Deviņpadsmitā gadsimta Latvijas māksla, kurā pirmie profesionāli izglītotie latviešu censoņi ienāca tikai neilgi pirms gadsimtu mijas, joprojām nav plašai publikai pazīstamākais fenomens. Turklāt Georgs Vilhelms Timms (1820–1895), kā raksta mākslas vēsturnieks Eduards Kļaviņš, piederēja pie tiem no Latvijas nākušajiem gleznotājiem, "kas turpmāk dzīvoja ārpus dzimtenes un ar tās mākslas dzīvi saglabāja tikai epizodiskus sakarus" (Latvijas mākslas vēsture III, II grāmata, Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2019, 102. lpp.). Tajos gan ietilpa Latvijas apciemojumi, dalība Rīgas Mākslas biedrībā un vietējās izstādēs.
Jāatceras arī, ka Baltijas vācu kultūras izpēte un popularizācija nešķita pārāk svarīga un saistoša ne starpkaru, ne padomju okupācijas periodā – atšķirīgu, bet vienlīdz noliedzošu ideoloģisku apsvērumu dēļ. Tikai okupācijas beigu posmā interese auga, bet plašumā un dziļumā vērsās jau pēc neatkarības atgūšanas. Tomēr Timms pat uzskatāms par pietiekami labi apzinātu personību – jau 2008. gadā izdots viņa izstādes katalogs, un tāds gaidāms arī šoreiz. Iepriekšējā izstāde bija veltīta tieši lietišķajai mākslai – majolikas metiem un priekšmetiem –, savukārt pašlaik muzejā Rīgas birža aplūkojamā ekspozīcijā sniegts ieskats dažādās jomās, tajā iekļauti objekti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas.
Krievijā un dzimtenē
Rīgas birģermeistara dēls no labi pazīstamas dzimtas XIX gadsimta 30. gados mācījies batāliju glezniecību Pēterburgas Mākslas akadēmijā, 40. gados bijis Parīzē un mācījies pie franču gleznotāja Orasa Vernē (Timma darbs Franču sapiera portrets (1844) sasaucas ar Vernē militāro interešu loku), apceļojis Alžīriju, Itāliju, Kaukāzu, Krimu, savukārt dzīves nogali pavadījis Vācijā. Šīs raibās biogrāfijas laikā paveiktais izstādē iedalīts vairākos segmentos, kas gan tieši neseko hronoloģiskai secībai, bet vairāk balstās ģeogrāfiskos apsvērumos un palīdz redzamo strukturēt radniecīgu objektu kopās.
Sadaļā Krievijā, ko ievada antīko ģipša skulptūru zīmējumi – akadēmiskās mākslas izglītības pamats –, prevalē iluzori detalizēts parādiskums ar romantisku fona ainavu (Nikolaja I portrets, 1843), rūpīgi fiksēti etnogrāfisku tērpu atveidi un dažādi krievisko tradīciju tēlojumi panorāmiskās daudzfigūru kompozīcijās (Krievu gadatirgus, 1869; Tautas svētki uz Ņevas, 1892; u. c.).
Ar Krieviju saistīta arī sadaļa Iespiedgrafika un izdevējdarbība, kas ieaicina skatītāju cariskās impērijas sasniegumu propagandas lauciņā. Proti, Timma iecerētā un īstenotā periodiskā izdevuma Russkij hudožestvennij ļistok (Krievu mākslas lapa, 1851–1862) lappusēs. Kontrastā ar nosaukumu, kas mūsdienās saistītos ar neliela formāta avīzīti, toreizējais produkts drīzāk atgādina pamatīgu, greznu albumu, ko varētu dēvēt par "Krievijas dzīves māksliniecisku hroniku" (no izstādes anotācijas) ar Timma un citu mākslinieku ilustrācijām un literātu tekstiem. Krievijā Timms aktīvi darbojies kā grafiķis, ilustrators un karikatūrists.
Sadaļa Atkal dzimtenē turpretī izceļas ar ainavām un žanriskām ainām, kas iezīmē noteiktu modernizācijas ceļu tuvāk ikdienišķiem mirkļiem un gleznieciskām kvalitātēm bez reprezentācijas nolūkiem sacerētas pompozitātes (Krievu kučieris, ap 1973; Ebreju leijerkastnieks ar jauno pavadoni; Vakara ainava, abi 60.–80. gadi; u. c.). Pamanāmi arī sižeti, kas vai nu sasaucas ar vēlākos periodos populāriem motīviem latviešu mākslā (Pērses upes ieleja vasarā, 60.–80. gadi), vai ataino tautas celtniecības paraugus, kādus šodien skatām Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā (Pie šķūņa, 1880).
