Galerijā Māksla XO ierastais mākslinieku duets šoreiz atklāj uzskatāmi kopīgu iezīmi – interesi par pagātnes liecībām, kas transformētā veidā noteikušas mākslas darbu motivāciju un saturu. Kaut kas kopīgs šai skatei ir arī ar vairākiem citiem notikumiem, no kuriem pirmās nāk prātā, piemēram, Vinetas Kaulačas gleznas ar padomjlaiku bērnības fotogrāfiju motīviem izstādē Absorbcija (2012), Kristapa Zariņa Slepenais muzejs (2013) ar gleznotām variācijām par 1899. gadā Parīzē izdotas erotikas grāmatas tēliem šai pašā galerijā, arī Aļņa Stakles Vienkāršs stāsts (2013) ar senām, bojātām fotogrāfijām kā savdabīgiem redīmeidiem – instalācijas komponentiem LMC Ofisa galerijā.
Kaut kur dabā kaut kad ļoti sen
Tā arī grafiķe Liena Bondare raksta: "Baltie plankumi veidojas aiz attēla robežām, jautājumos, kuri manī rezonē un rodas, skatoties uz nezināmu autoru fotogrāfijām un tajās redzamajām anonīmajām personām, kuras atrodu Rīgas antikvariātos, savos bilžu arhīvos un nejauši atklātu "mazo cilvēku" gaistošos dzīves stāstos" (no izstādes anotācijas). Pozējot sastingušie bērniņi nepārprotamos cita laikmeta tērpos, protams, nekādus dzīvesstāstus neatklāj, atstājot tos skatītāju iztēlei, ja nu vienīgi pārmērīgi nopietnās sejas izteiksmes neviļus vedina tos interpretēt minorīgā toņkārtā.
Bez precīzi uzgleznotajām retro ainiņām ir arī miglaina rastra pārpilnas bildes ar pērtiķēniem un citiem tēliem, no kurām empātiski uzrunājošākā šķiet Lībiešu meitenes kokos (audekls, eļļa, koppapīrs, zīmulis, laka), kas jestri izklaidējas kaut kur dabā kaut kad ļoti sen; savukārt gandrīz supremātisma klasikas pārfrāzējums manāms darbā Kubs un banāns, kompozicionāli apvērstā veidā atgādinot par krievu avangardista Ela Ļisicka 1919. gada litogrāfiju Sitiet baltos ar sarkano ķīli.
Asinsdarbi bez pārspīlējumiem
Tomēr Liena Bondare nav apmierinājusies tikai ar antikvariāta atradumu nostalģisku reproducēšanu. Izstādē Vielmaiņa. Laikmetīgā grafika (2009) viņa piedāvāja kaligrāfiski senlaicīgu izšuvumu no saviem matiem – gan no bērnības garās bizes, gan no pašreizējās matu sukas –, savukārt tagad vairākos darbos pie jauktās tehnikas sastāva lasāms: autores asinis. Mājiens uz ciešanām un upurēšanos mākslas vārdā saistās ar daudziem bodīārta praktizētājiem, kas savulaik darījuši itin šokējošas lietas. Arī patlaban līdzīgi darbojas, piemēram, Ņujorkas mākslinieks Vinsents Kastilja, kurš savas detalizētās, simboliski sirreālās vīzijas glezno tikai ar savām asinīm, lai, kā pats apgalvo, "nojauktu robežu starp mākslu un mākslinieku", vai brits Marks Kvinns, kurš regulāri veido savus skulpturālos portretus no sasaldētām asinīm, dodoties pie ārsta ik pēc sešām nedēļām, lai ievāktu kārtējo asiņu devu.
Lienas Bondares lineāri grafiskās formas un uzraksti, šķiet, iztikuši bez tamlīdzīgiem ekstrēmiem pārspīlējumiem – gan neatklājot tveramu saikni starp retro atradumiem un šo upurēšanās aktu; ja nu vienīgi darbs Something eternal – finished, kurā asinīm pierakstīts, nesalasāms audekls sabalsojas ar līdzās portretēto tipāžu nezināmajām dzīvēm.
Viss mazliet šūpojas un dzīvīgi vibrē
Pēc izglītības grafiķe, Liena Bondare ķērusies arī pie audekla, akrila un eļļas, savukārt glezniecības nodaļas absolventes Neonillas Medvedevas sniegums vairāk iederas grafikas lauciņā, viņa izmanto jauktu tehniku, kurā sadzīvo ogle, sēpija, tuša, linogriezums, pastelis, sangīna un flomāsters. Pagarajā ievadā autore iegrimst pārdomās par pagātnes un tagadnes, kā arī dažādu paaudžu saiknēm, kas tad būtu jānolasa pašos darbos; senatni un mūsdienas, kā var noprast, pārstāv Rīgas vecās ēkas un mūsdienu cilvēki. Tā Dzirnavu iela 1, Rīga un Dzirnavu iela 1, Saki LMA attēlo vienu un to pašu ēku, tikai ar dažādiem grafiti un priekšplāna figūrām.
Autorei piemīt mazliet nervozi ekspresīva, arī iluzori veikla tēlojuma maniere; neviena forma nav ģeometriski strikta un nekustīga, viss mazliet šūpojas, dzīvīgi vibrē un deformējas. Teiktais par mūsdienu cilvēku koeksistenci ar vēsturiskajām ēkām vismaz šai gadījumā šķiet apvēršams otrādi, jo pie mūsdienīgā grafiti sasēdušo puišeļu naģenes un apģērbs liecina par stipri agrāku laikmetu, tuvāku XX gadsimta pirmajai pusei. No turienes šķiet izniruši vairāki kungi ar glūnīgu skatienu citos darbos, kuru fragmentāros, gaistošos veidolus papildina retro modes elementi. Kalsnas, melanholiskas būtnes, ēku sienu grafiti, elektrības sadales skapji, logu restes u. tml. elementi atainoti ar akvarelisku vieglumu un eleganci, tāpat arī pamestas un, šķiet, izdegušas mājas monohromā faktūra ar melnajiem logu un durvju atvērumiem (Jēkabpils iela 11/1).
Autores virtuozais un vienlaikus impresionistiskais stils – šoreiz apcerīgi filozofiskā "ierāmējumā" – ietver respektējamu komercpotenciālu, kā ikviens var pārliecināties, atverot Neonillas Medvedevas personīgo interneta mājaslapu ar perfektām tehnoloģiskām opcijām detaļu tuvplānu izpētei piedāvātajos portretu, ziedu un citu motīvu zīmējumos un gleznojumos.
Savu sakņu meklēšana un nākotnes patosa universālais apsīkums ir daži iespējamie skaidrojumi šādai aizrautībai ar pagātni, nemaz neminot postmodernisma hrestomātisko citēšanas un kompilēšanas tendenci. Kaut arī to mūsdienās grūti uzlūkot par īpašu atradumu, personiskā līmenī meklējumu iespējas ir teju neizsmeļamas, un šie abu mākslinieču vingrinājumi nostalģijā ir visnotaļ simptomātiski.
Izstādes
Liena Bondare Baltie plankumi
Neonilla Medvedeva Laika saspēle
Galerijā Māksla XO līdz 8.X