Pasaka par rokenrolu. Filmas Mūžīgi roks recenzija

Vēl veselam lērumam – dzīvesveids, kura galvenā pazīme ir nemitīga kaut kā svinēšana. Parasti tā vainagojas ar satriecošām un reizēm šaušalīgām atklāsmēm nākamajā rītā, kas var iedvesmot sirdi plosošiem šedevriem, ja pie gultas ir ģitāra, portatīvā studija un rakstāmais, bet var arī iedzīt visdziļākajā depresijā, kuras slīcināšanai ar jebkuru alkohola cienītāju uzbudinošo šņācienu tiek atrauts pirmās alus pudeles korķītis, un rokenrols var turpināties. Toms Krūzs nav Aksels RouzsFilmas Mūžīgi roks otrā plāna varonis – rokzvaigzne Steisijs Džekss, kuru atveido Toms Krūzs, – iemieso šo mūžam daļējas bezsamaņas stāvoklī esošo rokenrola upuri un reizē izredzēto, kurš simtgadīgu viskiju var atļauties liet uz grīdas un kuram atdoties gatava jebkura meitene, par spīti viņa nemainīgajai cietēja un mirstošā pārcilvēka sejas izteiksmei. Apgūstot dziedāt prasmi (filmā Toms Krūzs patiešām nevis imitē dziedāšanu, bet dzied, kā nu prot) un rokzvaigznēm raksturīgās skatuves dejas jeb kustības, kas gan drīzāk jādēvē par Guns N’ Roses dziedātāja Aksela Rouza stilā ieturētām stājām jeb pozām, kas laiku pa laikam tiek pamainītas, Toms Krūzs ir tik dziļi iegājis šajā rokzvaigznes kā cietēja tēlā ārpus starmešu gaismām, ka sagaidīt no viņa mūziķiem tik raksturīgos dzēlīgos smieklus vai sarkastisku smīnu ir bezcerīgi. To attaisno vienīgi fakts, ka filma tiek pasniegta kā komēdija, kurā rokzvaigzne ar savu dzīvesveidu tiek rādīta drīzāk kā apsmiekla nekā pielūgsmes objekts, kaut, lūkojoties šajā varonī, arī smieklu lēkmes kavējas. Varbūt par izcilu joku jāuzskata filmas galvenās varones izteikums, uzzinot, ka viņas draugs menedžera spiediena dēļ no rokera pārkvalificējies par zēnu grupas dalībnieku? «Tad jau man tomēr iet labāk – es esmu striptīza dejotāja.» Jūhūū – tātad rokenrols un citas uz instinktiem balstītas darbības, kurām tie jāmodina arī citos, tomēr stāv pāri izskaitļotai komercijai, kuras mērķis atkal ir modināt instinktus. Grozies, kā gribi, visi ceļi ved uz vienu un to pašu elli. Vai varbūt paradīzi – kas to lai zina?Nodevīgā lencīte iedvesmoMūzikls sākas ar provinces meitenes ierašanos Losandželosā, lai meklētu laimi, kuras atslēgas vārds ir rokenrols, bet laimes «noliktava» – skaļš mūzikas klubs. Tajā meitene nokļūst un tūliņ iegūst gan darbu, gan mīlu, kuru, protams, lai viss nenoritētu pārāk gludi, apdraud visādi pārpratumi. Šo pārpratumu gan nav daudz, precīzāk, pietiek ar vienu, un tās ir jaunā drauga (un arī skatītāju) aizdomas, ka viņa mīļotā meitene, tāpat kā pirms brīža žurnāliste no Rolling Stone, nav palaidusi garām iespēju atdoties superzvaigznei Steisijam Džeksam, jo kopā ar viņu iznāk no grimētavas ar noslīdējušu krekliņa lencīti, kamēr pats rokeris, aizbāzis roku aiz biksēm, nepārprotami sakārto savu locekli. Toties puisis šo kompromitējošo skatu iespaidā iemantoto agresivitāti transformē galvu reibinošā rokenrola priekšnesumā, pēc kura viņam sadarbību piedāvā Steisija Džeksa menedžeris, kura milzīgais mobilais telefons ir visnepārprotamākā norāde, ka filmas darbība notiek 80.–90. gadu mijā.Rokeris ir klusais gejsMūziklā skan Def Leppard, Poison, Foreigner, Twisted Sister dziesmas filmas varoņu izpildījumā. Pat jaunievēlētā pilsētas mēra kundze (Katrīna Zeta-Džonsa), kura sāk kampaņu pret rokenrolu kā visa ļaunuma sakni, savas sabiedrotās no reliģiskās organizācijas sauc cīņā ar ne mazāk roķīgu dziesmu un deju, bet finālā televīzijas tiešraidē izrādās, ka pati reiz ir bijusi rokenrola izredzētā un upura Steisija Džeksa mīļākā un visa šī kampaņa ir tikai personiska atriebība. Dzied autobusa šoferis un pasažieri, dejo prostitūtas uz ielas un abi kluba Bourbon Room bosi (vecāko no viņiem atveido Alekss Boldvins), atzīstoties viens otram homoseksuālās jūtās, kuras ilgi slēpuši, jo tolaik īsteniem rokenrola prinčiem, kuru uzdevums bija savaldzināt meiteņu pūļus, tas bija aizliegtais auglis – piemēram, heavy metal grupas Judas Priest dziedātājs tikai 1998. gadā atzinās, ka ir gejs.Jebkura vecuma bērniemFilmu kā galvu reibinošu piedzīvojumu varētu uztvert tikai bērni un pārējie, kuri par iepriekš aprakstītajām sajūtām un norisēm ir kaut ko dzirdējuši, bet nav gatavi tām nodoties un labāk uz rokenrola varoņiem nolūkojas kā uz «cilvēkiem tur» no kinoteātra zāles sēdekļiem, drošības labad iekrampējušies popkorna turzās un melnā burbuļojošā dzēriena glāzēs. Mūžīgi roks ir kā pasaka par kādu sen aizmirstu un neesošu parādību (bez mazākajiem mājieniem, ka pēdējā desmitgadē tā ir dzīvāka par dzīvu). Tā ir izteikti pozitīva un brīva no vardarbības – visnežēlīgākais brīdis ir varones aplaupīšana filmas sākumā, kad kāds, starp citu, labdabīga izskata puisis viņai uz ielas izrauj no rokām koferi ar skaņuplašu kolekciju un aizbēg. Toties viņa šī incidenta dēļ iepazīstas ar liktenīgo puisi, kurš neveiksmīgi cenšas meiteni no zagļa pasargāt. Viss notiek uz labu – beigu beigās varoņi ir kopā ne vien sava pirmā randiņa vietā aiz milzīgajiem Hollywood burtiem, bet arī uz skatuves, un pat nozagtās plates atgriežas.Kam domāts? Tiem, kam patīk pasakas par it kā kādu sen aizmirstu un neesošu parādību – rokenrolu.*Mūžīgi roks/ Rock of Ages * ***Mūzikls. ASV. 2012.Režisors Ādams ŠenkmensLomās Toms Krūzs, Aleks Boldvins, Katrīna Zeta-Džonsa, Rasels Brends u. c.