Skatoties Viljama Šekspīra Makbeta iestudējumu Tallinā, kura turpmākās nedaudzās izrādes (pašlaik divpadsmit, ko rāda blokos pa sešām) izpārdotas līdz pat nākamā gada janvārim, neizbēgami prātā ienāk, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī tagad top citas Šekspīra traģēdijas – Hamleta – iestudējums, kam dots žanra apzīmējums "kara laika hronika". Tieši tādu pašu apzīmējumu varētu izraudzīties arī igauņu radošā komanda, kas radījusi īpašu inscenējumu netradicionālā spēles laukumā – koncertzālē Estonia, kas atrodas vienā ēkā ar Nacionālo operu.
Makbets ir ambiciozs projekts: uz skatuves ir orķestris mums labi zināmā diriģenta Olari Eltsa vadībā, aiz orķestra ir videoekrāns, uz kura tiek projicēti trīs videooperatoru filmētie varoņu tuvplāni, bet pati darbība notiek uz tādām kā modes demonstrēšanas mēlēm, kas sadala parteru sešos sektoros. Aktieri atrodas virs skatītājiem, un veicas tiem, kas sēž priekšā, jo tur sēdvietas ir pagrieztas perpendikulāri skatuvei un iespējams redzēt gan video, gan dzīvo aktierspēli visā zāles apjomā. Izrādi noteikti būtu interesanti vērot arī no balkona.
Nenolādēta izrāde
Makbetam Latvijas teātros pēdējos gados nav veicies ar īpaši daudziem iestudējumiem, kaut 1981. gadā ir izdots glīti noformētais Vizmas Belševicas tulkojums. Režisoru Vladislavu Nastavševu 2013. gada iestudējumā Valmieras Drāmas teātrī Makbets interesēja kā iespēja izkliegt uz āru to, kas pašam sakrājies uz sirds, un luga tika ļoti būtiski dekonstruēta. 2016. gadā Džuzepes Verdi operu Makbets Latvijas Nacionālajā operā un baletā iestudēja Viesturs Meikšāns. Leģenda vēsta, ka Makbets esot nolādēta luga, tomēr pie tās ķēries gan lietuviešu režijas lielmeistars Eimunts Nekrošus, gan poļu kino un teātra režisors Andžejs Vajda (viņa iestudējumu Krakovā man ir bijusi laime noskatīties). Arī jaunais Tallinā tapušais režisoru Enes Līsas Semperes un Tīta Ojaso lielinscenējums neizskatās nekādā veidā nolādēts.
Iestudējuma uzbūvi nosaka ideja apvienot Šekspīra traģēdijas tekstu nedaudz papildinātā versijā ar Lepo Sumeras un Džeja Švarca skaņdarbiem, kas rakstīti autonomi, bet labi iederas koncepcijā. Haso Krulla rakstīto prologu, kā arī izrādē iekļautos citu autoru citējumus es kā igauņu valodas nepratējs diemžēl varu novērtēt tikai fonētiski: tas skan kā buramvārdi, un vīrieša balss to runā pilnīgā tumsā. Taču kopumā, ja sižets ir zināms, no izrādes svešā valodā nav jābaidās, protams, rēķinoties, ka nianses pagaist. Lepo Sumera (1950– 2000) Igaunijas mūzikas vēsturē iegājis kā elektroniskās mūzikas celmlauzis, kurš komponēšanai izmantojis datoru. Viņa pūrā ir sešas simfonijas, trīs instrumentāli koncerti, mazāki darbi orķestrim, kantātes un baleti. Epilogam izmantotā skaņdarba autors ir Eiropā dzīvojošais amerikāņu izcelsmes komponists Džejs Švarcs.
Ene Līsa Sempere un Tīts Ojaso ir tandēms, kas savulaik kļuva pazīstams ar teātri NO 99 – spilgtu parādību arī ārpus Igaunijas konteksta –, kas no 2019. gada vairs nepastāv, jo paši tā veidotāji nolēma, ka viņu ceļš šajā formātā ir galā. Makbetā Ene Līsa Sempere un Tīts Ojaso atbild par izrādes režiju, māksliniecisko noformējumu un video dizainu.
