Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins iestudējumus Latvijas Nacionālajā operā var salīdzināt ar neveiksmīgiem pārkrāsošanas mēģinājumiem, kad, krāsai nožūstot, tomēr atklājas, ka atkal nav iecerētajā tonī. Veiksmīgākais no trim šī meistardarba lasījumiem LNO XXI gadsimtā bijis Viestura Kairiša iestudējums. Tajā konsekventi tika izcelta Aleksandra Puškina dzejromāna laikmeta ironija, no kuras komponists savulaik bija principiāli distancējies, risinot operu kā "liriskās ainas". Pretrunīgus vērtējumus un daudz iebildumu izpelnījās 2010. gadā Andreja Žagara režijā tapušais uzvedums, savukārt Rēzijas Kalniņas veidotajam jauniestudējumam, kas pirmizrādi piedzīvoja 8. decembrī, vispār ir maz sakara ar ievērojamā krievu komponista lirisko ainu niansēto mūzikas partitūru, stāstu, tēlu raksturiem un noskaņu.
Popkultūras skāvienā
Pašmērķīgais režijas ideju īstenojums šajā iestudējumā diemžēl dominē. Atsvešināti universālajā Mihaila Kramenko scenogrāfijā režisore ietilpinājusi visu, ko vien var un pat nevar iedomāties. Robusti, histēriski žesti un pat skaņas: kā ar nazi operas muzikālajā miesā griež triju sieviešu ķērcieni nebalsī! Operešu un popkultūras horeografēto šovu šabloni ar Olgas priekšā ceļos krītošo vīriešu grupām. Operas varoņu, īpaši Ļenska un Olgas, parodēšana vai vulgarizēšana: varētu teikt smalkāk – deheroizācija. Bet vai vajag? Lieki ilustratīvi tēli, kuru iecerētā simboliskā jēga tā arī nenolasās (mīlas alkstošā Tatjanas dvēsele, makans "briedis" – kārdinātājs triko kostīmā ar tetovējumu rakstiem (viesis no baleta jauniestudējuma Pērs Gints?), hamletiskais tēva rēgs Larinu mājas pagalmā un Tatjanas guļamistabā, visu vecumu līgavu tirgus – pat brīdī, kad Ļenskis rītausmā atvadās no dzīves, gaidot liktenīgo dueli ar Oņeginu. Piedevām vēl bērni, kuriem šūpolēs Ļenska ārijas laikā uzskatāmi jāilustrē viņa un Olgas saulainā bērnība). Kņaza Gremina ballē atrasta vieta zīmola Amoralle modes skatei. Kičs. Vai nav par daudz?!
Tēlu parādīšanās nevietā bradā svešā mūzikā, novēršot uzmanību no galvenā. Bet visvairāk žēl, ka telpiski ačgārnās mizanscēnas nodara pāri Pētera Čaikovska mūzikai, kopskaņas kvalitātei. Tas ļoti uzskatāmi notiek jau pašā pirmajā kvartetā, aizbīdot dibenplānā Tatjanas un Olgas melodiski izteiksmīgo ekspozīciju un priekšplānā izvirzot rečitējošos, papildinošos Larinas un aukles komentārus. Rezultātā vienkārši zūd ansambļa muzikālais līdzsvars, lai gan Pētera Čaikovska operas interpretāciju visās trīs pirmajās izrādēs (8., 9. un 10. decembrī) pie LNO orķestra diriģenta pults pārraudzīja Ainārs Rubiķis – augsti profesionāls, gudrs, jūtīgs, zinošs un intuīcijas svētīts mūziķis. Pēc vislabākās sirdsapziņas ir strādājuši solisti un koris. Tieši tāpēc gribas atkāpties no postmodernisma laika ierastās prakses galvenokārt interesēties tikai par režisoru radošo pienesumu. Atgriežamies pie mūzikas!
Cerīgs potenciāls
Jevgeņijs Oņegins ir tas gadījums, kad – vismaz šajā gatavības stadijā – izteikti muzikāli veiksmīgāks, spilgtāks un kopumā stabilāks ir pirmais izpildītāju sastāvs, kurš var lepoties ar titullomā jau dažādos iestudējumos, arī ārpus Latvijas, pieredzējušo un tai gan vokāli, gan faktūrā ļoti piemēroto baritonu Jāni Apeini, vokālām krāsām bagāto un emocionāli patieso Tatjanu, kurā Danas Bramanes soprāns pārliecina plašā amplitūdā no silta lirisma līdz saviļņojošam dramatismam. Žēl tikai, ka izbaudīt viņas vokālo krāsu bagātību un aktiermeistarību vēstules skatā traucē visu pārējo Larinu mājas sieviešu aktīvā un brīžiem pat komiskā klātbūtne. Debijas stresu godam izturēja Rihards Mačanovskis, taču Oņegina tēls ir izrādījies ciets rieksts, līdz kodolam vēl tālu. Evijas Martinsones liriskais soprāns pagaidām pārliecina Tatjanas – naivās sapņotājas – aspektā, bet drāmai vēl pietrūkst apjoma.
