Runājot un domājot par agrīno – XIX gadsimta otro pusi un XIX/XX gadsimta miju – Latvijas kultūras vēsturi, nereti acu priekšā gribot negribot uzplaiksnī priekšstats, ka tā veidojusies pamatā Latvijas lauku vidē. Zemnieku sētas, dabas ainavas, lasīšana skala uguns gaismā, kājāmgājiens uz skolu, lādīte ar maizes riku, trūkums un sūrums. Šo priekšstatu daļēji ir radījušas padomju laika skolas, daļēji arī pēcatmodas "labo laiku" romantizācijas tendences. Vienlaikus mēs apzināmies, ka šis priekšstats ir stereotipisks: neizslēdzot no prāta tos patiešām daudzos rakstniekus un māksliniekus, kuru dzīve aizsākās lauku dzīves skarbajā realitātē, tomēr jāatceras, ka jau XIX gadsimta beigās Latvijā bija izveidojies gana liels turīgo pilsētnieku slānis, kuru vidū tāpat – pretēji padomju skolas tendencei automātiski pierakstīt izcilību tikai darbaļaužu kārtai – auga un skolojās jauni mākslinieki, zinātnieki, literāti. Taču par tiem, šķiet, daudzi no mums zina krietni mazāk. Par tiem, kurus no rīta negaidīja "gana aizsainītis", bet kalpones sagatavota "kafeja". Par tiem, kuriem nebija kājām jāsoļo uz Tērbatu izglītoties, bet kurus vecāki spēja bez lielām rūpēm nosūtīt mācīties uz Eiropu. Dabiski, materiālā situētība nenoteica talanta jaudu, tomēr citu vidi gan sagādāja.
Kristīne Želve. Grosvaldi. Neputns. 2021.
Par vienu šādu dzimtu, par kuru kaut ko ir dzirdējis droši vien katrs, bet plašāk līdz šim zinājām maz, tagad var izlasīt rakstnieces un režisores Kristīnes Želves apjomīgajā romānā Grosvaldi, kas veltīts triju izcilu vienas dzimtas paaudžu likteņgaitām laikposmā, kas Latvijas vēsturē līdz šim bijis vienlaikus visvairāk samudžināts un radoši uzlādēts.
Šuves nav manāmas
Vārda "romānā" vietā gandrīz uzrakstīju "pētījumā", tomēr ne. Intervijās pati autore atzīst, ka, lai gan grāmatas noslēgumā uzrādīto izmantoto avotu un intervēto/ apzināto cilvēku saraksts ir ārkārtīgi iespaidīgs un autore veikusi grandioza pētījuma cienīgu darbu, Grosvaldi tomēr nav dokumentāls stāstījums, bet primāri daiļliteratūras teksts. Balstīts realitātē – o, jā, pat ļoti sīki dokumentētā realitātē –, un tomēr rakstniece no savā rīcībā esošās bagātīgās faktoloģiskās krāsu paletes un skiču albuma uzmanīgi un meistarīgi, vienlaikus bez lieka bikluma glezno pati savu skatījumu uz Latviju: kāda tā caurspīd stāstā par izcilu, lai arī ne ideālu dzimtu.
Šuves nav manāmas. Atzīstot, ka savā darbā izmantojusi lielu skaitu joprojām izlasāmo Grosvaldu dzimtas locekļu dienasgrāmatu un vēstuļu, Kristīne Želve vēsturei piemet šķipsniņu iztēles un vairāk nekā šķipsniņu radošā gara. Stāsts par ilggadējo Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāju Fridrihu Grosvaldu, viņa sievu Mariju un viņu pieciem izdzīvojušajiem bērniem un diviem mazbērniem aizņem mazāk lappušu, nekā lasītājs varētu gaidīt, atceroties, piemēram, apjomīgos dzimtas stāstus, kādus mums sarūpējuši XIX gadsimta rakstnieki. Tomēr autore pamanās, ja ne izstāstīt visu, tad ieskicēt raksturīgāko par visiem vienpadsmit personāžiem, akcentu liekot uz pieciem Grosvaldu bērniem – pieciem tik dažādiem vienas plaukstas pirkstiem.
