Ja Gerds Lapoška nebūtu pa divi lāgi mērojis ceļu uz Jaunā Rīgas teātra direktores Gundegas Palmas kabinetu, lai iesniegtu atlūgumu, kazi, viņš varbūt tagad pa vakariem virpuļotu uz skatuves satvērienā ar kādu savu kolēģi Sapņu tulkotāju sektā vai grieztu piruetes Melnajā gulbī. Taču aktieris ir prom, un JRT repertuārā nav arī viņa līdz šim vienīgā iestudējuma režisora statusā – izrādes Pelēka vasara, saulaina ziema, kuras galvenās lomas tēlotājs Matīss Ozols, kā runā, esot Jaunzēlandē.
Neatklātie iemesli
Izrāde Goodbye, February!/Uz redzi, februāri! ir tapusi ar pavisam nelielu distanci kopš liktenīgā lēmuma, kas gan, šķiet, aktiera galvā bija briedis jau kādu laiku. Pieņemu, ka daļa skatītāju, kas šīs izrādes dēļ atklāja sev jaunu spēles laukumu pavisam tuvu Hanzas peronam, uz pasākumu devās ne tikai tāpēc, ka viņiem patīk slaikais aktieris ar zemo balsi, bet arī tāpēc, ka cerēja ko noskaidrot par Gerda Lapoškas un JRT mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa konflikta iemesliem. Taču šos apcirkņus aktieris atstāj neatvērtus. Stāstā par iešanu uz direktores kabinetu ir jaušama tāda kā pavisam trausla nožēlas stīga, bet – kas izdarīts, izdarīts.
Ar savu izrādi nonākot plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā, aktieris ir arī skaidrojis emocionālo fonu, kādā iecere radusies. Jaušams zināms mulsums par to, ko darīt tālāk, un izskan varbūt arī pa pārsteidzīgam apgalvojumam, piemēram, apšaubot pagaidām tīri teorētisku iespēju strādāt kādā citā teātrī. Savukārt radošā komanda, ko aktierim ap sevi ir izdevies sapulcināt, ir tik iespaidīga, ka gribētos domāt, ka te varētu būt potenciāls arī citiem nākotnes projektiem, tiesa, laikam ne tajās pašās Hanzas ielas 22 telpās, kas tagad nodotas Laikmetīgās mākslas centra Kim? lietošanā un nākotnē varētu piedzīvot nopietnas pārmaiņas. Pašlaik tā ir bijusī skolas ēka ar attiecīgu zāli – nelielu, bet iecerētajam mērķim pietiekami piemērotu (visas aprīlī notikušās izrādes bija izpārdotas).
Iestudējuma radošajā komandā ir māksliniece Dace Ignatova, videomākslinieki Ineta Sipunova un Marks Frīdbergs, komponiste Elīza Dombrovska un horeogrāfe Ramona Galkina. Dramaturģijas un Šekspīra daiļrades interpretācijas jautājumos izrādes veidotājus konsultējis Pols Gudvins, kurš šajās pašās telpās vienu reizi parādījis savu monoizrādi Makbets. Vairāki profesionāļi iesaistīti arī videoetīžu tapšanā. Tas nozīmē, ka Gerdam Lapoškam ir gana daudz atbalstītāju un draugu, taču jāatceras, ka šādā režīmā izrādi var sagatavot vienu reizi. Tālāk plānojot savu ceļu mākslā, ar emociju izraisītu pretimnākšanas vilni var nepietikt.
Programmas lapiņā norādīts, ka Gerds Lapoška ir gan aktieris, gan režisors, gan dramaturgs, kā režisore minēta arī Anna Klišāne. Šķiet, ka viņa pildījusi tādu kā "skatiena no mala" funkciju, būtiski neiejaucoties sākotnējā iecerē, un nav bijusi arī ļoti barga pret aktiera dikciju. Turpinot darbību nākotnē, talantīgajam aktierim ar labu runas pedagogu vajadzētu tikt vaļā no "astītēm", kas nevilšus piekabinās galā tiem vārdiem, kas beidzas ar līdzskani. Tomēr kopumā izrādes koptēls ir veidots veiksmīgi, par izejas punktu tajā iezīmēta telpa ar daudziem grāmatplauktiem. Savukārt Elīzas Dombrovskas mūzika vienlaikus it kā dzīvo savu dzīvi, jo tieši nekorespondē ar notiekošo uz skatuves, tomēr dod vajadzīgo, nedaudz spuraino noskaņu.
Labsirdīgais skatiens
Iestudējuma jeb personālizrādes struktūru veido Gerda Lapoškas bērnības atmiņas, personīgās pieredzes stāsti par dzīvi jau pēc JRT pamešanas, kā arī Šekspīra darbu citāti. Bērnības atmiņas izstaro emocionālu siltumu, tās ir pašironiski asprātīgas, un ar pašironiju aktierim – tāpat kā videoainiņā redzamajam Matīsam Ozolam – viss ir kārtībā. Šķiet, ar šīm epizodēm aktieris pastāsta, kas viņš ir un kāda ir viņa personības tapšana, kaut kādā ziņā sanāk arī pašreklāma, sak, esmu atvērts piedāvājumiem, pat ja tie paredz Ziemassvētku vecīša vai līdzīgas funkcijas. Savukārt Šekspīra tekstu interpretācijai vajadzētu apliecināt Gerda Lapoškas kā talantīga aktiera potenciālu. Taču tad, iespējams, iestudējuma dramaturģiskā struktūra būtu jābūvē citādi, jo pašlaik iestarpinājumi atstāj neobligātu iespaidu.
Pašlaik interesantākais, ko aktieris var piedāvāt, ir viņa patīkamais, labsirdīgais skatiens gan uz savu delverīgo bērnību, gan tagadni, kurā ielaužas divas policistes JRT superzvaigžņu Baibas Brokas un Gunas Zariņas izskatā (video kā nīgrā kaimiņiene nofilmēta arī aktiera kursabiedre Sabīne Tīkmane). Aktieris prot piesaistīt uzmanību, viņam neapšaubāmi piemīt harisma, taču ir arī skaidrs, ka nepazust latviešu teātrim viņš var tikai tad, ja ir piedāvājumi, kas nevis ekspluatē fiziskos dotumus, bet palīdz augt un slīpēt sevi sarežģītos uzdevumos. Ir arī jūtama zināma piesardzība attiecībā uz atklātības līmeni, cik par sevi stāstīt, – šajā ziņā Ģirta Krūmiņa monoizrāde Vientuļās planētas sala, ko producē apvienība KatlZ, ir drosmīgāka un tiešāka.
Kas tālāk? Varbūt pamatīgāka iedziļināšanās Šekspīrā, turpinot sadarbību ar līdzšinējiem domubiedriem? Tas ir jāizlemj aktierim pašam. Taču pēc Goodbye, February! galvenā atziņa ir – būtu muļķīgi, ja Gerds Lapoška neatrastu sev vietu teātra ekosistēmā. "Uz redzi" ir daudz patīkamāka atvadu forma nekā "ardievu".