Mīts par Krieviju. Radio kora un Aleksandra Antoņenko koncerts Svētā Jāņa baznīcā

Pirmām kārtām, šeit noritēja reti piedzīvojams notikums – izcilas un ārpus Latvijas robežām atpazīstamas muzikālās vienības uzstāšanās kopā ar starptautisku slavu guvušu latviešu tenoru jeb Sigvarda Kļavas vadītā Latvijas Radio kora un Aleksandra Antoņenko priekšnesums. Otrām kārtām, pati koncertprogramma saucama par īpašu pat Radio kora neparasti bagātīgā un daudzpusīgā repertuāra kontekstā – tajā tika iekļauti trīs ievērojamu 20. gadsimta krievu komponistu – Nikolaja Sideļņikova, Jurija Faļika un Georgija Sviridova skaņdarbi, no kuriem tikai Sviridovs Latvijas koncertdzīvē līdz šim pārstāvēts kaut vai epizodiski, programmas dramaturģiskajā centrā izceļot Artūra Maskata pagājušajā gadā tapušo un Aleksandram Antoņenko adresēto opusu Lieldienās, kurš harmoniski sabalsojās ar krievu autoru māksliniecisko pasauli. Un šis koncerts radīja iespaidu par sevišķi dziļas, noslēpumainas un skaistas sakrālās klātbūtnes esamību, kurā nesaraujami saplūda garīga rakstura atklāsmes ar laicīgu poēziju, liekot muzikāli pārdzīvot Sviridova teikto "es veidoju mītu par Krieviju", lai gan tajā pašā laikā ar prātu saprotams, ka šajai tik brīnišķīgajai utopijai nav un nekad arī nav bijis nekādas saistības ne ar patieso krievu mentalitāti, ne arī ar Krievijas sociālajām reālijām.

Par īpašu talantu uzburt tēlainas, melodiski niansētas un harmoniski krāšņas ainas liecināja jau Nikolaja Sideļņikova kantātes Slepenās sarunas pirmā daļa koncerta sākumā un septītā daļa pašā noslēgumā. Taču Jurija Faļika mūzika sniedza vēl jo lielāku pārsteigumu – tik spilgtas bija komponista spējas mākslinieciskos tēlus iemiesot ar neparasti trāpīgām, pievilcīgām un brīvi elpojošām intonācijām, kora faktūrai piešķirt kā dzidru caurspīdīgumu, tā arī mirdzošu krāsu paleti, bet skaņdarbu saturu pēc brīvas izvēles ietērpt gan graciozas stilizācijas, gan bezgalības izjūtu raisoša sakrāla dziedājuma formā. Ne mazāk suģestējošus iespaidus radīja sastapšanās ar Georgija Sviridova kora mūziku, kur varēja skaidri jaust gan kopīgo, gan atšķirīgo ar Faļika skaņumākslu. Sviridova daiļradē kontrastu Faļika darbiem galvenokārt veidoja komponista objektīvākā pasaules uztvere, emociju atainojums plūstošākos un viengabalainākos muzikālo ainu izvērsumos un tiekšanās uz cildenu, pārpasaulīgu izteiksmi. Savukārt abus izcilos komponistus vienoja apbrīnojamā prasme atrast krievu meistaru dzejai katrreiz savādākus, unikālus rakursus – tas vienlīdz attiecināms uz Faļika koncertu jauktajam korim Puškina strofas un Sviridova ciklu Puškina vainags, uz Sviridova ciklu Laika gala dziesmas ar Aleksandra Bloka dzeju un Faļika miniatūru Nepazīstamā ar lielā krievu simbolista dzejas rindām, uz Faļika redzējumu Nikolaja Gumiļova un Igora Severjaņina vārsmām un Sviridova skatījumu uz Alekseja Tolstoja un Nikolaja Gogoļa daiļradi. Tāpat arī abi autori šajos darbos krāšņi īstenoja sev piemītošo talantu krievu rakstnieku dzejā atklāt un muzikāli iedzīvināt garīgās dimensijas – sevišķi uzskatāmi tas izpaudās Faļika darbā Kungs, Tavs nams no koncerta Elēģijas ar Gumiļova dzeju un Sviridova Ikonā no Laika gala dziesmām, neiztrūkstot arī pretēja rakstura modelim – Sviridova pagāniski folkloristiskajai Koļadai vai arī Faļika Habanerai, kur komponists skaņās atspoguļojis Severjaņina apdziedāto "kristālvāžu koraļļgaismu un pūderaino sniegu".

