Kādā muzeju aktualitātēm un vietējā kultūras patēriņa īpatnībām veltītā Latvijas Radio raidījumā dzirdu: "Ja cilvēki vairs nenāk uz muzejiem, tad muzejs iznāk ārā." Līdzīgi noticis ar vienu no latviešu režisora Alvja Hermaņa veiksmīgākajiem mūzikas teātra darbiem – Briseles Karaliskajā operā La Monnaie sadarbībā ar Boloņas Pilsētas teātri iestudēto Leoša Janāčeka Jenūfu, kas pirmizrādi Beļģijas galvaspilsētā piedzīvoja 2014. gada 21. janvārī. Pēc izrādēm Itālijā un Polijā šis iestudējums nu ir atnācis pie mums, un ne vairs kino tiešraidē, bet iegūstot jaunu, dzīvu muzikālo interpretāciju uz Latvijas Nacionālās operas (LNO) skatuves. Alvis Hermanis ir gan šī iestudējuma režisors, gan scenogrāfs, kostīmus veidojusi britu māksliniece Anna Votkinsa, horeogrāfiju – Alla Sigalova, video – Ineta Sipunova, gaismu partitūru – Gļebs Fiļštinskis.
Izmantojot iespēju izslēgt pirmizrādes stresu, noskatījos otro – svētdien, 26. februārī, notikušo – izrādi ar iestudējuma muzikālo vadītāju Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults.
Dzīves īstenība
Šī Janāčeka drāma manā skatītājas pieredzē palikusi atmiņā no iepriekšējā iestudējuma, ko mūsu Baltajā namā veidoja čehu mākslinieciskā komanda. Tā ir tik smaga, nomācoša un tik "neoperiska", ka bija jāsaņemas, lai piedzīvotu vēl vienu saskari ar šo ārkārtīgi drūmo, skarbi traģisko XIX gadsimta lauku ciemata ļaužu sadzīves un aizspriedumu stāstu. Protams, ir grūti atrast tādu mūzikas drāmu, kuras varoņi paliktu dzīvi, taču Jenūfa nav no tām operām, kas publiku uzrunā ar skaistām, plašām melodijām un izkoptu vokālo kantilēnu. Šis ir arī vienīgais man zināmais operas stāsts, kurā noslīcina zīdaini…
Jenūfa ir XX gadsimta modernisma operas klasika, un modernisms tajā ir savijies ar čehu (morāviešu) folkloras saknēm. Janāčeka mūzikas galvenais izteiksmes līdzeklis ir izdziedātas, pat izkliegtas frāzes – faktiski rečitatīvi, tomēr intonatīvi precīzi izdziedami. Savā ziņā to var salīdzināt ar dziedrunu (Sprechgesang vai Sprechstimme), kā apzīmē Jaunās Vīnes skolas ekspresionistu Arnolda Šēnberga un Albāna Berga iemīļoto vokālo tehniku – pa vidu starp dziedāšanu un runu. Arī Jenūfā mūzika ir nevis pašvērtība, bet turpinājums runai – konkrēti čehu (morāviešu dialekta) runas ritmam un plūdumam. Turklāt ne tikai vokālajā partijā, bet arī orķestrī. Orķestra partitūra piedalās arī situāciju portretējumā – ksilofons ataino dzirnavu darba troksni, basklarnete pastiprina drūmo noskaņu un priekšnojautu spriedzi. Tie zīmīgi izceļas Mārtiņa Ozoliņa diriģētā LNO orķestra spēlē.
Jenūfa Latvijā
Deviņas operas (gan mūzikas drāmas, gan groteskas komēdijas) ir izcilā čehu, precīzāk – morāviešu, komponista, folklorista un mūzikas teorētiķa Leoša Janāčeka (1854–1928) radošā mantojuma visnozīmīgākā daļa. Viņš arī izveidojis runas intonācijas teoriju tautiskai mūzikas drāmai. Pazīstamākās ir komponista dzīves pēdējās desmitgadēs radītās operas, īpaši Katja Kabanova (1921), Lapsiņa viltniece (1924) un Makropula līdzeklis (1925). Jenūfa, kas oriģinālā pazīstama ar nosaukumu Viņas pameita (1903), sacerēta ar paša komponista libretu pēc čehu rakstnieces Gabrielas Preisovas drāmas. Tā ir pirmā čehu opera, kas komponēta ar prozas tekstu, kā arī pirmā nopietna satura čehu opera, kurā plaši izmantoti dialekti (agrāk tie bija sastopami komēdijās).