Ļenska atveidotāju, jauno krievu tenoru Arsēniju Jakovļevu, kuru balss veselības problēmu dēļ nācās nomainīt pirmizrādes vidū, man personīgi laimējās dzirdēt trešajā izrādē (10. decembrī). Ja vien spējam abstrahēties no tā, cik smieklīgs un nožēlojams Ļenskis šajā iestudējumā ir padarīts ar vizuālajiem līdzekļiem (dīvainā, žagaru buntei līdzīgā apkakle no milzīgām spalvām, gļēvā stāja, bezpalīdzīgais histēriskums u. t. jpr.), Jakovļevs savos atslēgas dziedājumos (Ļenska ariozo 1. cēlienā un 2. cēliena ārijā pirms dueļa) uzrunā gan ar skaistu balss tembru, gan emocionālu pašatdevi un gaumīgi slāvisku manieri, nepārforsējot vokālo spēku (iespējams, tieši piesargājoties pēc negadījuma pirmizrādē). Pārsteidza, cik emocionāli bezpersoniska izrādījās Olga, kuras atveidotāja – baltkrievu mecosoprāns Oksana Volkova – šajā lomā ir ļoti spilgta gan režisora Dmitrija Čerņakova iestudētajā šīs Čaikovska operas izrādē Maskavā Lielajā teātrī, gan arī Ņujorkas Metropolitēna operā un arī Londonas Koventgārdena operā. Turklāt jauniestudējumā LNO Olga parādīta kā rafinēta maita – vulgāra pavedinātāja (labākajā gadījumā Karmena), kura aukstasinīgi un mērķtiecīgi spēlējas ar vīriešiem, tā izbaudot savu seksuālo varu. Par laimi, nebūs tā, ka, viesiem aizbraucot, paliksim tukšā, jo Ļenska vokālo partiju lieliski apdzīvo mūsu opertrupas vadošais štata tenors Raimonds Bramanis, savukārt Laura Grecka – Olgas tēlu, kaut arī sulīgi zemie toņi nav viņas stiprā puse. Turklāt rindā gaida vēl divi jauni pašmāju Ļenski – Mihails Čuļpajevs un Juris Jope.
Pārdziedāt parodiju
Vokāli pilnasinīgi izrādes ansamblī iekļaujas Ilona Bagele, kuras spēcīgā, noapaļotā balss aukles Fiļipjevnas lomā ne tikai valdzina tai tieši kā radītajā muzikālajā materiālā, bet arī organiski iederas ar savu dabiski krievisko izjūtu. Andžella Goba šajā lomā teatrāli pārcenšas un tāpēc pārvēršas karikatūrā – auklē ar valdonīgas carienes vai vismaz ļaunās pamātes ambīcijām. Par tik augstprātīgu uzvedību un gluži fiziski tik robustu Tatjanas "noguldīšanu" vien aukle jau sen būtu atlaista! Bageles sniegums pierāda, ka labāk par to piemirst, kaut arī režijas zīmējums prasa. Ticamāk Larinas lomu atveido Kristīne Zadovska (pirmajā izpildītāju sastāvā).
Visi cildinājumi pienākas Romānam Poļisadovam: pat sēžot ratiņkrēslā, kurā režisore nezin kāpēc iespundējusi Greminu, viņa varenais, brīvi plūstošais bass savā vienīgajā ārijā izstaro nesatricināmu cēlumu un vīrišķīgu pašcieņu. Lieki teikt, ka, sakņupušam ratiņkrēslā, dziedāt nav viegli. Pieļauju, ka gribēts sabiezināt nabaga Tatjanas dzīves izvēles drāmu, bet vai tas ir tā vērts? Un vēl – ja reiz iestudējuma veidotāji ir vēlējušies izvairīties no konkrēta laikmeta, kāpēc jāizmanto gan jaunākā modeļa ratiņkrēsls, gan Amoralle tērpu modes skate, kuras dēļ pat mainīta trešā cēliena muzikālo numuru kārtība: Polonēze, ar kuru jāsākas 3. cēlienam, aizbīdīta tālāk, un rezultātā Oņegins garlaikojas, vēl pat nenonācis ballē.
Slavenās komiskās Trikē kuplejas labāk padodas Andrim Ķipļukam, kurš arī veiksmīgi balansē sieviešu augstpapēžu kurpēs. Juris Vizbulis pagaidām ar kuplejām acīmredzami nomokās sažņaugtā tenorā un ar pūlēm iztur līdz galam. Varbūt saaukstējies? Zarecka un rotas komandiera uzdevumus godprātīgi veic gan Viesturs Vītols, gan Kārlis Saržants. Nepiesiešos atsevišķām neprecizitātēm, kas lika sevi manīt abās izrādēs, īpaši pūšaminstrumentu solo piebalsīs, kuru psiholoģiski smalki un gleznieciski izstrādātajā Čaikovska partitūrā ir ļoti daudz. Taču kaut kas traucējis panākt kora un orķestra ritmisko stabilitāti. Īsti atraisīta un niansēta orķestra muzicēšana kļuva pirmizrāžu cikla noslēgumā 10. decembra vakarā.
moralle
Ieva K.
Roze