Ārzemju pieredze
Sadaļa Ceļojumu iespaidi vispirms atgādina, ka to fiksācijai arī XIX gadsimtā bija vajadzīga mākslinieka rokas veiklība. Fotogrāfijai, kas šo uzdevumu pārņēmusi mūsdienās, tolaik vēl bija priekšā ilgs ekspozīcijas laika īsināšanas un tehnikas attīstības ceļš. Timma vērojošais reālisms ar plenērisku efektu elementiem demonstrē tālo tautu ikdienas ainas vai tipāžu portretus detalizēti, bez īpašiem dramatiskiem efektiem, pārspīlējumiem vai kādiem ideoloģisku vēstījumu akcentiem (Parīzes omnibusā, XIX gadsimta 40. gadi; Alžīriešu zēns, 1845; Dejotāja, 1886; Iela Kapri. Atmiņas par Kapri, 1872–1893; u. c.).
Sadaļa Vācija un eksperimenti keramikā savukārt attiecināma uz mākslinieka dzīves pēdējo posmu, kad viņš veselības dēļ pārcēlās uz Vāciju, iekļāvās turienes kultūras dzīvē un darbojās Berlīnes Karaliskās porcelāna manufaktūras keramikas darbnīcā. Piekrītot, ka "Timma keramika ir spilgts historisma laika mākslas amatniecības paraugs" (no izstādes anotācijas), vērts akcentēt, ka šī laika pamatiezīme ir aizraušanās ar dažādiem pagātnes stilu un tēlu elementiem. Šķīvis vai cits trauks lielā mērā tika uztverts kā apgleznojama audekla ekvivalents, uz kura līdzās krāšņos senlaiku kostīmos tērptiem portretiem, vairāk stilizētiem vai naturālistiskiem augiem, putniem vai dzīvniekiem var pārnest arī sīki detalizētas žanriskas ainas. No šī krāšņuma un pārbagātības nogurušam skatītājam vāze Lauztā sirds (1881) ar eleganti izliektajiem ziedu un lapu motīviem, kas augšdaļā izretinās uz gaišā fona, var sākt atgādināt vairs ne tik tālā jūgendstila iezīmes – atteikšanos no senatnes imitācijām un blīvās visu tukšo laukumu aizpildīšanas.
Mantojuma aspekti
Nepārspīlējot ar nogurdinoši gariem tekstiem, izstāde piedāvā arī kultūrizglītojošu informāciju, piemēram, par Timmu dzimtas namu, kuru cēlis nozīmīgais Rīgas arhitekts Kristofs Hāberlands un kura mūzikas zālē viesojušies Rihards Vāgners un Ferencs Lists, un daudzu rīdzinieku arī tagad ik dienas šķērsoto tiltiņu pie Operas. Tas savulaik dēvēts par "Timma tiltiņu", jo "priekš šī tilta uztaisīšanas profesora fon Timma kundze, ievērodama sava mirušā vīra vēlēšanos, ziedojusi 9000 rubļu", kā rakstīja avīze Dienas Lapa 1900. gadā. Pēc mākslinieka atraitnes novēlējuma tika arī iedibināta Timma stipendija, lai jaunie mākslinieki papildinātos ārzemēs. Tas arī īstenojās laika posmā līdz Pirmajam pasaules karam.
Jautājums, kas no Timma mantojuma, kurā saplūst historisma, akadēmisma, romantisma un reālisma slāņi, spēj labāk uzrunāt mūsdienu skatītāju, ir visai sarežģīts. Nav izslēgts, ka par spēcīgāko iespaidu var kļūt amatnieciskā veiklība dabas un klasisko paraugu atdarināšanā, liekot apbrīnot modernisma atmesto pagātnes mākslas "nopietnību". Tikpat labi par intereses vadmotīvu var kalpot impresionisma un gadsimtu mijas noskaņu mākslas aizmetņi, kas norāda uz pakāpenisku mimētiskas detalizācijas norietu un tīri gleznieciska, optisko iespaidu veidota tēlojuma tālāko uznācienu.
Man šāds piemērs bija Ainava (XIX gadsimta 60.–80. gadi) no Latvijai veltītās sadaļas. Šai darbā skatītājs no ēnas puses var vērot gaismas spēles labības statu tuvplānos, kas jau asociējas ar impresionista Kloda Monē XIX gadsimta 90. gados tapušo, krāsu un gaismu caurausto siena kaudžu sēriju. Tas gan nenozīmē, ka eksponāti jāuztver tikai kā ilustrācijas kādai stilistiskai starpstadijai vai pārejas posmam uz kaut ko citu. Taču savā specifiskajā konkrētībā tie var arī vairāk atklāties kā kultūrvēsturiski fakti, nevis aktuāli mākslas darbi. Vienlaikus tā ir laba iespēja novērtēt XIX gadsimta reālisma distancēto ikdienas vērojumu kvalitātes bez vēlākajiem XX gadsimta režīmu ideoloģiskajiem uzslāņojumiem.
Izstāde
Georgs Vilhelms Timms (1820–1895) – mākslinieks, izdevējs, ceļotājs
Mākslas muzejā Rīgas birža līdz 3.IV