Siguldas Opermūzikas svētku recenzija. Stikla kalna virsotnē

Lūsiņas raksti ir ļoti zema līmeņa haltūra. Tajos nav ne zināšanu, kaut formāli ir augstākā muz. izglītība, ne mūzikas izpratnes, ne laba stila, ne gaumes, ne dziļākas intereses par to, ko raksta. Jerhomovičs ir vēl sliktāks. "Dienas " raksti par mūziku ir vienkāŗši nožēlojami. Toties abi labi saprot, kam ir vara un kuriem labāk pieglaimoties, kurus ne par ko nedrīkst kritizēt. Tāpēc abi ir uz zaļa zara... tā nu pie mums ir ar to "preses brīvību?" Vai tiešām Kalns viņai maksā par sevis izlielīšanu?

Salīdzinājumi nav īsti korekti, ja iztirzājam mākslas darbu, tomēr teikšu, ka iestudējot "Turandotu" ar Blumberga vizuālo ietērpu (kostīmi, telpa) režisorei Ķimelei faktiski neko nevajadzēja risināt, tikai sagrupēt solistus, arī to nepilnīgi, jo Miļjavičute tikpat nesās uz proscēniju akustiski labākajā vietā "piebļaut" zāli. Tāpat arī šoreiz Dzudzilo veiksmīgā, talantīgā tandēma veikums runā pats par sevi. Gailītis nekad nav bijis slims uz sevis centrēšanu, viņš pat cita, atvainojos, sūdu pasludinās par savu rotaslietu, ja tas būs vajadzīgs. Un noderīga šāda darbošanās ir aizvien. ( Nesaprotiet, lūdzu, manu izteikumu tieši.) Nevar noliegt Gailīša enerģiju, darbošanās drošsirdību, bet komentāri, izteikas, ko varējām dzirdēt, piemēram, Zelta zirga translācijas laikā radio Klasika, pārsniedza visas bezgaumības, plātības un aprobežotības robežas, kas Gailītim, tāpat kā Lūsiņai, ir konstantas dāvanas. Orķestra skanējumā varēja spēcīgi izjust instrumentācijas un simfonisko "gabalu" vārgumu, kora pirmie soprāni augstajās skaņās detonēja, kā tas nereti notiek arī stacionārā, kraukļu primitīvās frāzītes ar mūžīgo fa-diēzu fermātā taču varēja kaut mazliet "paglābt". Kā runā, Žilinska mantinieki esot lieguši kaut ko pārsrtrādāt vai uzlabot. Domāju, ka Žilinska dēls, kurš pats ir lielisks pianists, varēja gan druscīt "roku pielikt", bet, ja nav pēc vietu ierādītāja Z. L. garšas, tad laikam nevajag. Vai arī naudiņas trūka. Izrādes skanējuma trumpis kļuva Jānis Kurševs, tembrāli labskanīgā, drošā izpildījumā, tāpat arī aktieriskā panākuma dēļ. Vienīgi "Sirds kā uguns" ārijā "la" vēl gaida pilnveidojumu, bet saprotams, ka satraukuma dēļ ( visi taču gaidīja tieši šo leģendāro Zābera āriju) skanējums krāšnumu nesasniedza. Lūsiņas apjūsmotās kantilēnas un bel canto tradīcijas u.c. brīnumi jau sāk kļūt smieklīgi, jo ir nevietā. Saulcerīte dziedāja apmierinoši, ja neskaita augsto reģistru, baritoni solisti- priekšzīmīgi, Melnais princis (tenors) tāpat. Cerams, ka opera nezudīs, ja reiz dienas gaismā nesta, bet OPERĀ to atskaņojot, neapšaubāmi jādomā par instrumentācijas koriģēšanu, kā arī par skatuviskās izteiksmes pilnīgošanu. P.S. Lūsiņas k-dzes vai kāda cita izpildījumā gribētos uzzināt par Operetes festivālu Ikšķilē, kā arī par Raiņa un Aspazijas svētkiem mūzikā, ko Indra Roga režisēja Cēsu tirgū ( Jura Žagara svētkos). DIENA, neslēpiet īlenu maisā!

dziļāku gan izpildījuma, gan operas mūzikas analīzi (diez vai ar Liepiņa parupjajā popņika manierē izteiktās "atziņas" pliku citātu pietiek, lai veidotos diskusija par Žilinska mūzikas plusiem un arī mīnusiem). Tā vietā vietā vien ilustrējošs atreferējums par to, cik pārliecinoši (raksturojma vārdi izmisīgi sāk izbeigties, atkārtojas....) katra tēla dziedātājs bijis. Vai Lūsiņa galīgi profesionāli pagurusi, ka recenzijas vietā tik vien reportāžas tipa vārdu bildes vairs raksta?