Starp šā gada Valmieras vasaras teātra festivāla spilgtākajiem mirkļiem nenoliedzami jāierindo atklāšanas aina, kurā starp divām gigantiskām skolotājām (no izrādes Skolotājas) stāv Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Teātris bieži vien maina mērogus. Šīsvasaras festivāls, kas veltīts bērnu un jauniešu izrādēm, notika ar izvēlēto devīzi Pieņemšana, un tā tēmu, stilistikas un mērķa grupu amplitūda bija plaša – no pirmajiem soļiem teātra izrādes uztveršanā līdz diskusijai par pašnāvību.
Tā kā astoņus iestudējumus vienā recenzijā ir grūti ietilpināt, pirmajā festivāla apskatā pievērsīšos vairākiem darbiem, kuros spilgti izpaužas draudzības tēma, turklāt ne jau tik plakātiskā veidā, kā mazliet provokatīvi ierakstīju virsrakstā, atceroties savu skolas laika padomju dziesmu. Draudzība – tas nav viegli, bet stāstīt par to var dažādā emocionālajā temperatūrā un pavisam atšķirīgā estētikā.
Lamatas ar konfektēm
Igauņu dramaturģes un režisores Kersti Heinlo izrādē Manas domas grib ar mani parunāt Aigara Apiņa atveidotais puika cer atrast draugus, izliekot lamatas ar konfektēm. Viņam nav īstu cerību uz harmonisku dzīvi ģimenē, jo vecāki šķiras, bet arī draugus atrast neizdodas, vismaz sākumā. Autore izrādē ievieš divus simboliskus tēlus – princeses Līksmi un Skumju –, un, kad darbība jau krietnu laiku ritējusi, parādās arī ilgi gaidītais pavērsiens: meitene, kura varētu kļūt par zēna draugu un kurai arī ir problēma, kas psiholoģiski jāpārvar, – bailes no tā, ka gaidāmā mazā māsa izstums viņu no vecāku uzmanības loka. Norobežošanās no apkārtējās pasaules meitenei izpaužas ļoti konkrēti – viņa patveras kastē, ko pati sauc par pili.
Iestudējums, kas savu mūžu turpinās Valmieras teātra repertuārā, estētiski atšķiras no visa pārējā festivāla repertuāra, kurā dominē vienkāršība, nabadzības teātra elementi, dažādi sameklēti priekšmeti. Kersti Heinlo izrāde ir vizuāli bagātīga, tajā mākslinieka Kristjana Suita un viņa asistentes Ilzes Vītoliņas fantāzija uzbūrusi abu princešu atšķirīgās pasaules, ko savieno (vai norobežo) kāpnes. Ardo Rana Varresa skaniskais noformējums, Renes Līvamegi gaismu partitūra un Olgas Privisas horeogrāfija palīdz fantāzijas pasaules valdzinājumu noturēt visu izrādes laiku.
Diānas Kristas Stafeckas Līksme un Unas Eglītes Skumja ir grezni tērptas un, kā jau pārlaicīgas, mazliet abstraktas būtnes, savukārt Aigars Apinis un debitante Gerda Embure spēlē ļoti konkrēti un vitāli. Tas ir draudzības sākums, kurā viss nebūs gluži vienkārši, taču tā būs patiesa un abpusēja.
Nejaukā Silvija Hektore
Matīss Budovskis ar kolēģiem iepriekšējos festivālos ir piedalījies vitālajā un asprātīgajā iestudējumā Pagalms atdzīvojas un tagad radījis estētiski radniecīgu izrādi Briesmīgi priecīgas lietas. Dramaturģisko materiālu veidojuši teksta draugi (tieši šādā formulējumā) Klāvs Mellis un Ance Strazda, un tekstam šeit ir būtiska loma. Pamanām arī Klāva Meļļa rokrakstu, ko agri vai vēlu vajadzētu piefiksēt kādam pētniekam, – no lugas uz lugu dreifējošo Asnāti, kura nekad neparādās uz skatuves, bet tiek pieminēta tādā vai citādā kontekstā. Triju zēnu un vienas meitenes sastapšanās ar noslēpumaino būtni Silviju Hektori, kas iemieso intrigas, melus un provocēšanu uz bīstamām darbībām, izaicina viņu draudzību.
