Pirms daudziem, daudziem gadiem – 1993. gadā, ja gribam būt precīzi, – Alvis Hermanis savu žilbinošo karjeru Latvijas teātrī sāka ar izrādi Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās, kuras pamatā bija Stīvena Soderberga filma Sekss, meli un video. Savam jaunākajam darbam Pelikāni un vīnogas režisors iedvesmu radis Aleksandra Peina 2004. gada filmā Sānceļi, kas ir uzņemta pēc Reksa Piketa romāna motīviem. Jauniestudējuma gala varianta pamatā ir gan Piketa luga, gan romāna un filmas fragmenti, kā to uzzinām no Alvja Hermaņa un Reksa Piketa sarakstes, kas publicēta izrādes programmiņā.
Sekss un meli ir arī Pelikānos un vīnogās, bet pats stāsts ir bez pretenzijām uz jebkādām īpaši jaunām atklāsmēm. Tas piedāvā visnotaļ omulīgu refleksiju par to, ka ikkatrs neveiksminieks būtu pelnījis savu lielo lozi, tikai traucē paša bailes vēlreiz kļūdīties un piedzīvot sāpes. Bet, ja tomēr ļaujies kaislībai, tas var atspēlēties nekavējoties. Tā vienkārši gadās.
Vai izaicinājums?
Izrādes pirmajā cēlienā, kurā lielu vietu ieņem vīna degustācija un sarunas par dažādu vīna šķirņu īpatnībām, es, ja godīgi, kārtējo reizi gluži lieki cīnījos ar visu to izjūtu gammu, kam regulāri ir jātiek pāri, cenšoties aizmirst kādreizējo Alvi Hermani un pūloties samierināties ar pašreizējo, kurš apvieno sevī apzināti vienkāršu, maksimāli plašam skatītāju lokam uztveramu vēstījumu uz skatuves un ambiciozu publisko tēlu sabiedrības acīs. Taču vieglāk ir sev atgādināt, ka divreiz vienā upē neiekāpsi un šobrīd ir tas, kas ir. Un publika taču nāks.
Taču, vērojot vīna degustētāju piedzīvojumus, amizantā kārtā Jaunā Rīgas teātra izrāde saslēdzās ar tieši pirmizrādes dienā, 11. oktobrī, publicētajiem Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) uzdevumā veiktā sabiedrisko mediju sabiedriskā labuma izvērtējuma secinājumiem, kuru vidū ir arī padoms "veidot vairāk saturu vidusslānim, kas ir pilsoniski un ekonomiski aktīvs, zinātkārs un ar augstu pratības līmeni", kā arī "vairāk segmentēt auditoriju un veidot saturu konkrētām mērķauditorijām". To konkrētajā gadījumā var pārnest arī uz Alvja Hermaņa jauniestudējumu – tas tiešām ir segmentēts konkrēta vecuma skatītājiem ar konkrētu dzīvesveidu. Vienlaikus izraudzīto izteiksmes līdzekļu kopums pieļauj izrādes piemērotību gana plašam skatītāju lokam.
Pelikāni un vīnogas saturiski turpina izrādē Linda Vista sākto vīriešu pusmūža krīzes tematiku, kuru pats Alvis Hermanis definē kā tabu tēmu Eiropas teātrī, vēstulē Reksam Piketam rakstot, ka "toksiski maskulīnās ciešanas izgājušas no modes". Šajā apgalvojumā ir jaušams tipisks mūslaiku Alvis Hermanis, kurš katru savu darbu cenšas pasniegt kā varonības aktu vai vismaz izaicinājumu pastāvošajām tendencēm.