Taču vispirms fascinē un aizrauj jau recenzijas sākumā pieminētā vide. Ne tradicionālā guļbūve, bet krāšņā Edinburga – nē, nē, ne jau Skotijā, bet tepat Jūrmalā! Teju kinematogrāfiska bērnības idille ar dārza svētkiem un saldumu kalniem. Tad deju un mākslas citadele belle époque Parīzē. Un viņi, kas gan savā starpā, gan vēstulēs un dienasgrāmatās brīvi runā un raksta vāciski, franciski, krieviski un latviski. Viņi, kas jau auguši mākslas un kultūras gaisotnē, kuru neapēno nepieciešamība darīt smagu fizisku darbu izdzīvošanai. Vēlāk viņi to iepazīs pārpārēm – gan darbu, gan trūkumu: lai neskaužam! Tomēr vismaz teksta pirmajai daļai pāri klājas zeltains bezrūpīgas dzīves skaistuma plīvurs – jo valdzinošāks tāpēc, ka no lasītāja perspektīvas labi apjaušam šī laikmeta neatgriezenisko pagājību. Un varbūt tieši lai saglabātu šo auru, Kristīne Želve velta proporcionāli daudz mazāku teksta daļu laikam "pēc kariem", laikam, kad viss celtais izrādās vai vismaz šķiet sagrauts, kad viens no pieciem jau aizsaukts gleznot skaistākas ainavas, bet atlikušie četri cīnās tepat uz zemes, ko plosa kari, trimda un okupācijas. Tieši tāpēc gribas – lasītājam un, iespējams, arī autorei – lai pagātnes zeltījums pār stāstu par skarbu laiku zaigo iespējami ilgāk.
Katrs uz savu pusi
Tomēr autore nebūt neidealizē. Laiks var būt skaists, un līdzekļu trūkums Grosvaldus vēl neapdraud, taču cilvēciskā daba, tās trūkumi un slimības no tā vien nekur nepazūd. Kaimiņu klatschbases sačukstas par kārtējo "Skandal in der Grosvald Familie", taču nekā komiska nav Marijas, cik var noprast, ieilgušajā un smagajā depresijā, kas tai liek pamazām izzust gan no stāstījuma, gan, cik šķiet, no aktīvas līdzdalības bērnu dzīvē. Tēvs savukārt, būdams tiešs pēctecis, jā, tiem pašiem Latvijas lauku darboņiem, kas savas tiesības uz labāku dzīvi izara, izcirta vai, kā Fridriha senču gadījumā, dzirnavās izmala, ne vienmēr spēj saprast savus cita laikmeta gaisotnē augošos bērnus: izglītotos, mūsdienīgos, valodās lokanos un dzīves izpratnē tikpat apmulsušos kā jebkura cita laikmeta jauniešus. Viņi meklē un meklējumu ceļos jau agri aizspurdz katrs uz savu pusi. Mērija Grosvalde apprecas, top par Mēriju Grīnbergu – vārds, kas Latvijas kultūrvēsturē tiks iegravēts zelta burtiem un dubultā, – un dodas līdzi vīram mācītājam uz Pēterburgu. Tikai viņa pati zina, vai un kur Latvijā paliek liela daļa viņas jaunās sirds pieķeršanās. Oļģerds aizzib uz visu garā jauno tālaika Meku – Parīzi, kurp dažus gadus vēlāk posīsies arī Jāzeps. Līna un Margarēta būs visur vai gandrīz visur klāt, tomēr allaž it kā maliņā – pati autore atzīst, ka arī šai laikmetā, feminisma rītausmā, sieviešu iespējas tomēr bija mazākas. Tāpēc prožektoru gaismas centrā ilgi būs divi skaistie, apdāvinātie Grosvaldu brāļi. Vēlākais diplomāts un vēlākais gleznotājs apmainīsies ar virkni vēstuļu, stāstot par dzīvi un mūžīgo sevis, mākslas un esības jēgas meklēšanu. Parīze tostarp dejos, gleznos, malkos vīnu un flirtēs. Parīze, tāpat kā Edinburga, pāri turpmākajiem gadiem pārmetīs mirdzošu gaismas plīvuru, esamības viegluma auru. Un tad nāks tas, ko mēs visi jau zinām. Mēriju Pēterburgā tas, protams, skars agrāk un smagāk.
