Pučīni operas Toska iestudējuma recenzija. Izdziedātās sēras

Tagad politisku motīvu ietonētais stāsts par dziedātājas Florijas Toskas, gleznotāja Mario Kavaradosi un slepenās policijas vadītāja Vitellio Skarpijas attiecībām operā atgriezies krievu režisora Dmitrija Bertmana, scenogrāfa Andra Freiberga un kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas 2004. gadā veidotajā versijā. Liktenīgas nolemtības pieskaņaPagājušās nedēļas nogalē notikušajā operas atjaunojuma pirmizrādē abas galvenās lomas un operas orķestra vadību uzņēmusies jaunā mūziķu paaudze – soprāns Liene Kinča (Toska), tenors Andris Ludvigs (Kavaradosi) un diriģents Modests Pitrens, savukārt Skarpijas tēlu iedzīvinājis baritons Samsons Izjumovs. Uzvedums radīja pretrunīgus iespaidus, tajā bija gan spilgti un mākslinieciski piepildīti brīži, gan arī vidusmēra epizodes. Vispirms jau pati Pučīni mūzika, kuras plūdumā izteiksmīgāk iezīmējās aptuveni divarpus tēmu (gandrīz trīs stundas garai operai tas nebūt nav daudz) un kuras viendabīgajā veidolā muzikālas jaunatklāsmes sameklēt ir vēl grūtāk nekā _Bohēmā, Māsā Andželikā un Madama Butterfly_. Viena no nedaudzajām – komponista stilam raksturīgais stiklainā tembrā skanošais koka pūšaminstrumentu un stīgu sabalsojums, kas pauž liriski valdzinošus un nedaudz austrumnieciskās intonācijās gleznotus motīvus ar liktenīgas nolemtības pieskaņu. Modesta Pitrena vadītais orķestris šo tematismu atainoja jūtīgi un niansēti, taču lielāka koncentrētība un precizitāte nenāktu par sliktu. Savā interpretācijā vairāk pievēršoties izsmalcinātas un klusinātas kamermuzicēšanas ievirzei, orķestris guva atzīstamas sekmes, gan stīgu, gan pūšaminstrumenti skanēja mirdzoši un kolorīti, turklāt diriģents operas gaitā neaizmirsa vairākus vērienīgus dramatiskus uzbrāzmojumus, piešķirdams partitūras lasījumam dziļāku kontrastainību. Tomēr šoreiz orķestra priekšnesums un diriģenta koncepcija neatstāja iespaidu par mākslinieciski viengabalainu un vienmērīgu sniegumu, it īpaši tāpēc, ka vietām bija pārāk skaidri manāmas temporitma nesakritības dialogā ar solistiem un kori. Noturīgs atskaņojuma līmenisLīdzīgas izjūtas raisīja operas vokālās partitūras iedzīvinājums. Lienes Kinčas, Andra Ludviga un Samsona Izjumova interpretācijas ir raksturojamas kā izdevušās. Toskas lomā Liene Kinča atklāja savu dramatiskā soprāna potenciālu, īpaši krāšņi un izteiksmīgi dziedātājas balss izgaismojās muzikālā kāpinājuma un pacēluma brīžos, savukārt dinamiski un emocionāli atturīgāko operas fragmentu laikā atskaņojuma spriegums un pievilcīgums atslāba – un to pašu varēja teikt par solistes priekšnesumu Triptihā. Tāpat kā Lienes Kinčas dziedājumam, arī Andra Ludviga sniegumam Kavaradosi lomā piemita intonatīva tīrība, pārliecinoša operas mūzikā ietverto spēcīgāko pārdzīvojumu atklāsme un visu triju cēlienu gaitā noturīgs atskaņojuma līmenis. Tomēr no Andra Ludviga tembra varētu gaidīt vēl izteiktāku individualitāti, vēl daudzpusīgāku un krāšņāku muzikālo noskaņu gammu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Imanta Kalniņa operā Spēlēju, dancoju solista uzstāšanās pārliecināja vairāk. Samsons