Artūra Maskata izvērstais skaņdarbs Lieldienās rakstīts ar Borisa Pasternaka dzeju, līdzās tenoram un korim iesaistot sitaminstrumentus (šajā koncertā muzicējot perkusionistiem Ivo Krūskopam un Edgaram Saksonam), un arī šeit par vienu no būtiskākajām kvalitātēm jānosauc mūzikas atbilstība poēzijai un tajā ietverto tēlu meistarīga radoša atklāsme. Taču arī citi skaņdarba mākslinieciskie parametri neatpalika – melodiskās līnijas raksturoja īpašs piepildījums un intensitāte, harmoniskās vertikāles skanēja spoži un daudzkrāsaini, turpretī muzikālās dramaturģijas attīstība liecināja par to, ka te dzirdamajām emocionāla saviļņojuma un jūtīguma izpausmēm atrasta visprecīzākā, vistiešākā vienlaidus virzība uz noskaņu kāpinājumiem un atplūdiem. Katrā ziņā opuss Lieldienās komponista daiļradē nenoliedzami uzskatāms par nozīmīgu veikumu, un Aleksandra Antoņenko dziedājums līdz ar Radio kora sniegumu šo priekšstatu tikai apstiprināja. Arī pārējie trīs koncerta numuri ar tenora solo ļāva uztvert Antoņenko priekšnesuma labākās īpašības – izkoptu tembru (kur pārlieku izteikts vibrato mulsināja tikai dažbrīd), bagātīgu emocionālo spektru, plašu dinamisko diapazonu un – kas nebūt nav mazsvarīgākais – ansambļa izjūtu, uzstājoties kopā ar kori un sabalsojoties ar tā radīto kolorītu. Turpretī Sigvarda Kļavas vadītā Latvijas Radio kora muzicēšanai arī šoreiz piemita gan spēja izveidot interpretācijas kā izteiksmīgus, suģestējošus, brīnišķīgus mākslas darbus pašus par sevi, gan arī kolorīti tembrālie vaibsti, niansēts, kontrastains skanējums un kā intonatīvi precīzs, tā konceptuāli loģisks priekšnesums, beigās kā spožu vērtību vēl nosaucot Ievas Ezerietes soprāna solopartiju jau pieminētajā Faļika skaņdarbā Kungs, Tavs nams.

Rezignētas izjūtas radījis vien apstāklis, ka, ja atskaita vienu izņēmumu – Faļika lakonisko kora dziesmu Nepazīstamā, šajā koncertā ietverto krievu komponistu daiļradi pārstāvēja tikai fragmenti no lielākas formas darbiem – par Nikolaja Sideļņikova mūziku patiesībā tika gūts stipri garāmslīdošs priekšstats, un, protams, nopietnāku sapratni par Jurija Faļika un Georgija Sviridova kora mākslu varētu gūt tad, ja koncerts soprānam un korim Elēģijas, koncerts Puškina strofas, cikls Puškina vainags un Laika gala dziesmas kādreiz tiktu atskaņotas pilnībā. Nav jau teikts, ka tas obligāti jāgaida tieši no Latvijas divarpus profesionālajiem koriem, varbūt šī mūzika gaida savus interpretus arī citu atskaņotāju vidū – jebkurā ziņā patlaban 6. jūnija koncerts palicis atmiņā kā viena no skaistākajām Radio kora programmām.