Būtībā visas nejaukās domas, kas mēdz ieperināties ne tikai pusaudžu, bet ikviena cilvēka galvā, te ir iznestas ārpusē, radot nemitīgi mainīgu, viltīgu un pa kārtai visu četru aktieru balsīs runājošu tēlu objektu teātra estētikā. Silvija ir rafinēta tūkstošveide, tekstā vairākkārt tiek uzsvērta viņas elegance, viņas ietekme uz bērnu prātiem ir teju hipnotiska – kamēr viņi nenolemj šo būtni tomēr padzīt uz neatgriešanos, lai arī tieši tajā brīdī viņa kļūst sevišķi liela un varena. Izrāde faktiski bez jebkādas didaktikas apliecina, ka draudzēties ir dabiski, bet viss sliktais, kas notiek starp cilvēkiem, mierīgi varētu nenotikt.
Izrāde iestudēta Valmieras 5. vidusskolas sporta laukuma stūrī, bet to noteikti var rādīt līdzīgos laukumiņos ar vingrošanas aprīkojumu, kam var piestiprināt arī sižetam vitāli svarīgās šūpoles. Martas Mielavas veidotajā noformējumā kontrastē bērnu apģērba brūnganie toņi un atkritumu kaudzes raibais krāsainums, kas ir laba augsne Silvijas pievilcībai. Elizabetei Skrastiņai, Agrim Krapivņickim un Emīlam Krūmiņam ir pieredze objektu teātra iestudējumos, bet prieks redzēt, kā šajos spēles noteikumos atraisās Igors Šelegovskis, jau sākot ar iepazīstināšanu ar savu varoni, kura dzīve sastāv tikai no datorspēlēm. Savukārt Elizabetes Skrastiņas varonei Baibai pirmā nosauktā mīļākā grāmata ir Kauja pie Knipskas, bet tas tomēr neattur viņu kļūt nejaukai tad, kad uz to provocē kādi ārēji spēki. Teksts ir asprātīgs un iedarbojas kā uz bērniem, tā vecākiem, vēstījumā ir intriga, kas notur uzmanību, un tādas burvīgas detaļas kā pudeļu sunītis Spraits kopējo aizrautību tikai pastiprina.
Patiesīguma pakāpe
Vēl viens jauniestudējums, kas atstāj spēcīgu iespaidu, ir režisores Endīnes Bērziņas un līdzrežisores Sabīnes Alises Ozoliņas iestudējums Es arī te, kas man ir jādara, kura žanra apzīmējums ir "apjukuma pilna koncertizrāde jauniešiem". Izrādē var atrast dramaturģiskas problēmas un zināmu haotiskumu, bet, iespējams, tieši tas izraisa autentiskuma iespaidu. Tiek izmantota visa Valmieras 2. vidusskolas aktu zāles telpa, uz skatuves aktieri uzkāpj vien beigās, kad notiek grupas Jūras zvaigznes koncerts ar četrām dziesmām. Līdz tam valda kaislības, ko pastiprina lampu drudzis pirms uzstāšanās, kuru katrs cenšas pārvarēt savā veidā. Te ir daudz apsmaidāma un aizkustinoša naivuma, bet arī pietiekami daudz izmisuma, stresa un nežēlības citam pret citu. Vai būt grupas biedram automātiski nozīmē būt draugam un domubiedram? Ievas Stalšenes iekārtotā telpa mainās, no priekškara tiek nolasīti amizanti taurenīši, bet viens tomēr paliek. Un man jādomā, vai tas ir simboliski vai nejauši. Var būt gan tā, gan tā.