Karš un Harona laiva
Jau izrādes sākums akcentē to, ka darbība notiek kara apstākļos. Skotu dzelteni un brūngani rūtainā mantijā tērpies karalis Dankans (vēlāk tāda pati mantija būs Makbetam) izceļas uz kopējās melnās, baltās un sarkanās krāsas paletes fona. Makbets savus pirmos titulus iegūst kā varonis kaujā, un tālākais jau ir raganu uzkurinātās godkāres auglis – viņš, lēdijas Makbetas mudināts, izlemj slepkavot. Skatoties šo iestudējumu, daudz nācās domāt par Šekspīra iezīmēto robežšķirtni starp karavīra ikdienu, kaujā nogalinot ienaidniekus, un to brīdi, kad viņš nolemj nogalināt savus tuvākos līdzgaitniekus. Vēlāk pasaules literatūrā ienāks tēli, kuriem garīgā trauma būs sakņota arī ienaidnieku nogalināšanā karā, bet Makbetam tādas nav. Līdz brīdim, kad nonāk pie karaļa noslepkavošanas, viņš ir varonis.
Ene Līsa Sempere un Tīts Ojaso neizvairās no paralēlās pasaules atainojuma, kur garu ir pat vairāk nekā tikai trīs raganas. Turklāt līdztekus gariem režisori ieviesuši arī Harona tēlu, kas nogalinātos aizved mūžībā. Pārsteidzošā kārtā zināmais neizbēgamais butaforisms nekaitina, jo izrādes forma pieļauj to stāstīt tieši kā senu leģendu, tomēr saglabājot aktualitāti. Piemēram, lai izceltu muzikālo fragmentu kā pašvērtību, otrajā cēlienā tiek izvērsts skats, kurā slepkavas ierodas pie lēdijas Makdafas un viņas bērniem – maza zēna un zīdaiņa, kas atveidots ar vīstoklīti. Lugas kontekstā tā ir aina, kuru mēdz arī izlaist, jo tai nav izšķirošas nozīmes pamatsižeta attīstībā. Tallinas izrādē skats, kurā slepkavas novelk melnās drānas nāvei nolemtajiem, atstājot viņus baltā veļā, un uzsēdina viņus uz Harona vilktas platformas – veļu laivas –, kļūst par vienu no iestudējuma emocionālākajām virsotnēm, turklāt te teksta nav, ir tikai mūzika un precīzi izplānota darbība.
Vēl viens iedarbīgs atradums ir sūfiju dervišiem raksturīgā virpuļošana, kam gan dzīvie, gan jau nogalinātie varoņi ļaujas pirmā cēliena noslēgumā. Dervišiem nav svarīga viņu personība, bet tikai nodošanās rituālam, turpretim izrādē katrs varonis virpuļo, ievērojot sava tēla rakstura iezīmes: jau mirušais Dankans griežas kā smagnēja motora dzīts, viņa dēls, aizbēgušais princis, – biklāk, lēdija Makbeta – ar precīzi fiksētu roku pozu utt.
Koncentrējot uzmanību uz atsevišķiem režijas paņēmieniem, var rasties iespaids, ka izrāde sastāv lielākoties no muzikāliem numuriem un spilgtiem efektiem, bet tā nav. Iestudējumam ir precīza struktūra, un ir saglabāts autora vēstījums par pakāpenisko ceļu uz varu, kas vienlaikus ir ceļš arī uz iznīcību. Maita Malmstena un Helēnas Lotmanes atveidotais Makbetu pāris nav nekādi monstri, tie ir pievilcīgi cilvēki, kuri nespēj pretoties godkāres piespēlētajai ilūzijai, ka cīņā par varu visi līdzekļi ir labi. Šī ir ansambļa izrāde, kurā aktierspēles precizitāte (video tuvplāni neļauj samelot) apvienoti ar inscenējuma radošumu. Makbetu nogalina bez cīņas, tikai apklājot ar baltu drānu kā muzeja eksponātu. Taču ar viņa nāvi izrāde nebeidzas. Epilogā visi izrādes dalībnieki izģērbjas līdz apakšveļai un mūzikas pavadījumā atveido dažādas skulptūras: te nojaušami gan sengrieķu un romiešu motīvi, gan Mikelandželo Pieta, gan Gustava Vīgelanna vardarbīgi ekspresīvie žesti. Tādējādi Šekspīra traģēdija tiek ielikta plašākā kontekstā.
Makbets ir vērtīga pieredze, kas kārtējo reizi pierāda klasikas aktualitāti, turklāt nepārceļot darbību konkrētā mūsdienu vidē. Jācer, ka ieplānotie izrāžu bloki nav pēdējie.
Informācija: draamateater.ee