Franču dramaturga Sebastjana Tjerī lugu sauc Momo, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi – Momo!!!. Iemesli, kāpēc parādījušās trīs izsaukuma zīmes, varētu būt divi. Vispirms, lai skatītājs neapjuktu, jo teātra repertuārā jau ir Asjas Vološinas drāma Mamma (krievu valodā Mama), un cik tad sen teātris rādīja arī Ivana Turgeņeva Mumu. Savukārt latviešu skatītājs, kurš joprojām apmeklē Rīgas Krievu teātri aktīvi un ar prieku, atceras Mihaila Endes Momo, kas ir bērniem mērķēts darbs, bet arī šī asociācija var radīt apmulsumu. Otrkārt, izsaukuma zīmes uzsver to, ka izrādes žanrs ir kliedziens divos cēlienos.
Patiesībā žanra formulējumā teātris mazliet mudžinās, jo piedāvā arī kalambūru "absurdi komiska traģēdija". Šī mudžināšanās ir jūtama arī režisora Intara Rešetina centienos inscenējumā apvienot dažādus vēstījuma līmeņus, kas tomēr vienotā veselumā nesaplūst.
Ne tikai absurds
Lai analizētu izrādi, jānodala tā daļa, kas izriet no lugas, no tās, ko režisors kopā ar videoprojekciju autoru Arti Dzērvi, horeogrāfi Ingu Raudingu un vokālo pedagoģi Ilzi Dzenīti ir radījuši klāt. Sebastjans Tjerī ir visai sarežģīts autors, viņa lugu Divi kaili vīrieši 2015. gadā Liepājas teātrī iestudēja Dž. Dž. Džilindžers, definējot to kā komēdiju, bet jau tajā iestudējumā bija jūtams, ka tīri reālistiskā līmenī Tjerī ne spēlēt, ne uztvert nav iespējams.
Izrādes Momo!!! pirmais cēliens aizrit lielākoties absurda komēdijas atslēgā – tajā tiek noturēts spraigs ritms un apspēlēta situācija, kam tai brīdī nav izskaidrojuma, bet kas attīstās aizvien nejēdzīgākā virzienā. Sižeta atspēriena punkts ir farmaceita Andrē sastapšanās lielveikalā (asprātīgs scenogrāfa Kristapa Skultes telpas risinājums ar svītrkodu motīviem) ar dīvainu puisi, kurš sāk likt brokastu pārslu pakas Andrē un viņa sievas Loransas iepirkumu ratiņos, kurus beigu galā aizstumj nezināmā virzienā.
Īstais absurds sākas brīdī, kad pāris atgriežas mājās un tur sastop savus ratiņus un puisi, kurš neskaidri, kā jau nedzirdīgs cilvēks, piesakās, ka ir viņu dēls. Bezbērnu lauleņiem tas ir satricinājums, jo tehniski viņiem nekāda bērna nav bijis, taču viņu rīcība neattīstās pēc ikdienišķas loģikas, sākot spēlēties ar domu, kā būtu, ja būtu. Un mājas dzīves komandiere Loransa, no kuras vīrs mazliet baidās, ar lielu entuziasmu mēģina īstenot savu sapni par dēlu, lai cik dīvainā veidā četrdesmitgadīgais vīrietis viņu dzīvē arī būtu ieradies.
Izrādei sākotnēji nebija paredzēti divi pilni sastāvi, bet tādi izveidojās Covid-19 dēļ – lai jau pārceltā pirmizrāde neizjuktu, to un vairākas tālākās izrādes spēlēja pats režisors Intars Rešetins pārī ar Jeļenu Sigovu, savukārt 1. aprīlī publikai beidzot tika atrādīts Igora Čerņavska un Gaļinas Rosijskas duets galvenajās lomās. Intars Rešetins, spēlējot Andrē, intuitīvi ir mazāk nežēlīgi atmaskojošs pret savu varoni, tēlojumā ir vairāk pašironijas. Igora Čerņavska Andrē uz jauniegūto dēlu ir tik greizsirdīgs, ka vēlmē atgriezties pie iepriekšējās, nebūt ne laimīgās un perfektās dzīves viņš kļūst nepatīkami agresīvs.
Loransas lomā abas aktrises akcentē to, cik viegli plīst sievietes bruņas brīdī, kad viņai rodas iespēja īstenot savu slēptāko sapni. Intara Rešetina un Jeļenas Sigovas duets ir jaunāks par lugas varoņiem. Asāk un sāpīgāk personāžu nesaskaņas izspēlē Igors Čerņavskis un Gaļina Rosijska, kuru versijā izrādes izskaņa ir vairāk drāma, savukārt pirmajā versijā – tuvāka melodrāmai.
Melodrāmas virzienā
Grūts uzdevums ir Aleksandram Maļikovam Savādā cilvēka lomā. Šis vīrietis ir ne tikai nedzirdīgs, bet arī savdabīgs savās izpausmēs, respektīvi, savā pārliecībā, ka nonācis pie īstajiem vecākiem, kurus savulaik pametis. Taču izrādē Aleksandra Maļikova varonis paliek tādā kā skumja klauna pozīcijā, bet viņa garākā izskaidrošanās aina ir apgrūtināta, jo jāievēro spēles noteikumi un jāizmanto traucēts runas veids, kuru uztvert tomēr ir sarežģīti, un arī tulkojums latviski šo teksta deformāciju respektē.
