Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Starp diviem Hamletiem

Hamleta titulvaronis vienmēr ir «mūsējais». Reiņa Suhanova versija Nacionālajā teātrī.Viens no visu laiku nozīmīgākajiem Šekspīra pētniekiem polis Jans Kots ir precīzi atzīmējis, ka Hamlets ir vienlaikus pārlaicīga un allaž moderna luga: tās titulvaronis vienmēr ir «mūsējais» - savs, iestudējuma laika cilvēks - vienalga, vai būtu ietērpts bruņās, iespīlēts zeķbiksēs vai džinsos.

Ja nu ārprāts ir īsts?Hamlets ir cilvēka konflikts ar laiku un pasauli, spogulis, kurā ieraudzīt savu seju. XX gs. tā bijusi ārēju spaidu izvagota, un uz daudzām Hamleta mīklām skatītājs arī šodien spēs atbildēt ar pārliecību. Vai luga ir par atriebību? Jā. Vai tā analizē indivīdam naidīgos varas mehānismus? Protams. Vai Hamlets ir prātā jucis? Nē. Viņš izliekas, simulē. Arī mums taču gribas zināt, ka sāpīgajā cīņā ar likteni esam traģiski donkihoti, nevis āksti, kas, paši to neapjaušot, uzjautrina pilnvērtīgos dzīves saimniekus. Bet ja nu, jājautā pēc Reiņa Suhanova versijas noskatīšanās, Hamlets netēlo? Ja nu ārprāts ir īsts?Reiņa Suhanova Hamlets (pēc V. Šekspīra lugas motīviem) Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē ir sarežģīts gadījums. Neiespējami apgalvot, ka iestudējums ir veiksme - daudz kas no topošā režisora oriģinālās ieceres nav nolasāms vispār, ir struktūras problēmas, nepilnu pusotru stundu garā izrāde šķiet ilgstam krietnus trīs cēlienus. Vienlaikus - koncepcija «uz papīra» šķiet interesanta, un aktieru izspēlētās attiecības «dabā», kaut gluži atšķirīgas no tā, ko mums, spriežot pēc intervijām, kas sniegtas pirms pirmizrādes, vajadzētu redzēt, intriģē. Iespējams, pats to līdz galam neapjauzdams, režisors Hamletā atradis komēdiju. Tā ir vienlaikus asprātīga un šausminoša.Izdomas bagāts vīrietis uzvalkāIzrādē spēlē tikai divi aktieri - Kaspars Zvīgulis ar polsterētu alus vēderu un gļēvām, neizlēmīgām kustībām iemieso Hamletu, Normunds Laizāns spēlē Fortinbrasu, kurš savukārt tēlo vairākas lugas darbībai būtiskas personas: sākot ar tēva garu un beidzot ar Ģertrūdi. Spēles laukumu R. Suhanovs aizklājis ar trim melniem sintētiska materiāla aizkariem, kurus vidū pāršķeļ caurspīdīga plastmasas josla. Priekšplānā galds un divi krēsli. Izgaismojums, kā arī fakts, ka Hamlets nemitīgi stostās un svīst, liek domāt par pratināšanas telpu, kurā varonis iesprostots pret savu gribu. Visa Dānija, kā zināms, ir cietums, un R. Suhanovs ir identificējis cietumsargu - tas ir Fortinbrass, norvēģu princis, kuram iekrīt trešā roka uz dāņu troni un zemēm un tāpēc nākas tā nopūlēties ar vientiesīgo radinieku. Kur Oļģerts Kroders Valmieras Drāmas teātrī aiz bibliotēkas grāmatplauktiem atklāja ņirdzīgus žurku purnus, kas gatavi pārņemt Hamleta karaļvalsti, R. Suhanovs rāda lietišķi noskaņotu, izdomas bagātu vīrieti uzvalkā. Fortinbrass izdzēš gaismu, paņem rokā megafonu un kliedz uz lādzīgo, bet - teiksim politkorekti - pārlieku vienkāršo Hamletu, ka čūska, kas nogalinājusi karali, tagad valkā tā kroni. Hamlets nesaprot. Viņam tā ir absurda spēle - čūska, rāpulis, kronis - viņš atkārto komiskā centībā, bet vārdiem viņa pasaulē nav slēptas nozīmes. Fortinbrass neiztur: nav čūska, nav čūska, radinieks - viņš uzsprāgst - Klaudijs noindēja tēvu. Skats ir neizsakāmi komisks. No abām pusēm. Elegantā intriga izrādās pārlieku