlojumu, realitātes fragmentu savienojumus neiespējamās kombinācijās – ne tikai mākslas aprakstniekiem, bet arī pašiem autoriem padomju laikā dēvēt par "asociatīvu tēlainību" (arī izstādes ievada tekstā šī mīkla nav izskaidrota). Atminējums slēpjas oficiālās varas attieksmē pret sirreālismu kā visļaunāko no visiem buržuāziskajiem "ismiem", kuri laika gaitā tomēr inkorporēti sociālistiskajā reālismā. Tādēļ viegli atpazīstamu ietekmju slēpšanās aiz "asociāciju" nosaukuma uzskatāma par vienu no t. s. Ēzopa valodas fokusiem.
Tagad turpretī nesaprašanā ir ārzemju kolēģi – kas tā tāda asociatīvā māksla? Un kāpēc gan sirreālisms, kas pasaulē uzplauka XX gadsimta pirmajā pusē, Latvijā vēl 70.–80. gados būtu uzskatāms par progresīvu? Atbildēt var, vienīgi uzsverot, ka ne tikai mākslas darba saturam, bet arī formai ir politiska nozīme: Rietumos pēc Otrā pasaules kara atdarināt Dalī vai Magritu nozīmētu visdrīzāk komerciālu oldskūlu, turpretim priekškara šajā pusē tā bija drosmīga nepakļaušanās artikulācija.
Zāles vidū, nedaudz pa kreisi
Māra Ārgaļa radošā patstāvība izstādē iezīmēta jau ar agrīnajiem darbiem, piemēram, Fjodora Dostojevska kompozīciju vai putniem līdzīgo vecīšu portretiem (1973/1974). Jaunā Rīgas teātra grimētājām gan būtu ko noņemties, lai sasniegtu tādu efektu! Plašāk zināmās Māra Ārgaļa aktivitātes ir vienīgā personālizstāde Modeļi (1978) Zinību namā, kurā izpaudās gan viņa grafiķa, gan instalatora un pat performances mākslinieka dotības. Tā tika uzņemta ar amatpersonu sašutumu un līdzgaitnieku sajūsmu. Izdaudzināta ir arī dalība Pollucionistu grupā – kopā ar Valdi Celmu, Jāni Borgu, Kirilu Šmeļkovu un sievu arhitekti Andu Ārgali –, radot utopiskus pilsētvides risinājumus.
Kuratore neaprobežojas ar Māra Ārgaļa sasniegumu izrādīšanu vien, bet iet plašumā – gan skolas gados, gan turpmākajā darbībā –, ievērojot principu, ka šedevri padara interesantu itin visu, kas saistīts ar to autoru.
Man vistuvākais Ārgalis, kuru apbrīnoju jau kopš pusaudža gadiem, atrodams zāles vidū, nedaudz pa kreisi – skaņu plašu apvāki, ilustrācijas, veltījuma zīmējumi draugiem aizrauj elpu ar meistarīgu fotoreālisma un sirreālisma sakausējumu. Tāpēc jocīgi anotācijā lasīt, ka 80. gados mākslinieks esot pametis publisku darbošanos. Varbūt, pārskatot izstāžu anotācijas, tā arī ir, bet, iespējams, nav viegli pieņemt, ka talantīgs mākslinieks var būt reizē arī pragmatiska persona. Tomēr tieši ar to, jādomā, saistīta Māra Ārgaļa pārtapšana par odiozu baņķieri 90. gados, un personības skaidrojumu neatvieglo neveiksmīgu darījumu uzdošana par performanci.
Nervus kutina izstādē izvērstā finanšu skandālu tēma, kurā figurē tādas joprojām ietekmīgas personas kā Andris Bērziņš, Ilmārs Rimšēvičs un Mārcis Bendiks. Turpretī sirdi plosa portreti, kas tapuši, autoram atrodoties cietumā 90. gadu nogalē; tajos savulaik gaišais sirreālisms iegūst Goijas cienīgu šausmu ekspresiju un traģisku vērienu. Loks, sākts ar Dostojevska tēliem, noslēdzās ar pašnāvību, kas vairs nebija nekāda performance. Izstāde ir ne tikai par mākslu.
Māris Ārgalis
Izstāde Piena ceļš
Rīgas mākslas telpā līdz 19. aprīlim