Septiņu plīvuru deja un krievu dvēsele. Sods un noziegums recenzija

Dž. Džilindžera iestudējumā panāk tādu dramatisku kāpinājumu, ko vislabāk apzīmēt ar vienkāršu vārdu – "spēcīgi". Režisors demonstrē, cik īpašā simbiozē viņš Liepājā spēj likt pulsēt aktieru atdevīgumam, horeogrāfijai (Inga Krasovska) un gaismu partitūrai (Mārtiņš Feldmanis), kā scenogrāfija (Varis Siliņš) un kostīmi (Ilze Vītoliņa) iezīmē gan fragmentāru realitāti, gan simbolus. Tas, kas notiek uz skatuves, ir grūti vārdos nosaucams, bet skaudri sajūtams - kā krievu un čigānu romances, kā tā "krievu dvēsele", ko arī paši krievi pa lielākai daļai šodien ir pazaudējuši. Iespējams, ka to var saukt arī par "dostojevščinu", un alūzijas ar F. Dostojevska Noziegums un sods jēga nav tik daudz meklējama taustāmās sakritībās, kā šajā dvēseles padarīšanā. Katrīna Ivanovna (Inese Kučinska) ir kārtīga māte un sieva, tomēr – kā jau tas mēdz būt politiķu sievām, jūtas nedaudz pamesta novārtā un meklē kaut jel kādu sabiedrību. Viņas vīrs (Egons Dombrovskis) ir domnieks, kurš iejuties atbildīgās, publiskās personas lomā un, varbūt politisko aprindu intrigu ietekmē, varbūt savas zemapziņas vainas sajūtas dēļ pamazām savirpinājis galvā sižetu, kas liek ķerties pie pistoles un šaut uz sievu. Trīs reizes. Ar šaušanu aiz greizsirdības un sievas izdzīšanu no mājām sākas vienkāršais sižets. Tomēr jau pirmā epizode liek saprast, ka nekā vienkārša te nebūs, jo pat detaļās iezīmējas binārās opozīcijas. Uz skatuves ir divi studenti – domnieka jaunākais brālis (skaistulis, kā viņu apzīmē Katrīnas Ivanovnas jaunākā māsa Ļiza), kurš stāvus cilā svaru bumbu, un viņa draugs Fomins – kluss, bikls puisis no laukiem, kurš sēž pie galda un stumda šaha figūriņas. Fonā ir baltas kolonnas, uz galda – sarkans samts, vīns glāzēs, skan krievu romance par vītušajām krizantēmām, liekot nojaust par apslāpētām kaislībām. Bet – valda miers, pat garlaicība un pēkšņi – šāvieni, trauksme. Ar pistoli rokās uznāk pašpārliecinātais domnieks Stibeļovs. Auksts pret sievu un bērniem, jau pēc brīža viņš bezpalīdzīgi pie mātes krūtīm izplūst asarās, kamēr viņa to mierina – es jau tevi brīdināju (nu kā gan bez psihoanalīzes)! Un atkal kā spilgts pretstats valdošajai noskaņai iebrāžas Stibeļova draugs, mākslinieks Koromislovs (Edgars Pujāts), liekot uzdzirkstīt smiekliem.  Katrīnas Ivanovnas lauku muiža, kurp dodas padzītā sieva, iezīmē gandrīz vai paradīzes ainu – baltās kolonnas pārtapušas par gaismas apstarotiem kokiem, baltā kleitā pa skatuvi kā putniņš plivinās Ļizočka, naivas spēles, idilliska ainiņa ar romantisku apskāvienu un ziepju operas cienīgu izlīgšanu – dīvains ietvars sižetam, jo Katrīna Ivanovna atzīstas, ka piekrāpusi vīru, lai nebūtu veltīgi apvainota. Tikai otrajā izrādes daļā kļūst skaidrs, ka patiesībā Stibeļovs ir trāpījis, trāpījis visas trīs reizes, nošaujot Katrīnas Ivanovnas, savu un arī Ļizas dzīvi... Paradīze pārvēršas ellē ar bakhanālijām Koromislova darbnīcā. Lugas teksts par Salomi un viņas septiņu plīvuru deju nav reminiscence ar Bībeli, tā nav Ticiāna, Moro, Flobēra vai Štrausa Salome, drīzāk tā ir Oskara Vailda Salome vai senā babiloniešu kara un seksa dieve Ištara, kuras kults bija saistīts ar sakrālo prostitūciju un kuras stāstā sava loma ir arī māsai. Viņa ir bīstamas sievišķīgās pavedināšanas ikona, kas vēlas uz paplātes pravieša – Stibeļova brāļa Alekseja – galvu. Līdz šim dramatiski risinājies iestudējums pēkšņi pārtop episkā vēstījumā, kur sastingušie aktieri izrunā, izstāsta teksta fragmentus, un atsvešinātā noskaņa liek sažņaugties sirdij. Aktieru ansamblis ir vienots, nav novārtā pamestu, neizstrādātu otrā plāna lomu. Mazliet mulsina aktieru izvēle – iespējams, skatītājiem galvenās varones dziļi psiholoģiskās rakstura pārmaiņas būtu vieglāk saprast, ja tā būtu jauna un nenobriedusi sieviete. Lai gan I. Kučinskas talants, protams, ir drošāka izvēle režisoram. Daudz vieglāk publikai ir pieņemt Ļizas pārvērtības izrādes gaitā, turklāt Signe Ruicēna (tāpat arī Mārtiņš Kalita) šajā lomā apliecina, ka profesionālā varēšana atplaukst arvien krāšņāk. Vairāku aktieru emocionālā atdeve gan vibrē uz robežas, kas šķir mākslu no saplūšanas ar dzīvi, tomēr jācer, ka tā ir profesionalitātes radīta ilūzija un nav jāsatraucas par kādas stīgas pārtrūkšanu. Pārsteidzoši ir arī tas, ka, neko nedarot, stāvot skatuves maliņā un vērojot "septiņu plīvuru deju", Egons Dombrovskis spēj izteikt tik daudz. Ir tik skaidri redzamas šausmas viņa acīs – ko es esmu izdarījis? Apziņa, ka viss jau zaudēts, automobilis brauc no kalna uz bezdibeni. Pie stūres ir Salome, bet paplāte ir tukša...