eleganta, lai būtu efektīva. Fortinbrasam, lai viņš taptu sadzirdēts, nākas nolaisties no civilizēta cilvēka augstumiem līdz gluži fiziskām ietekmēšanas metodēm. Uzvilcis stilizētu tekstila parūku, viņš pārmiesojas Ģertrūdē. Hamlets, kura vientiesīgajā prātā iedēstīta doma par mātes neuzticību, satraucas un sāk viņai pārmest. Ar vīrišķu spēku apveltītā Ģertrūde, vienlaikus vaimanādama par dēla skarbumu, burtiski piekauj viņu. Iztrakojies Fortinbrass laukuma malā novelk cepuri un ar gadsimtu nogurumu balsī izgrūž - ko es tev teicu? Māti neiztiec!Doma - labaPēc R. Suhanova ieceres iestudējums ir sociāli politisks. K. Zvīgulis intervijās pirms pirmizrādes stāsta, ka jaunais Hamlets runā par varas attiecībām ar cilvēku. No lugas izlasīti tie fragmenti, kas ļauj runāt par ārēju manipulāciju ar varoni. Arī scenogrāfiskais noformējums esot iecerēts kā parafrāze par Latviju - horizontālajām melnbaltajām svītrām Jaunajā zālē improvizētajos priekškaros vajadzētu raisīt asociācijas ar valsts karogu dziļās sērās. Doma ir laba. Tas ir stāsts par reālpolitiku vai mediju tirāniju, par efektu, kādu tie atstāj uz «mazo cilvēku», par laikmetīgi izprastu nolemtību. Tikai - ja man nebūtu šādu iepriekšējo zināšanu, aktuālo Latvijas kontekstu izrādē tā arī nebūtu ieraudzījusi. Redzētu vairāk vai mazāk asprātīgu ainu virtenes bez iezīmētas mērķtiecības, jo K. Zvīguļa Hamletā pēc būtības maz kas mainās. Labs, dzīves nomocīts, ļoti vientiesīgs cilvēks gļēvi vaimanā. Finālā viņa kustības kļuvušas mazāk konvulsīvas, jo pakļautas Fortinbrasa gribai. Bet izjūta nav nepārprotami traģiska: tās ir drīzāk ārsta vai slimnieku kopēja attiecības ar nevaldāmu slimo, kas dzīvo iedomu pasaulē, nevis totāla varoņa kapitulācija likteņa priekšā. Tā kā rodas arī šaubas, cik uztverama ir ideja, ka dažādos tēlos pārmiesojas nevis N. Laizāns, bet gan viņa varonis, priekšplānā izvirzās jautājums, kādu Hamletu režisoram ir izdevies iemiesot. Kā pārsteigums nāk atziņa, ka nejauši radies risinājums, iespējams, attiecībā pret laikmetu ir pat intuitīvi dziļāk tverts.R. Suhanova izvēle iestudēt Hamletu tikai ar titulvaroni un Fortinbrasu pievērš uzmanību vienai no Šekspīra lugu stilistiskajām īpatnībām, proti, tās ir pārpildītas ar spoguļattēliem. Fortinbrass lugā nav tik daudz ienaidnieks, kā otrs Hamlets. Abi ir troņmantnieki, kuriem nogalināts tēvs (Norvēģijas karaļa slepkava ir vecais Hamlets), abu zemes manto tēvoči, abi lugas sākumā stāv izvēles priekšā - pa kuru ceļu. Hamlets ir ne tikai atriebības, bet arī pieaugšanas drāma. Būt vai nebūt kā tapt vai netapt. Fortinbrass izšķiras un no dēla simboliski kļūst par tēvu. Viņš neseko, bet ved - pulkus pret poļiem, Dāniju pretim nākotnei. Vai nu ideālais valdnieks, vai despotisks iekarotājs, viņš tiks galā. Vai Hamlets tiktu? Skatoties spogulī, visiem gribētos ticēt, ka izvēle nepārtapt ir godīguma, asredzības, spēka zīme. Bet ja nu Hamlets patiesībā ir naivais, katrai vēja pūsmiņai pakļāvīgais, uz klīniska ārprāta robežas balansējošais K. Zvīguļa varonis? Vai tad otrs Hamlets, lai cik cinisks un šausminošs, nešķistu neizbēgama alternatīva? Prieku šādas pārdomas nevar raisīt, tieši otrādi - paveras traģēdijas bezdibenis. Diemžēl šķiet, ka attiecībā uz laikmetīgo Hamleta kontekstu R. Suhanovs skatījies kā skaidrā ūdenī.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja