Dana Bjorka, izturējusi uzticības pārbaudi, turpina Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vadību nākamo pilnvaru termiņu un jau pagājušās sezonas izskaņā ir paguvusi iezīmēt teātra jaunos vaibstus, kas liecina par centieniem pārkāpt skatuves rampai, lai tuvotos saviem skatītājiem. 19. maijā uz Lielās zāles skatuves Lauras Grozas režijā pirmizrādi piedzīvoja dokumentāls stāsts par Latvijas vēstures traģiskākajiem notikumiem Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, kas tapis pēc politiķes Sandras Kalnietes autobiogrāfiskā atmiņu stāsta. Teātris, atguvis teikšanu pār ēkas stikloto stūri Kaļķu un Kalēju ielas krustojumā, tajā ierīkojis izstāžu telpu, kurā skatāma iestudējuma tēmai korespondējoša izrādes mākslinieku Mareunrol’s veidota ekspozīcija. Savukārt, lai stimulētu sabiedrisko domu, ir dibināta diskusiju platforma Bez punkta uz i, kurā plānots risināt sabiedrībā aktuālus jautājumus. Pirmā mākslinieku un ekspertu diskusija, kuras ieraksts ir pieejams tīmeklī, bija veltīta mūsu sabiedrības vienotībai, ko arvien šķeļ padomju mantojums. Tā smagumu apņēmušies pārbaudīt arī izrādes veidotāji.
Vairāk spraiguma
Teātris līdz šim reti ir pievērsies mūsu visu kopīgajai pagātnei un tās ēnām šodienā. Nāk prātā laikabiedru liecībās balstītā izrāde Neatkarības bērni 2015. gadā par Latvijas neatkarības atjaunošanas laika nospiedumiem mazā cilvēka dzīvē. Toties tagad uz Krievijas sāktā kara fona, kas atgādina par fatālo nespēju mācīties no vēsturiskās pieredzes, izvēle tieši krievvalodīgā teātrī risināt jau atkal priekšplānā izvirzījušos vispārcilvēciskos jautājumus raisa cieņu par vēlmi nenorobežoties no kopējā pārdzīvojuma.
Oriģinālā Sandra Kalniete savu tuvinieku dzīves līkločus izsūtījumā pēc padomju varas īstenotajām deportācijām apraksta lakoniskā izteiksmē ar bibliogrāfisku precizitāti, kas šim viņu pēcnācējas vēstījumam piešķir papildu skaudrumu. Tā ir ģimenes hronika, kurā minētos faktus noteikti saista arī autores iztēle, taču reti tiek atklātas varoņu domas un izjūtas, smalkjūtīgi tās atstājot viņu pašu ziņā. Visai apjomīgo tekstu ir dramatizējis Artūrs Dīcis. Attēlotajiem notikumiem viņš ir piešķīris vairāk spraiguma, devis ierosmi aktieru dažbrīd pat pārāk aizrautīgi izspēlētam sarkastiskam atsvešinājumam un šādā ziņā arī dzīvi apliecinošam skatījumam, kas pierāda par spīti visam izdzīvojušo, likteņa netaisnības skarto ļaužu spēju pacelties pāri aizvainojumam, pazemojumam un sāpēm.
Pieskaņojoties cilvēka izdzīvošanas instinktam, izrāde ir ārkārtīgi dzīva – tik ātri nākas pieaugt mazajai Ligitai, un tik agri viņa tiek svaidīta pa dzīves līkločiem, vienlaikus ar aizsistu elpu it kā kampjot retos svaigā gaisa malkus lopu vagona šaurībā. Aktieri ne mirkli pavisam nepamet spēles telpu. Viņi veikli pārslīd no mizanscēnas mizanscēnā, te uzkāpjot uz skatuves centrā izbūvētās platformas, te nokāpjot no tās un brīžam ieņemot vietas parterā, kas acīmredzot ir zīme dzīvei izsūtījumā kā sadista režisētai izrādei, kurā notiekošais ir tik šaušalīgs, ka tam ir grūti noticēt. Asociācijas ar teātri teātrī raisa arī gaismu mākslinieka Maksima Ustimova izteiksmīgais darbs.
Labāka laika nebūs
Izrādes straujo temporitmu sekmē dueta Mareunrol’s minimālistiskais, funkcionālais scenogrāfiskais risinājums – platformā iestrādātā un uz vietas līdz ar izsūtīto nolemto dzīvi rotējošā ripa iezīmē darbības vietu, kad no tās pa vienam tiek noritināti ilustrēti paklāji, savukārt varoņus un notikumus saista laikmetu un izrādes tēmu stilizējoši kostīmi.
Ligitas mātes Emīlijas tumši zilā samtā mirdzošais bikškostīms, kas viņu raksturo kā modernu un pašpietiekamu sievieti, un Ligitas elegantā piegriezuma ģimnāzistes kleita rudens krāsās ar smaragdzaļajām laiviņām un tikpat košais balles tērps ir kā zaudētās paradīzes pierādījums, savukārt pārējie varoņi ģērbti vienkrāsainās strādnieku formās. Nonākot Sibīrijā, bezveidīgā masā visus pazudina no šņorbēniņiem nolaistie melnie vateņi. Finālā tie nolaižas un vairs nepaceļas, lai nevienam šī pieredze vairs nebūtu jāpārdzīvo. Vizuālo perfekciju gan mazina pārlieku uzskatāmais videomākslinieka -8 darbs. Kaut arī pāri aktieru stāviem mirguļojošās projekcijas sasaucas ar kopējo trauksmaino atmosfēru, brīžam tās kļūst dekoratīvas, izraibinātā skatuves grīda novērš skatītāju uzmanību.
Inga Misāne-Grasberga Ligitas lomā ir radusi jaunu radošo piepildījumu. Aktrises jauneklīgā faktūra kleitā, kas, šķiet, viņai ir mazliet par lielu, kļuvusi vēl meitenīgāka. Nepilnas divas stundas ilgajā izrādē viņas likteņa nesalauztā varone strauji pieaug, bet aktrise ne mirkli nezaudē koncentrēšanos, lai veltītu pienācīgu uzmanību vairākām emocionāli ietilpīgām frāzēm. Ligitas aizlauztais sauciens: "Atdodiet man manus gadus!" kļūst par izrādes kulmināciju. Tomēr ar tādu intensitāti, kādā spēlē Veronika Plotņikova, viņas atveidotā Emīlija ir vienlīdz svarīgs tēls, lai individualizētu piedzīvotās pārestības. Aktrise pierāda, ka šis stāsts nav tikai par jaunu meiteni, kurai vēl varētu paveikties, bet arī par nobriedušu sievieti, kurai cita labāka laika vairs nebūs.
Kopā ar krievu un latviešu valodas sajaukumu, kas liek iztēloties izsūtīto apjukumu, drudžainā skatuviskā darbība veido tādu kā notikumu, cilvēku un viņu balsu murskuli. Turklāt varoņi ik pa laikam pārslēdzas no vēsturiskā laika uz šodienu, tieši uzrunājot skatītāju. To akcentē arī Rūdolfa Dankfelda un Miķeļa Putniņa gandrīz nepārejošā fona mūzika, kurā ir daudz ikdienišķu trokšņu un atkārtojas arī kāds smeldzīgi liktenīgs motīvs. Citiem vārdiem, dzīve notiek tagad jeb, kā saka Ligita, nav tādas vecās dzīves. Un arī jaunās nav. Otrā plāna varoņi, kuros iemiesojas Anatolijs Fečins, Ivans Streļcovs un Olga Ņikuļina (visi vairākos tēlos), īsā skatuves laika dēļ diemžēl paliek tikai funkcionālā informācijas starpnieku lomā. Ņemot vērā, ka iesaistīto aktieru etniskā izcelsme ir atšķirīga, arī tēmas polifonija atklātos mērķtiecīgāk, ja latviešu valoda un citas deportēto valodas uz skatuves ieskanētos biežāk.
Tā nav nejaušība
Šī izrāde ir par to, ka cilvēks visur un vienmēr ir cilvēks – raud un smejas, baidās un garlaikojas. Šeit deportētie un viņu uzraugi nereti tiek atklāti karikatūriski un izskan daudz ironisku intonāciju, piemēram, Ligitai un Emīlijai Sibīrijas knapo ēdienkarti salīdzinot ar franču izsmalcināto virtuvi, kad bada dēļ nākas ēst pašu ķertas vardes un nosprāgušas žurkas. Lugā izsūtītos nometinājuma vietās sagaida un pazemo anonīmas balsis, savukārt izrādē ir ieviesti komiskiem realitātes šova vadītājiem līdzīgi tēli, ko izspēlē paši aktieri, epizodiski aizskarot konformisma tēmu.
Par jebkuru jautājumu, bez šaubām, var runāt dažādās intonācijās, un arī vajag, lai neveidotos un nepārmantotos uztveri aptumšojoši stereotipi. Taču pēc izrādes noskatīšanās rodas izjūta, ka esam bijuši liecinieki kādam varenam piedzīvojumam, no kura daudz ko var mācīties… Acīmredzot tā nav bijusi nejaušība, bet gan apzināta radošās komandas iecere, jo izrādi Ligita sāk ar vārdiem, ka viņai priekšā būs negaidīts ceļojums, kurā viņa negribēja doties brīdī, kad dzīve, šķiet, vairs nevarēja būt vēl labāka. Tomēr šoreiz, nepārzinot kontekstu, skatītājam var arī neizdoties apjaust notikumu patieso mērogu, ievērojot, ka varoņi ir piedzīvojuši noziegumus pret cilvēci.
Pietrūkst dramatisko momentu, lai viscaur izrādei atklātos grāmatai dotais spilgtais nosaukums, kas tēlaini savieno šķietami neiespējamo – inteliģences iemidzinātu bezrūpību un barbarisku iznīcību. Viens no šādiem mirkļiem ir izsūtītās dzīvespriecīgās operdziedātājas pēkšņā nošaušana brīdī, kad viņai vajadzīgas zāles pret ausu sāpēm. Un arī Ligitas sašutuma pilnā apsūdzības runa svešajiem ļaudīm, kas nolaidīgi saimnieko viņas ģimenes mājā Dubultos. Pēc brīža izrādās, ka, atgriežoties Latvijā, viņai nebija pieticis dūšas to pateikt skaļi.
Sandras Kalnietes vārds, kas lasāms izrādes afišā un programmā, ir gana daiļrunīgs, tāpēc ir apšaubāma nepieciešamība fināla mizanscēnā pieaugušajai Ligitai stāstīt par meitas Sandras panākumiem nu jau neatkarīgajā Latvijā, liekot domāt, ka šos vārdus sacerējusi autore pati. Taču Ingai Misānei-Grasbergai izdodas šo teksta fragmentu atbrīvot no jebkādas patētikas, runā meistarīgi iepinot pa pārdomas rosinošai pauzei un meklējošam skatienam publikā, kamēr viņas varone nezināmā gaidās paliek sakņupusi skatuves malā.
Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos
Rīgas Krievu teātrī 17., 19.IX, 5., 17.X plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 35