Ne tik skaļi un ne tik tuvu: Filmas Ārkārtīgi skaļi un neticami tuvu recenzija

No visām Oskaram nominētajām filmām šī ir patiešām īpašs gadījums, jo Ārkārtīgi skaļi un neticami tuvu ir viszemākais reitings un novērtējums nominantu vēsturē, kā arī kritiķi to nopēla diezgan iespaidīgi. Un tas no tiesas bija pārsteigums lielam cilvēku vairumam, filmas nosaukumam parādoties nomināciju sarakstā. Šādas informācijas sabiedēta, filmas skatīšanos pat plānoju atcelt. Filma ir balstīta uz slavenā rakstnieka Džonatana Sofrāna Fojē (Jonathan Sofran Foer) noveles ar tādu pašu nosaukumu, un novele, atšķirībā no filmas, tika īpaši slavēta un cildināta. Vēlos atzīt pati sev un tiem, kas nonākuši tādā pašā šaubu situācijā kā es, - filmas ekranizācijai, vienkārši runājot, nav ne vainas. Būdama racionāls cilvēks, apzinos, ka vārdi "nav ne vainas" ir nepietiekami, runājot par Oskara ceremoniju. Tomēr nevērtēsim bargi Kinoakadēmiju – šogad nomināciju vidū ir tādas filmas, kas ir pilnībā veltītas Holivudai un tās kino zelta laikmetam (Stīvena Spīlberga drāma Kara zirgs, kas piemin retro stila Holivudu ar savu patētisko stāstu un traģisma pārsātināto kino valodu, filma Mākslinieks, kas savā būtībā ir absolūta atzīšanās mīlestībā ASV kino pirmsākumiem), kā arī tādas, kas skar ASV būtiskas un sāpīgas tēmas, un Ārkārtīgi skaļi un neticami tuvu – stāsts par puisi, kurš izmisīgi cenšas savās atmiņās saglabāt un atdzīvināt tēvu, - ir filma par traģiskajiem 11. septembra notikumiem un dzīvi pēc tiem.Filma koncentrējas uz puiša Oskara (Tomass Horns) īpaši ciešajām un mīlestības pilnajām saitēm ar savu tēvu (Toms Henks), kas savā veidā turpinās arī pēc tēva nāves 11. septembrī, jo Oskars gadu pēc tēva bojāejas atrod atslēgu, ko, viņaprāt, tēvs viņam ir atstājis. Oskara varonis ir patiesi intriģējošs, tomēr reizēm pamatoti biedējošs – no vienas puses, es apbrīnoju mazo puiku, kurš mērķa un galvenokārt mīlestības dēļ ir gatavs gāzt kalnus un skriet neizmērojamus attālumus bez apstājas, bet, no otras puses, viņa pārlieku paranoiskā būtība (tajā skaitā nesaprotamā norobežošanās no mātes) mani nogurdināja un sadusmoja, radās iespaids, ka filma cenšas sevi uzbūvēt nevis uz emocionālās bāzes, bet tieši uz varoņa sociopātiskās būtības. Pie tam filmai trūka dinamikas – viss tajā vienkārši plūst, savukārt attīstības nav. Ir spiedīga koncentrēšanās uz Oskaru, pat viņa atmiņas par tēvu kādā brīdī paliek absolūti otršķirīgā plānā. Un cilvēkiem, kurus puisis satiek, ir vien tādas nelielas pievienotās vērtības. Filmā visvairāk man patika Oskara un viņa mēmā vectēva attiecību atainojums, jo puisis, tik ilgi norobežojies no pasaules, beidzot spēj vitāli sarunāties ar cilvēku, kurš uz to nav spējīgs, un šī draudzība ir īpaša – ne vienmēr saprotama, bet īpaša.Filmas sākums ir intriģējošs, un par intriģējošām var nosaukt arī beigas, bet pati filmas gaita nespēj saistīt. Tomēr jāatzīst, ka noveles/ filmas nosaukums ir ģeniāls, un tas spēlējas ar skatītāja jūtām – Ņujorkas dzīve ir visuresoša, skaļa, un milzīgā metropole nekad neguļ, tomēr šajā trakajā trokšņu haosā Oskars cenšas atrast to, kas viņa sirdij vistuvākais, - savu tēvu.