Profesionāli mākslinieki, arī režisori, nevar neradīt un nevar izvairīties no sevis, ja vēlas būt godīgi, skatuves valodā izsakot sev apkārt esošo realitāti. Ir saprotama no Krievijas izceļojušās un dzimtenē neatgriezušās radošās inteliģences vēlēšanās uzrunāt auditoriju arī Latvijā, kurā valodas barjera pagaidām vēl neaplaupa radošo domu.
Tā Dmitrijs Krimovs februāra sākumā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēja autobiogrāfiskos motīvos balstītu versiju par Pīteru Penu, kurš cer iespītēt liktenim un negrib pieņemt dzīves plūstamību, ko pavada nogurums, nepiepildītas vēlēšanās un skumjas. Tagad Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī cits ievērojams krievu režisors Jurijs Butusovs piedāvā izrādi Gogolis. Portrets. Tās pamatā ir dramaturģes Asjas Vološinas (viņa, pārraujot saites ar dzimteni, pieņēmusi Esteres Bolas pseidonīmu) versija par Nikolaja Gogoļa stāstu Portrets, kas vēsta par talantīgu, bet nabadzības nomāktu jaunu gleznotāju Čartkovu, kurš nodod savus ideālus slavas un bagātības vārdā, bet tā pārstāj gandarīt un laupa saprātu brīdī, kad nākas pārvērtēt paša izdarītās izvēles.
Dmitrijs Krimovs sev ierasti ekonomiski izmantojis skatuves laiku, savukārt Jurija Butusova izvēle kompakto stāstu izvērst trīs stundas un četrdesmit minūtes garā ceļojumā pa mākslinieka kaistošo zemapziņu šķiet visai aroganta. Būtiski, ka abiem iestudējumiem ir līdzīgi melanholiska intonācija un tai piemērots nesteidzīgs temporitms, it kā priekšā vēl būtu neizmērojami daudz laika vai arī tieši pretēji – tā nav nemaz, tāpēc neko vairs nevar nokavēt. Vienlaikus, kad teātri dod iespējas režisoriem intelektuāli un emocionāli sakāpinātā veidā atklāt šodienas cilvēku emocionālo stāvokļu dažādību, skatītājs var izvēlēties, vai šobrīd tieši šajās personiskajās izjūtās ir vēlēšanās iedziļināties.
Svētsvinīgā nopietnībā
Jurija Butusova izrāde ir pārsātināta ar zīmēm un metaforām, kas aktierus burtiski spiež pie grīdas. Lielākoties gan tās netiek izvērstas, lai pārtaptu pilntiesīgos mākslas tēlos. Fizioloģiski iedarbība iecerēta, pakļaujot aktieru ķermeņus ūdenim, vējam un fiziskai slodzei, un garaiņi no elektriskās plītiņas liek atcerēties rīšanas refleksu. Savukārt nosacītību, kas atsvešina līdz ar plakātiem, kuros nosaukta katra nākamā aina, ievieš varoņu zoomorfās pārvērtības, pretējā dzimuma neslēpta iemiesošana un poētiskas vīzijas ar lidojošu lelli cilvēka augumā. Šo izteiksmes līdzekļu kolāžu pavada paša režisora izvēlētais muzikālais noformējums – nepiespiestas džeza improvizācijas, baznīcas dziedājumi un ikdienišķi trokšņi. Te, visticamāk, netrūkst arī atsauču uz būtiskiem krievu kultūras faktiem, veidojot savdabīgu, zinātāju lokam paredzētu iespaidu kaleidoskopu.
Nav šaubu, ka darbs ir personiski izsāpēts un režisors var pamatot ik detaļu, tomēr izrādi skatīties ir ļoti nogurdinoši. Turklāt ir gandrīz neiespējami izsekot darbības gaitai: ne tikai tāpēc, ka lugā atainotie notikumi vēl vairāk nekā oriģinālā ir attālināti no realitātes, visu notiekošo liekot uztvert kā Čartkova murgu, no kura viņš nespēj atmosties, bet arī tāpēc, ka skatuviskā darbība tekstu praktiski neatspoguļo, vien attālināti ir ar to saistāma asociatīvi. Bez šaubām, mūsdienu teātrī fragmentēts vēstījums ir gandrīz vai norma, taču šoreiz ir jāšaubās, vai auditorija spēj izrādi pa īstam piedzīvot. Vienlaikus nevar gan noliegt, ka gribas sagaidīt un ieraudzīt, kur šis smagais mākslas vezums apstāsies.
Mizanscēnās aktieri darbojas ar svētsvinīgu nopietnību, izteikti lēni un pamatīgi, it kā ar spēku savām kustībām piešķirtu simbolisku nozīmi, citkārt kliedz, it kā ar varu liktu noticēt vārdu patiesumam. Te jo sevišķi atzīmējams aptuveni divdesmit minūšu ilgais izrādes fināls, kad nomocītais gleznotājs morālās paģirās, kas pārtop fiziskās ciešanās, vārtās pa proscēniju, kamēr reāllaikā tiek pagatavots borščs un līdz ar to servēta degvīna glāzīte ar sālīta speķa maizi. Melnajā talārā tērptajā varonī, kurš tagad sniedz spēcinošo viru sirdzējam, bet izrādes ievadā brīžam ukrainiski sludinājis par uzticīgu nodošanos mākslai, var saskatīt arī garīdznieka aprises.