Grupas portrets neveidojas gluži vienmērīgs, jo informācija par šiem jauniešiem, ko skatītājs iegūst no sarunām un strīdiem, nav vienlīdz bagāta. Prieks par Hugo Puriņu, kurš – līdzīgi kā viņa kursabiedrs un kolēģis Liepājas teātrī Kārlis Elvis Artejevs – vēl nevar lepoties ar daudzām atmiņā paliekošām lomām, taču šajā izrādē Hugo Puriņa atveidotais kompleksainais, ievainojamais bārenis Edgars, kurš emociju sastrēgumu izlīdzina spontānā dziesmā, ir absolūti pārliecinošs tēls. Toties Kārlim Elvim Artejevam ir pamaz vielas, no kā būvēt savu varoni Renāru, kaut gan zināmā mērā varam justies atviegloti, ka šī puiša aizraušanās ar atkarību izraisošām vielām netiek ilustrēta uz skatuves.
Meiteņu trijotnes centrs ir eksplozīvā, kaitinošā un savā brāzmainajā aktivitātē groteskā Ineses Pudžas Rebeka. Sabīnes Alises Ozoliņas Elzai ir grupu stabilizējoša funkcija, viņas jūtas pret Renāru negūst atbalsi, un arī šo līniju citos apstākļos varētu izvērst plašāk. Endīnes Bērziņas melnā kleitā ietērpusies Elīna Rasa jau izrādes sākumā iemet bumbu ar laika degli, kas, protams, eksplodē vēlāk, bet liela daļa darbības notiek, kamēr meitene atrodas kādā klusā skolas stūrī, runājoties ar mammu, un mēs viņu neredzam. Neatceros, vai latviešu dramaturģijā ir izmantots sižets, kurā 16 gadu veca tīne ir pārgulējusi ar grupas biedrenes tēvu, – no šī sižeta mezgla varētu izritināt plašāku drāmu. Iespiests stundas limitā un nebūdams centrālais notikums, šis skandāls tiek atrisināts visai sasteigti.
Tomēr stāsta kulminācija ir koncerts. Tam ir daudz iemeslu nenotikt, bet tas notiek. Četras trauksmainas, naivas, sirsnīgas, aizkustinošas dziesmas, kurās pusaudžu trauslums, rūpes, satraukums iegūst noformulētu apveidu. Visas diskusijas par apģērbu, skatuves noformējumu, kustībām un visu pārējo ir pagātnē. Viņi ir piepildījuši savu sapni, un izrādes publika uzgavilē gan dziesmām, gan aktieriem, kuru patiesīguma pakāpe ir ļoti augsta.
Mēs tev uzdziedāsim
Latvijas Leļļu teātra režisors Edgars Kaufelds, aktieri Artūrs Putniņš un Matīss Millers izrādē Skolotājas piesaista uzmanību ar Kristapa Kramiņa izveidotajām milzīgajām lellēm. Piedaloties festivāla atklāšanā, abas lielās dāmas zināmā mērā kļuva par festivāla talismaniem. Pati izrāde ir 40 minūšu skice, kuras dramaturģija ir visai vienkārša: sporta skolotāja Arta Vidēja un vācu valodas skolotāja Inese Strazdiņa uzrunā skatītājus kā savus skolēnus un iesaista viņus dažādās nodarbībās no basketbola līdz putnu dziesmu atminēšanai.
Režisora iecerētā tēma par skolotāju novecošanu kulminē brīdī, kad radio paziņo par Artas Vidējas nāvi – ziņu, kas, maigi sakot, ir pārspīlēta, sāpīgāk uztver tieši kolēģe. Te nu mēs atkal nonākam pie draudzības tēmas, kas šķietami šajā izrādē nav galvenā. Tik atšķirīgās skolotājas gadu gaitā ir saradušas viena ar otru un nespēj iedomāties, ka varētu palikt vienas. Bērni aizrautīgi meklē sarūgtinājumā aizbēgušo Inesi, un var gadīties, ka dažs labs skatītājs pirmo reizi mūžā dzied Dar’ man, tēvis, pastaliņas, kas sirmās pedagoģes sirdi atmaidzina. Sākusies kā asprātīga atrakcija, izrāde pietuvojas iecerētajai smeldzei, lai arī ne līdz galam. Lellēm skolotājām ir milzīgs potenciāls tikt izmantotām dažādos teātra un ārpusteātra pasākumos, turklāt abi aktieri ir iesituši roku improvizācijā.
Par otro Valmieras festivāla četrinieku – nākamajā recenzijā.