Sebastjans Tjerī cenšas ieviest arī savu simbolisko līniju, nedzirdīgajam vīrietim izraugoties neredzīgu līgavu Sāru, kuru Natālija Živeca atveido kā taisnības meklētāju, kura vēlas saprast, kas noticis pagātnē, tāpēc pret šķietamajiem vecākiem izturas atturīgi. Kostīmu māksliniece Jana Čivžele iezīmējusi sociālo plaisu starp labi situēto ģimeni un samērā trūcīgo jauno cilvēku, savukārt Sāra tērpusies lietišķā kostīmā.
Režisors Intars Rešetins savā līdz šim vērienīgākajā inscenējumā cenšas pateikt priekšā skatītājam to, ko varētu saprast arī tāpat, – ka ģimenes pavards sen ir izdzisis. Klišeja, ka varoņu atsvešinātību un vientulību vajag atveidot ar sniega palīdzību, joprojām ir pārsteidzoši dzīva Eiropas teātros – akurāt tādu pašu risinājumu pirms dažām nedēļām redzēju Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī, kur itāļu režisors Damjāno Mikjeleto lika sniegam snigt Maršalienes guļamistabā operā Rožu kavalieris.
Izrādes Momo!!! otrais cēliens no absurda komēdijas aizvirzās melodrāmas virzienā, turklāt ar pretenzijām uz metaforisko teātri, vispirms paceļot dekorāciju ar Priū pāra dzīvokli apmēram metra augstumā un apgrūtinot ieiešanu citās telpās (to režisors lielākoties atrisina, vienkārši durvis ignorējot), bet tad, skanot sirēnai, skatuve tiek transformēta par tukšu un tumšu darbības vietu.
Vēl viens simbolisks tēls ir Sāras suns, kuru sauc Klusu, un Krievu teātra versijā tas ir robotsuns – pats par sevi ārkārtīgi izteiksmīgs (gara acīm redzu, kā, šo radību ieraugot, iemirdzas Alvja Hermaņa acis – šāds suns brīnišķīgi iederas viņa konceptos par pasaules neizbēgamo robotizāciju). Taču tas ir tikai viens elements tajā asociāciju plūsmā, kuru Intara Rešetina entuziasms ģenerē uz skatuves, lugas "ēkai" darinot vēl vismaz divas "piebūves".
Video apokalipse
Režisora teksts izrādes programmiņā liecina, ka viņš vēlējies uz skatuves reproducēt personisko apokalipses sajūtu par pasauli, kurā valda "haoss, sašķeltība, notiek nemieri, dabas katastrofas, klimata pārmaiņas, pandēmija, pseidotolerance, pseidoliberālo vērtību glorificēšana". Viss, ko Intars Rešetins uzlicis uz papīra, ir iemiesots arī videokadros, kas skatītājam uzbrūk no pirmajām izrādes minūtēm, – vienā ļaunuma rindā salikta vides piesārņošana, ūdenī iesviesta sejas maska, divu vīriešu skūpsts, botulīna injekcija sievietes lūpā. Pirmajam video beidzoties, no skatuves šņorbēniņiem nokrīt beigts balodis (miera balodis?), un tad sākas otrs videorullītis ar spermatozoīda ceļu uz olšūnu un dīgstošiem stādiem.
Masīvs audiovizuāls uzbrukums skatītāja uztverei notiek arī pirmā cēliena beigās, dārdot grupas Queen dziesmai The Show Must Go On. Protams, apokaliptiskā sajūta uz skatuves īpaši atbalsojas Ukrainas kara fona dēļ. Izrādes iestudēšanas brīdī karš vēl nebija sācies, bet tās iznākšanas brīdī jau ritēja, un apmēram pirmizrādes laikā sabiedrībā skanēja satrauktas runas par iespējamo kodolkaru, tāpēc ekrānā redzamais atomsprādziens trāpa pa nerviem tieši. Un tomēr visa šī audiovizuālā patētika liekas kā nākusi no cita gadsimta.
Otrs Intara Rešetina jaunievedums ir vēsturisko tēlu virkne, kas piedalās atsevišķās intermēdijās un spokojas varoņu dzīvoklī, pretendējot uz filosofisku vispārinājumu smalkākā līmenī, pretstatot iepriekšējos laikmetus mūsdienām. Vairāk vai mazāk kompaktā grupā redzams Anatolija Fečina Einšteins, Olgas Ņikuļinas Darvins, Rodiona Kuzmina Freids un Tatjanas Lukašenkovas Sieviete, kurai nepārprotami ir Merilinas Monro frizūra un tērps. Mazliet savrups ir Dmitrija Palēsa Bahs. Vēl četri aktieri piedalās masu skatos veikala ainā un tiek dēvēti par ēnām brīžos, kad piedalās deju numuros. Atsevišķi numuri – piemēram, dziedājums otrā cēliena sākumā – izrādi atsvaidzina, taču arī atšķaida.
Ģimenes attiecību samezglojumi un bērnu emocionālās traumas ir bijušas arī citu Intara Rešetina iestudējumu tēmu lokā. Tagad režisors mēģina uzrunāt skatītāju arī globālākā mērogā un dara to nenoliedzami godīgi, ar pārliecību un no sirds. Tomēr man nepatīk, ka uz mani kliedz. Turklāt vienā katlā samests pārāk daudz. Ja izmantojam daudz tiražēto teicienu, ka skulptūra rodas, no akmens atskaldot visu lieko, izrādes Momo!!! gadījumā radošā trupa nav spējusi atteikties no ģenerētajām idejām. Nelaime tā, ka visu, kas pielikts klāt, varētu pievienot arī daudziem citiem sižetiem, un pielīmēts ir pielīmēts.
Momo!!!
Rīgas Krievu teātrī 22.IV, 27.V plkst. 19, 29.V plkst. 18
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–30