Vai tas būtu bikls lūgums pēc savas tautas pestīšanas vai samiernieciski pragmatisks skats uz pasauli ārpus teātra sienām, kur nav runas par nožēlu vai piedošanu? Par reliģijas nozīmi iestudējumā vizuāli signalizē arī pāri visai skatuvei šķērsām krusta veidā novietotas brusas un grāmatām apsists krusts, zem kura acīmredzami intelektuālā smaguma ļimst gleznotājs. Taču – vai reliģijā ir saskatīts soģis, pēdējais glābiņš, viltus mierinājums vai arī tā tomēr ir bezspēcīga grēcinieku rīcības priekšā?
Turklāt darbības un teksti tiek atkārtoti un izrādes gaitā saskaņā ar dramaturģijas likumiem tiek izmantoti gandrīz visi rekvizīti, ar kuriem atbilstoši scenogrāfa Marjus Nekrošus iecerei ir aizkrauta skatuve visā tās plašumā. Dekoratīvu, bez radošas dzirksts štancētu mākslas darbu īso derīguma termiņu atklāj uz skatuves grīdas izlikti un pēc tam aktierim kaklā uzmaukti neskaitāmi dažāda izmēra gleznu ietvari, kas acīmredzot ierāmē tukšumu. Savukārt mākslas komercializāciju uzsver naudas un rotaslietu kaudze, ko Čartkovs saber, demonstrējot varu pār mākslu, kas pati sevi nespēj pasargāt. Un dibenplānā vīd grāmatu krāvumi, kas arī visai prognozējami bez steigas tiek pārcilāti… Rodas iespaids, ka izrāde ir organizēta trijos cēlienos galvenokārt tādēļ, lai strādnieki pagūtu nokopt spēles laukumu. Jājautā, vai to pašu nebija iespējams pateikt, arī tik ļoti nešķiežoties ar mūsu visu kopīgo laiku, kas ik izrādes vakaru aizrit uz neatgriešanos.
Nenoliedzami izaicinoši ir attēlot neparasti dzīvīgo portretu, kas pavedina, vajā un samaitā jauno mākslinieku un kas likts teksta un izrādes nosaukumā. Tajā būtu saskatāma stāsta interpretācijas atslēga, kas to piesaista izrādes laikam un telpai. Radošā komanda šoreiz to atklāj kā milzīgu baltu audeklu, kurš ar virvēm ir piesiets pie gleznotāja ķermeņa un zem kura smaguma viņš pūlas nepagurt. Dramaturģe trāpīgi raksta, ka audeklam ir jābaidās no mākslinieka, tāpat kā katlam no pavāra, bet piedāvātais skatuves variants liek domāt par pretējo.
Ko nu tur vairs...
Kaut arī atbilstoši režisora paustajam ir veikta mokoša aktieru atlase, konceptuālais jautājums par līdzsvarotu trupas nodarbināšanu šajā teātrī joprojām ir atklāts, un jādomā, kā teātris līdz šim ir eksistējis bez visnotaļ harismātiskā Šamila Hamatova, kurš kļuvis, šķiet, faktiski neaizstājams. Šajā izrādē viņam un citiem jaunpienācējiem Mihailam Širjajevam, Dmitrijam Jegorovam, Volodimiram Gorislavecam, kā arī ilggadējiem teātra repertuāra balstiem Aleksandram Maļikovam un Jekaterinai Frolovai izvirzītie uzdevumi gan nešķiet tādi, kuru izpildei izšķirošas būtu šo konkrēto mākslinieku personības. Piebilstams, ka atveidot nelaimīgo gleznotāju bez kādas uzskatāmas nepieciešamības uzticēts vairākiem aktieriem, taču viņus vieno pārliecība, ka Čartkovs atrodas nepārejošā iekšējā spriedzē, tramīgi gaidot savu nenovēršami bēdīgo galu.
Šī stāsta mūžīgā tēma par mākslinieka (ne)spēju vairīties no reālās dzīves piespēlētajiem kārdinājumiem, par atzinības un popularitātes gaistošo dabu, par izdabāšanu publikas gaumei un par šaubām un iedvesmu, kas grauž un spārno jebkuru radošu personu, šķietami nebeidzamajā izrādē kaut kur izplēn. Tā vietā, domājams, Jurijs Butusovs ir iecerējis vispārināt jautājumu par cilvēka ļaušanos varas izvirzītiem spēles noteikumiem, kas cilvēku izmanto un manipulē ar to, dodot iespēju pašrealizēties un vienlaikus noklusējot cenu, kas par to būs maksājama. Režisors neattaisno cilvēka vieglprātību, naivumu vai godkāri. Viņš fiksē faktu un vienlaikus, šķiet, noplāta rokas – ko nu tur vairs… Tāpat kā ventilators skatuves stūrī ik pa brīdim apņēmīgi nopūš no skatuves darbojošās personas.
Šī izrāde būs saistoša tiem, kuri grib redzēt, kur var aizvest Nikolaja Gogoļa sižeta pieturpunkti. Dramaturģe ļoti brīvi ir operējusi ar pirmavotu, jo tas acīmredzami ir bijis tikai lugas iegansts, un režisors vēl brīvāk to ir iestudējis, veidojot atvērtu formu neskaitāmiem un, iespējams, pat savstarpēji izslēdzošiem lasījumiem. Režisora paņēmienu cienītājiem šī būs iespēja aizmirsties, maldoties paradoksālā kārtā vienlaikus intensīvajā un monotonajā, pat hipnotiskajā inscenējumā.
Gogolis. Portrets
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 10.VIII plkst. 18, 29.IX plkst. 17
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–35