Reperis Ods uz latviešu mūzikas skatuves ir parādījies visai nesen. Nepilnā pusotrā gadā viņš ir ieguvis 3. vietu 371 Battle noslēdzošajā sezonā (repa BPM batls, kurā atšķirībā no brīvrunu batliem cīņas notiek uz bītiem un teksti ir iepriekš sarakstīti), izlaidis divus soloalbumus, sadarbojies ar citiem reperiem un radījis saturu arī kā Mauku Sencis. Šoreiz – par Oda nesen iznākušo divdesmit dziesmu albumu Nestāsti mammai.
Šajā darbā Ods parāda, kā apiet tā dēvēto otrā albuma sindromu. Lai gan repera pirmais albums Oda priekam saņēma visai glaimojošas atsauksmes, par unikālu es to nesauktu. Nestāsti mammai jau ir cits stāsts, to gribas klausīties vēl un vēl. Albumam ir daudzšķautņains skanējums – no mīlas dziesmām (Panika), vēstulei mammai (Mammu) un intīmā skaņdarba Tepat līdz izteikti agresīvajam Everestam un phonk un Memfisas repa stilistikā ieturētajam Halleluja.
Skaņdarbi Panika un Everests trāpa desmitniekā ar viesmākslinieku piesaisti. Everestā ar savu asumu, asprātīgajām rindām (futbola fani noteikti novērtēs salīdzinājumu ar Čempionu līgu un MLS) un unikālo balss tembru (à la Meechy Darko no Flatbush Zombies un ZillaKami), kam Latvijā nav alternatīvu, izceļas Marko. Paniku gluži pretēji ar samtainu vokālu un saldām rindām papildina xantikvariāts. Noteikti ir jāpiemin arī pārējie viesmākslinieki – E.V., goča, Wiesulis, Zeļģis un Pre’set, ar kuru kopā nodibināta arī ierakstu studija Eternal World Records.
Patīkama nianse – albumā nav stāstu par Mercedes-AMG no repera, kurš vienīgajā mersedesā sēž, braucot tramvajā. Virknē dziesmu Ods atklāti runā par nestabilo finansiālo stāvokli, savu nedrošību un citām problēmām. Atkailinātie stāsti ir albuma galvenā vērtība. Viens no šādiem gabaliem ir Neatbildēti zvani, kurā Ods pastāsta par atsvešinātības sajūtu un nedrošību sevī ("Es ceru, ka man vecāmāte kādreiz piedos/ Par to, ka neceļu klausuli un nedalos vairs priekos./ Klausule tik pīkst, es ar pašu velnu skrienos,/ Spogulis ir vainīgs, paša mājās jūtos ciemos"). Tā noteikti ir viena no albuma atslēgas dziesmām.
Skaņdarbā Dievs svētī plagus Ods pasniedz paraugstundu neizpušķotā un atklātā stāstījumā par piedzīvoto uz ielām ("Kad ielas pārņēma nakts, tie visi gāja dalīt dunkas,/ Bet lielam rajona Odam bija pat mīžaks pat no tumsas./ Kamēr viņi pūta sniegu tā kā vēji no tundras,/ Es muterītei lūdzos sēdēt vēl pie datora stundu") – kad to klausies, acu priekšā uzburas konkrētas ainas (līdzīgi kā anša dziesmā Kauguri 1998 no balvām apbērtā albuma Liela māksla un Melikola, Eliota un Artura Skuteļa singlā Pēcgarša). Šo Oda prasmi var spilgti sajust arī iepriekšējā albuma dziesmā Oda stāsts. Savukārt Lubezeres velnā netrūkst metaforu un citu mākslinieciskās izteiksmes formu. Lūk, piemērs: "Es degu tā kā fēnikss, pēc tam šņaucu savus pelnus./ Es esmu tā kā Fēnikss, es no bomāriem bļe pelnu,/ Kas tur ieiet iekšā, nopelna un dubulto uz melnu."
Atklātības dēļ ar Oda mūziku ir viegli identificēties un sajust piederību. Tieši šādā veidā iespējams iegūt lojālu klausītāju loku, ar ko Ods var lepoties jau tagad. Viņa mūzika ir kā bezmaksas virtuāls psihoterapeita kabinets – gan pašam izpildītājam, gan klausītājiem. Viņš arī nav, paša vārdiem runājot, bodybuilder ar sērkociņa ikriem, proti, ikvienā dziesmā reperis organiski iekļaujas arī tehniski, plūstot uz bīta. Kopumā vērtējot – Ods ir cilvēks, kuram ir jābūt pie mikrofona, un nav pat svarīgi, kur – skapī, studijā vai uz skatuves. Noklausieties Nestāsti mammai un pie reizes YouTube izbaudiet virtuālo koncertu Uz riņķi – jūs noteikti sapratīsiet, par ko es runāju.