Visi Grosvaldi, izņemot Jāzepu, cīnīsies cauri vēstures dzirnu griežiem, pamazām nodrūpot ārējam smalkumam, kā no pamatīgi būvētas mājas sienām noplīst greznas tapetes (autentisks ģimenes mājas tapešu fragmenta attēlojums rotā arī grāmatas vāku), bet saglabājoties stingrajam kodolam, kāds, izrādās, aiz palutinātās ārienes bijis vienmēr. Un, ja arī lasītājam līdz šim diez ko nav interesējuši vēsturiski un biogrāfiski teksti, gribas teikt: Grosvaldi ir romāns ar potenciālu apgriezt šo nostāju kājām gaisā.
Valodas atmosfēra
Nevar nepieminēt to, ko autore dara ar valodu. Jau rakstīts, ka Grosvaldu vidē pilnīgi dabiski ievijas svešvalodas, un rakstniece nevairās vienā rindkopā un pat vienā teikumā savīt dažādu valodu izteikumus – gan autentiskos citātos, gan iztēles radītos un noģiedamos dialogos. Vienlaikus var vērot, kā, sižetam ritot uz priekšu, mainās arī stāstījuma valodiskais akcentējums – no bērnības ainām, kurās dominē lēns klasiska tipa vēstījums ar plašiem detaļu uzskaitījumiem, tas pamazām pārrit daudz straujākā, intensīvākā, modernākā Grosvaldu bērnu jaunības gadu aprakstā, kurā vēstules mijas ar iztēles ainām, stāstītāja uzmanība lēkā starp visdažādākajiem objektiem, bet tekstā, lai akcentētu jaunu, laikmetīgi domājošu cilvēku saziņas nianses, ik pa laikam ielec gluži mūsdienīga angļu valodas kalka vārdiņi, kādus, dabiski, XX gadsimta sākuma jaunieši izmantot nevarēja, – bet tas nav svarīgi, svarīgi ir tas, ka tie rada nepieciešamo atmosfēru.
Grosvaldi ir jauni un stilīgi, un stilīga ir viņu valoda. Savukārt mazliet vēlāk, kad pabalēs belle époque zelts, rakstnieces stils atkal mainīsies uz domīgāku, aprautāku, it kā ieelpai, ne izelpai orientētu. Brīžiem stāstu veidos tikai vēstules un dienasgrāmatu ieraksti, jo ko gan tur piebilst, kur viss redzams. Zīmīgs ir lielais laika izlaidums starp XX gadsimta 30. un 60. gadiem – izlaidums, ko lasītājs savā kārē pēc teksta gan iekšēji apraud, jo alkatīgi vēlas uzzināt vairāk, vēl vairāk, bet kas ir pilnīgi loģisks, jo, pirmkārt, vēsturiskos notikumus mēs jau pārzinām un refleksiju par tiem netrūks arī romāna pēdējā daļā, un, otrkārt, – tieši šis kontrastainais lēciens, kas it kā pārcērt tekstu divās daļās, ir īpaši emocionāli uzrunājošs.
Kā tie, kam bija viss, nonāca tur, kur tiem vairs nebija nekā, – tas mazāk būtiski, būtiskāk – kā tie, kam bija viss, cauri nekā neesamības laikiem izveda to galveno, kas tiem tomēr vēl bija. Ne tikai Mērijas Grīnbergas jaunākās ar Latvijas mākslas priekšmetiem pielādētos vilciena vagonus, kas izglābti no kara postītājiem. Ne tikai Mērijas Grīnbergas vecākās veikaliņā "salasītos" tautastērpus, kas sevī nes nācijas lepnuma esenci. Ne tikai Jāzepa Grosvalda novatoriskās gleznas un skiču albumus. Ne tikai visu piecu vēstules un dienasgrāmatas. Līdz mūsdienām aizceļojusi kāda netverama stīga, dvēseles kodols, spītīgs gaismas stars. Kad Gros-valdu Rīgas dzīvoklim Padomju bulvārī 2 kaimiņos nospridzina mājas sienu, telpā, kura līdz tam bijusi krēslaina, piepeši ielīst saules gaisma, un vecā Mērija dzīvoklī par to nopriecājas, mazliet ironiski aptverdama, cik savāds šis prieks. Bet patiesībā nepārsūdzami – kur kaut kas sagrūst, tur paveras ceļš gaismai. Un tā gaisma ir nonākusi līdz mums.