Operas Rigoleto recenzija. Latvija lai paliek Laimdotai

Nevajag ticēt vai neticēt. Vajag atnākt un noskatīties.

vecie krājumi: nu što viģel goroģe? ah, na kakoj teatr pošļi, nazivajetsa "rigaļetom".

vecie krājumi: nu što viģel goroģe? ah, na kakoj teatr pošļi, nazivajetsa "rigaļetom".

No atskaņojuma viedokļa šis ir neapšaubāms meistardarbs. Izrādes muzikālajam vadītājam Mārtiņam Ozoliņam bijis miers un gudrība izstrādāt visu iespējami smalki – tempi pareizi, interpretācija iedvesmota, temperamentīga, diriģenta žests prasmīgs un prasīgs. Orķestris atsaucas gandrīz nevainojami, metālpūtēji skan bargi un viendabīgi, kokpūtēju soloepizodes skaistas un lokanas. Koris – izcili sagatavots, intonācijā precīzs, artikulācijā aktīvs, skatuviski žirgts.

Olga Pudova. Ar kaunu atzīstos, ka iepriekš netiku viņu ne redzējis, ne dzirdējis, bet nu kauns dzēsts. Šis ir dārgakmens, ne dziedātāja. Ne mazāko tehnisko problēmu, bet pats par sevi tas nebūtu nekas dižs – vai mazums tehniski labu dziedātāju pasaulē. Olga Pudova ir lieliska tādēļ, ka viņa ar spožu gudrību māk visas partijas garumā dramaturģiski precīzi izdomāt un salikt akcentus – kur balss būs mīkstāka, kur cietāka, kur saldēs tērauds, kur sildīs sirds. Otrā cēliena noslēgums ceturtdienas vakarā bija izrādes emocionālā kulminācija, kur gan Izjumovs, gan Pudova parādīja labāko, kas vispār iespējams operžanrā. Runājot par dziedātājiem kopumā, LNO atkal reiz parādījās kā ansambļa opernams – neviena vāja solista: baiss Norvelis, paģēroša Zadovska, komiska Goba, akmensciets Poļisadovs, un arī citi solisti īstajā vietā. Visu šo kopumu rotāja viesis no Albānijas Rame Lajahs – tenors ar lielisku balsi, spīdošām augšnotīm, prasmi iznesties, mazliet arī izrādīties, bet tenoriem tā palaikam pieklājas, sevišķi šādās lomās. Tātad visnotaļ iederīgs Hercogs.

Izrāde interesanta,dziedātāju sniegums ļoti labs(iznemot tenoru Bramani,kuram Hercoga partija,liekas,nav īsti pa zobam),režija ir savdabīga,nepierasta.