Jenūfas darbība, līdzīgi kā Rūdolfa Blaumaņa drāmās, norisinās lauku vidē, un tajā savijas un tiek aizlauzti dažādu paaudžu cilvēku likteņi. Uzmanības centrā ir sievietes – Jenūfa un Ķesteriene, kura, cenšoties glābt Jenūfas godu un dzīvi, kļūst par zīdaiņa slepkavu. XIX–XX gadsimta mijā tā bija laikmetīga drāma, kurā ietverti divi patiesi traģiski gadījumi morāvu Slovākijā – kāds puisis, nelaimīgi iemīlējies brāļa draudzenē, savainojis meiteni ar nazi, un kāda pamāte noslepkavojusi savas audžumeitas ārlaulībā dzimušo bērnu.
Pirmoreiz LNO Jenūfa tika iestudēta 1944. gadā latviešu valodā Jurija Jurovska režijā, Eduarda Melnbārža scenogrāfijā un diriģenta Teodora Reitera vadībā. Toreiz galvenās lomas dziedāja Milda Brehmane-Štengele, Vilma Briede (Jenūfa), Herta Lūse (Ķesteriene), Jānis Franks, Artūrs Priednieks-Kavara (Laca) u. c. Iestudējumu 2005. gadā veidoja Bratislavas operas galvenais diriģents Jaroslavs Kizlinks, Čehijas Nacionālās operas teātra vadītājs un režisors Jirži Nekvasils, kuru Rīgā iepazinām jau Bendžamina Britena Skrūves pagrieziena iestudējumā un kura tēvs Miloslavs Nekvasils 1980. gadā šeit iestudējis čehu klasiķa Bedržiha Smetanas operu Pārdotā līgava. Viņi kopā ar scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Danielu Dvoržāku jau bija iestudējuši Jenūfu gadu iepriekš Īrijas operā Dublinā, un šis iestudējums bija galēji skarbs. Galvenās lomas atveidoja Inese Galante, Dita Kalniņa, Inga Šļubovska (Jenūfa), Andžella Goba, Ieve Kepe, Marta Benačkova, Irina Dolženko (Ķesteriene, tolaik dēvēta par Atslēdznieci), Ivans Šupeņičs, Oļegs Orlovs (Laca), Pāvels Černohs, Guntars Ruņģis (Števa). "Dziedātājam šī opera nav veselīga, jo daudz tur ir jākliedz," toreiz atzina Inese Galante.
Neierasti uzvedumi
Publika mīl komfortu, bet skarbais Jenūfas stāsts nav vieglai baudīšanai. Tātad – nekāds kases gabals šis nebūs. Taču tas nemazina Alvja Hermaņa iestudējuma māksliniecisko veiksmi. Ir pamats lepoties ar LNO iestudējuma muzikālo pienesumu, it īpaši tāpēc, ka šīs operas specifiskā muzikālā valoda izvirza mūziķiem jaunus, neierastus uzdevumus. Soprāns Inna Kločko ir spilgta un pārliecinoša Jenūfa. Iespaidīga ir viņas tēla mainība no pašapzinīgās, vitālās, iemīlējušās meičas operas sākumā līdz ievainotai, dzīves aizlauztai sievietei. Patiesi atklātas arī jaunās mātes jūtas plašajā dinamikā no maiguma līdz teju nepanesamām zaudējuma sāpēm. Gan dziedātājas soprāns, gan ķermeņa valoda atklāj Jenūfas tēlu visā tā emocionālajā amplitūdā – no prieka līdz bēdām, no bezcerības līdz piedošanai.
Arī Helēnas Zubanovičas mecosoprānam un personībai ir gana spēka un krāsu, lai nesaudzīgi tieši atklātu pretrunīgo Ķesterienes tēlu. Dievbijība, gatavība uz noziegumu, lai glābtu pameitas un pašas nākotni, nožēla… Tenors Artjoms Safronovs Lacas lomā piedzīvo savu zelta stundu. Būs interesanti vēlāk viņu redzēt arī vieglprātīgā Števas tēlā (dziedātājs ir sagatavojis abas šīs lomas), taču šķiet, ka tieši Laca ir varonis, kurš piestāv viņa balsij un atraisa aktierdotības. Dzirksteli te piešķir Lacas dramatisms, neviengabalainība un tas, ka dziedātājam izdodas atvērt tēla izaugsmes potenciālu. Vienu brīdi, raidot balsi zālē no skatuves kreisās malas, to aizēnoja orķestra skanējums, taču, iespējams, šis ir akustikas (īstā skatuves punkta) jautājums.
Tenors Raimonds Bramanis savukārt ir organiski iejuties Števas lomā, atveidojot izlutinātu, bezatbildīgu brunču mednieku un lielībnieku, kurš viegli padodas alkoholam, paša iegribām, bet mīlēt spēj tikai virspusēji un īslaicīgi. Nelielā, toties dzīvīga optimisma pārpilnā Karolkas loma soprāna Jūlijas Vasiļjevas izpildījumā ienes izrādē dzīves raižu vēl neskartu spirgtumu. Ilonas Bageles siltais mecosoprāns un labestīgais miers ir vecmāmuļas Burijas tēla ķīla. Ciemata vecākais (bass Krišjānis Norvelis) un viņa sieva (soprāns Evija Martinsone) gluži kā seismogrāfi reaģē strauji mainīgo notikumu virpulī, kurā tā vai citādi ir ierauti visi. Atbildīgi un pamanāmi savās trešā plāna lomās ir bass Rihards Mačanovskis (Meldermeistars), soprāns Laura Kancāne (Gane), soprāns Marlēna Keine (ganuzēns Jano) un soprāns Inga Šļubovska (Barena). Patiesi krāšņs ir LNO kora sniegums, kas burtiski uzmirdz tautiskajā daudzbalsībā.
Fakts, ka Alvis Hermanis izrādi risinājis divās estētikās, to savā ziņā emocionāli harmonizē, ļaujot skatītājiem nesagumt zem satura smaguma. Pirmais un trešais cēliens veidots etnogrāfiski dekoratīvā, izteikti ornamentālā XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma jūgendstilā, ar operas varoņiem barokāli krāšņos morāviešu tautas tērpos un kustīgu (dejojošu!) figurālu bareljefu visā skatuves garumā. Dominē gaisma, vitalitāte, baltā krāsa, plaukstošas dabas dāsnums, bagātīgi ziedu motīvi tērpu rotājumos un skatuves vidē.
Otrais cēliens risinās trūcīgā zemnieku būdiņā tuvāk mūsdienām – XX gadsimtā. Uz to norāda istabas aprīkojums: metāla gulta, gāzes plīts, vecs ledusskapis, televizors, ar lampiņu virteni izgaismota svētbilde. Pirmajā un pēdējā cēlienā notikumi risinās tautas (koris) klātbūtnē un ar aktīvu tautas līdzdalību (trešajā cēlienā tiek svinētas Jenūfas un Lacas kāzas), savukārt vidū – tikai Jenūfas un Ķesterienes psiholoģiskā drāma, kas noved pie nozieguma. Abu vīriešu – Števas un Lacas – īslaicīgā paviesošanās tikai padziļina traģēdiju. Bet… tieši šajā skarbajā cēlienā Janāčeka mūzikā ienāk siltums, sirsnība, apjomīgi dziedājumi, kādu šajā operā nav citur un kas ļauj vokāli pilnasinīgi izpausties galveno varoņu balsīm.
Jenūfa
LNO 5.V 19, 7.V plkst. 15
Biļetes opera.lv EUR 11–50