Izjumovs pelnījis atzinību un apbrīnu kaut vai tāpēc vien, ka ilgās operdziedātāja karjeras laikā – jau kopš 1978. gada – viņa profesionalitāte un vokālās iespējas ir saglabājušās joprojām. Taču jāteic, ka pēc Cara līgavas koncertuzveduma, kurā vienlīdz izcili bija gan Inga Kalna, gan Ilona Bagele, gan Samsons Izjumovs, Skarpijas loma vērtējama kā solis atpakaļ – baritona balss atspoguļoto izjūtu intensitāte valdzināja arī šoreiz, bet tembrāli iespaidīgus un emocionāli suģestējošus atradumus diemžēl vairāk varēja gūt nevis Pučīni, bet gan Rimska-Korsakova mūzikas lasījumā. No otrā plāna lomām Toskā ar vokālām kvalitātēm saistīja Krišjānis Norvelis, un tāpat arī nelika vilties ar zēnu balsīm bagātinātais operas koris.Paradoksāls fināla akcentsRežisora Dmitrija Bertmana koncepcija uzrunāja atsevišķās detaļās, kopiespaidam atstājot skeptiskākas izjūtas. Pirmkārt, lai gan režisors uzsvēris, ka šajā iestudējumā galvenā loma piešķirta triju galveno varoņu mīlai, naidam un kaislībām, nevis politiskām tēmām, atmiņā visspilgtāk palika tieši Skarpijas tēls ar tā nepārprotamo līdzību – pat ar Samsona Izjumova grimu un matu sakārtojumu – bēdīgi slavenajam diktatoram Muammaram Kadāfi gan psihopātiskajā uzvedībā un pavēlnieciskajā izturēšanās manierē, gan arī ekscentriskumā, militārā apģērba stilā un 1. cēliena fināla skaidrajā norādē uz personības kultu.Otrkārt, šajā uzvedumā spēcīgāk par galveno varoņu jūtu ķīmiju izpaudās ideja par totalitāras varas iznīcinātajām cilvēciskajām emocijām un personības brīvību – Skarpijas jūtas pret Tosku te varēja nolasīt stipri mazāk, starp citu, tieši tāpat grūti uztverama bija Toskas mīlestība pret Kavaradosi – greizsirdība gan. Treškārt, Dmitrija Bertmana iecere par operas trešā cēliena darbību Toskas zemapziņā ir stipri diskutabla. Šāda doma pati par sevi nav jaunums: var minēt kaut vai Raineru Verneru Fasbinderu, kurš savā monumentālajā ciklā Berlīne, Aleksandra laukums pēc sociālpsiholoģiska vēstījuma pievēršas sirreālām vīzijām; taču Bertmana fantāzija šeit atradusi tikai nedaudzus īsti veiksmīgus risinājumus, turklāt Fasbinders filmas epilogā nelika Hannai Šigulai un Barbarai Zukovai izturēties un izskatīties vulgāri, ko nevarētu teikt par operas režisora attieksmi pret Toskas lomas atveidotāju. Zīmīgi, ka arī Dmitrijs Bertmans operas izskaņā atgriezās pie reālistiski uztveramas sižeta līnijas – ar prieku jāsecina, ka fināla akcents ar triumfējošo Kavaradosi izdevās vienlīdz paradoksāls, pārsteidzošs un pārliecinošs. Toskas iestudējuma atjaunojums trijos svarīgākajos parametros – solistu sniegumā, orķestra lasījumā un režisora veikumā – vērtējams kā profesionāli un pieklājīgi realizēts darbs, taču bez izcilām mākslinieciskām virsotnēm un atklājumiem. Šis uzvedums gan inscenējuma, gan solistu ansambļa ziņā nav tik spilgts kā citas pēdējos gados iestudēto operu pirmizrādes Andreja Žagara, Viestura Kairiša un Aika Karapetjana režijā. Kas attiecas uz Pučīni, nākotnē iestudējot _Turandotu, Manonu Lesko vai Meiteni no Rietumiem_, varbūt būtu vērts šim darbam uzaicināt Juri Pošku, Lailu Pakalniņu, Dž. Dž. Džilindžeru vai Kirilu Serebreņņikovu.