Boriss Avramecs *****
Orķestra Sinfonietta Rīga koncerts kļuva par izaicinājumu gan klausītājiem, gan pašiem mūziķiem. Jāpiemīt lielai drosmei, lai piedāvātu klausītājiem šādu programmu - tikai mūsdienu komponistu skaņdarbi, un tikai orķestrim bez solista - zvaigznes. Ar gandarījumu varu konstatēt, ka Rīgā ir daudz īstu laikmetīgās mūzikas mīļotāju, kurus neatbaidīja šī programma: zāle bija gandrīz pilna. Pirmkārt, Mārtiņš Viļums, kuram pasūtītais darbs Tvyjōraan (pašradītā valodā nozīmē Parādības) piedzīvoja pirmatskaņojumu, ir ļoti talantīgs komponists. Jaunais darbs ir interesants: krāsains, pārliecinošs savā uzbūves loģikā un savdabīgajos skanējumos. Klausoties pārņēma svaiguma sajūta - tik reta sajūta mūsdienu mūzikas saistībā. Otrkārt, īpaši iepriecinošs secinājums: Sinfonietta Rīga ir ļoti augstas klases kolektīvs. Par to liecina tas, kā viņi tika galā ar tik sarežģītu koncerta programmu. Gan zviedru komponista apjomīgais darbs (ilga 50 minūtes!) ar gandrīz slimīgu izteiksmes godīgumu, spriedzi un izstieptību, gan M. Viļuma opuss, kas prasīja skaņveides un artikulācijas maksimālu precizitāti, gan arī Dž. Adamsa aizraujošā, asprātīgā un supervirtuozā Kamersimfonija - viss tika atskaņots pārliecinoši, spilgti un ar pilnu atdevi. Nav šaubu, ka tas viss ir diriģenta N. Šnē nopelns.
Zane Prēdele ****
Kamerorķestris Sinfonietta Rīga apsveicams ar to, ka mērķtiecīgi māca dzīvot tagadnē un tiekties pēc nākotnes. Pioniera skats bija mests arī pagātnē, un klausītāji pirmo reizi baudīja A. Petešsona brieduma laika stīginstrumentu koncertu. Te patīkami bija sekot diriģenta žesta vadītajām tēlu konfrontācijām un sadzirdēt rūpīgi izstrādātās grupu saspēles nianses, taču skaistās detaļas nenoslēpj būtisko - paša komponista nekritiski izraudzīto formveidi un liekvārdību. Vēstures kontekstā tas ir tipisks un kvalitatīvs darbs savam laikmetam, bet šodien tiek meklēta virsvērtība. M. Viļuma jaundarbs fascinēja kā skaņu process, kurā caur mikrosonoriku ielīst pilnīgi cits laika plūdums un kurā demiurga radīta dzimst un attālinās suverēna, abstrakta gara pasaule. Atskaņojumā izdevās skaņdarba kontemplatīvā ievirze, noslēpumainība. Vēl var vēlēties organiskāk elpojošu orķestra tembrālo krāsu smalko pārmaiņu, kas vienlaikus rosinātu akustiskas nenotveramības, pat bezsvara stāvokļa ilūziju. Dž. Adamsa Kamersimfonija šoreiz izskanēja jau kā profesionāļu taupītais saldais ēdiens, kur vieta gan sportiskam adrenalīnam, gan īstai sajūsmai par žilbinošu nāves cilpas tehnisko veikumu. Paldies mūziķiem par azartisko spēli, īpaša uzslava orķestra koncertmeistarei Martai Jagmanei! 5 5 5 5 5
Armands Znotiņš ***
Vissaistošākais atklājums bija Mārtiņa Viļuma jaundarbs. Simfoniskais tēlojums, Viļuma Tvyjoraan uzrunāja kā emocionālā un asociatīvā, tā arī konstruktīvā un racionālā līmenī. Viendaļīgā darba paplašinātā tembrālā izteiksme šeit veidoja kolorītu ietvaru nepārtrauktam muzikālās domas plūdumam, melodiskai impulsivitātei un valdzinošiem sonori harmoniskiem kompleksiem, partitūras poētiskajam saturam pārliecinot arī ar izklāsta daudzslāņainību un noslīpētu formu. Daudz skeptiskākas izjūtas raisīja Alana Petešsona 3. koncerts stīgu instrumentiem - prieks, ka mūziķi pievērsušies Latvijā vēl nezināma nozīmīga XX gadsimta autora daiļradei, tomēr nespēja atvairīt skepsi par skaņdarba kvalitātēm, kur interesantas radošās idejas un mūzikas valodu nomāca gan raksturu un intonāciju monotonija, gan pārlieku izstieptie apmēri. Šajā kontekstā izvēle zviedra veikumam un latviešu jaundarba pirmatskaņojumam pretstatīt Džona Adamsa Kamersimfoniju attaisnojās vēl vairāk - spraigie, dinamiskie, virtuozie un popārta stilistikai radniecīgie tēli krāšņi kontrastēja ar iepriekšējiem. Kamerorķestra mūziķi labi zināmajā partitūrā iejutās bez pūlēm, atzinība jāvelta arī izteiksmīgajai Petešsona koncerta interpretācijai un tēlainajam Tvyjoraan lasījumam.