Divi pāri un daži citi
Teātra režisoru vēlme izmantot filmas kā izejmateriālu izrāžu veidošanai ir paradoksāla, jo pieejamie izteiksmes līdzekļi principiāli atšķiras. Vīna lauku romantisko burvību atveidot uz skatuves bez naivas butaforijas nebūtu iespējams, tāpēc Alvja Hermaņa kā scenogrāfa izraudzītais telpas lakonisms ir neizbēgams un principiāls – brūna koka apšuvuma siena, garš galds, kas pamazām apaug ar glāzēm un pudelēm un vienlaikus kalpo arī par gultu, savukārt četri krēsli tā priekšā skatītāja iztēlē pārtop par džakuzi. Par spīti šai nosacītībai, aktieru eksistence uz skatuves ir ļoti konkrēta, lai arī mirkļiem pašironiska. Interesanta ir pieeja kostīmiem, par kuru autoriem ir nosaukti visi izrādes aktieri, savukārt muzikālais noformējums drīzāk izmantots kā pāreja starp ainām bez uzsvērtas jēdzieniskās slodzes.
Režisora minētās "toksiski maskulīnās ciešanas" iemieso divi personāži – nenotikušais rakstnieks un estēts Mailzs un, cik noprotams, nebūt ne veiksmīgais aktieris, potenciālais līgavainis Džeksons. Mailzs ir paguris un apdzisis, nespējot attapties no laulības sabrukuma, bet viņam ir manieres, kādu nav impulsīvajam Džeksonam. Savukārt divas sievietes, kuras viņi satiek, ir izslāpušas pēc attiecībām, tikai vienā gadījumā tās iekrīt rokās pašas, bet otrā par tām nākas cīnīties. Aktieru četrinieku režisors šoreiz ir izvēlējies no tiem, kas biežāk ir redzami otrajā plānā. Jānis Skutelis un Ivars Krasts savā saspēlē panāk ticamību par lēni novecojošo vīriešu draudzību, kurā var būt arī zemūdens akmeņi, tomēr šie cilvēki ideāli saprot viens otru un ir viens otram vajadzīgi.
Publika priecīgi ķiķina, kad Jāņa Skuteļa Mailzs lietpratīgi izbauda vīna degustācijas nianses, kamēr Ivara Krasta Džeksonam gribas ātrāk sareibt, lai tālāk atbīdītu bailes par tuvo nākotni neinteresantā laulībā. Lai sižets iesiltu, skatītājiem kopā ar izrādes varoņiem nākas pārpeldēt ne vienai vien vīna upei. Ingas Tropas Betijai un Janas Čivželes Sārai abu vīriešu ierašanās nozīmē cerības mainīt kaut ko savā dzīvē, viņu acīs tie nav neveiksminieki, bet sapņu puiši no citas – laimīgākas – pasaules. Ingas Tropas un Janas Čivželes varones necenšas slēpt, ka uzlūko vīriešus kā iekāres objektus, tikai viņu reakcija atšķiras. Lai gan no dramaturga skatpunkta abas sievietes tomēr ir pakārtotas vīriešu duetam, arī šie ir pilnasinīgi un ar prieku nospēlēti aktierdarbi. Tikai funkciju nozīme ir aktieriem otrajā plānā – Ritvara Logina Krisam, Aminatas Grietas Diarras Līsijai un Elitas Kļaviņas Mailza mammai. Elita Kļaviņa nelielajā lomā šķiet nedroša, iespējams, arī tāpēc, ka režisors neslēpj, ka loma bija paredzēta Regīnai Razumai.
Izrāde neizbēgami aizkustina, jo aktieri precīzi iezīmē savu varoņu neviennozīmīgos raksturus, fobijas un ilgas. Vai tas ir daudz vai maz? Faktiski Alvis Hermanis mērķtiecīgi apkalpo to auditoriju, kas teātrī meklē patīkamas emocijas un nevēlas tikt nekādā veidā provocēta. Tas ir drošs ceļš uz pilnām skatītāju zālēm, kas teātra izdzīvošanai ir svarīgas, taču jācer, ka šajā sezonā JRT mākslinieciskā vadītāja radošajā kontā būs arī iestudējumi ar nozīmīgāku pievienoto vērtību.
Pelikāni un vīnogas
JRT Mazajā zālē 19.X, 23.–26.XI, 7.–9.XII, 28.–30.XII plkst. 19
Biļetes pārdotas