Nora Ikstena ir no tiem rakstniekiem, kas spēj pārsteigt atkal un atkal. Tiklīdz mums šķiet, ka nu jau autores kods ir atšifrēts, nu jau zinām, ko gaidīt, šķietami izprastā perspektīva maina leņķi, krāsu stikliņi sajūk kā kaleidoskopā, iznākumā dodot atkal kaut ko nebijušu. Kad lasītājs jau ar baudu izpeldējies autores debijas žanra – noveles – maģiskajā barokalitātē, ar mītisku, gandrīz šamanisku vārdošanu mūs nobur Dzīves svinēšana un Jaunavas mācība. Kad aprasts ar skaudru reālismu un psiholoģiskiem dziļurbumiem romānā Mātes piens, rakstniece noliecas un noglāsta pūkainu muguru mazās, gaišās epizodēs no suņu dzīves. Kad esam izbaudījuši virtuozu tik grūtā sarunas žanra izspēlējumu grāmatā Runādamies, mums jau atkal pauzēt liek rakstnieces jaunākais darbs – romāns Ūdens mirdzēšana.
Šeit pie žanra apzīmējuma gribas likt nevis punktu, bet komatu, un apdomāties. Anotācijā teksts dēvēts par romānu vīziju, bet rodas apjausma, ka labākais apzīmējums varbūt šoreiz varētu būt pats nosaukums. Mirdzēšana. Vai esat redzējuši, kā spoži zilgā pavasara gaismā – tādā, kāda caurvij šīs aprīļa dienas, kad kokiem vēl nav lapu un viss ir teju pārdabiski caurspīdīgs, – saņirb vēja sakustināts ūdens upītē, ezerā, kaut vai dīķī? Uz mirkli virsmai pārskrien trīsas kā tikko noglāstītai ādai, gaismēnu atspulgi savērpjas rakstu nebeidzamībā, un jau pēc sekundes vīzija ir izgaisusi. Tieši tāda mirdzēšana ir šī teksta žanra apzīmējums.
Trīs attēli vienkop
Tekstu veido pamīšus izkārtoti divu dažādu skatpunktu vēstījumi. Viens no tiem ir Marija – sieviete, kuras dzīve uzplaiksnī visdažādākajās zemeslodes malās: Taizeme, Gruzija, Spānija, Gotlande, Latvija... Un tomēr tā nav visu laiku viena un tā pati Marija, arī hronoloģiski sakārtot šīs epizodes nav iespējams: vienā viņa ir vecticībniece no Slutišķu sādžas, citā – meitene, kas kopā ar tēvu dīrā tikko nomedītu bebru, vēl citā – sieviete gados, kura dzīvo Stokholmā un kurai ir, cik noprotams, netradicionālas orientācijas dēls, vēl citā – jauna sieviete, kurai nav bērnu un kura mīlējas ar nepazīstamu vīrieti Kabuleti, vairās no pūļa Visu Svēto dienas priekšvakarā, apķer ozolu tēva mājās. Viena un tā pati un tomēr visu laiku cita Marija kā multiversa dažādu hipotētisku iespēju virkne, kā viens otram pretī nostādītu spoguļu bezgalīgais attēlu labirints.
Šo vēstījumu caurvij Acs – vērojums no ārpuses, no augšas, bet varbūt no dzīles, ne gluži Dieva visuredzošā acs, ne gluži nemirstīgās dvēseles modrums, bet vērīgs skatiens, kas redz visu vienuviet bez laika un telpas robežām, – un tomēr šī visredzība nedz pasargā no sāpēm, nedz ļauj iejaukties. Vēl tekstu punktē mākslinieka Aivara Vilipsona grafiskās ilustrācijas, kas ik pa brīdim pārtrauc vēstījumu ar trim lappusēm, kas veido attēla trijādību: melns uz balta, krāsains uz caurspīdīga, balts uz melna. Vijīgas kontūras, līnijas, nospiedumi, fragmenti, nojausmas. Trīs attēli vienkop veido vienu un tomēr ne to pašu veidolu – drīzāk uzminamu, ne skaidri saskatāmu. Tādu pašu kā Marijas stāsts.
Lūzumi un šuves
Cauri laikmetiem, vietām un dažādu dzīvju uzzibsnījumiem Marija – tā, kuru veido daudzie un dažādie attēli, – meklē savu ceļu krāšņā, briesmīgā un mulsinošā pasaulē. Marijas stāsta epizodes vienlaikus ir taustāmas un pilnīgi reālistiskas, visas maņas iesaistošas – kūp cigarete, smaržo maizes mīkla, āda ir sāļa, zivs plunkšķ ūdenī, virpinās rožukronis. It visur vai gandrīz visur Marija meklē veidu, kā pieskarties ūdenim, ienirt, iegremdēties viļņos, nomazgāties, notvert mirkli, ko sauc par ūdens mirdzēšanu – to vienu uzplaiksnījumu, kad pasaule ir harmonijā.
Viss ir tas, kas tas ir, un nekas nav tikai tas vien. Taizemes tirkīzzaļais līcis, Melnās jūras akmeņainā pludmale var kļūt par kristību ūdeni, Marokas sālītais citrons vai Ņujorkas imigrantu veikaliņā pirkti skābēti kāposti var pārtapt par Svēto vakarēdienu. Dzīvība un nāve ir vienuviet, kaķis kraukšķina peles kauliņus, sapnī pa kāpnēm krīt bērns, ozola mizā iekodējušās gadsimtu šausmas, ir jātur mirēja roka, olas balti dzeltenajā miesā slēpjas dzīvības atslēga.
Marija iet tam visam cauri, nešķirodama, kas labs un kas ļauns, – varbūt tāpēc viņa ir Marija, nevis Ieva. Viņa ir pateikusi fiat nezināmajam, nevis acu priekšā kārdinošajam. Viņa apzinās lūzumus, bet apzinās arī šuves un vairs nemeklē taisnu ceļu uz mērķi, negaida palīdzīgu roku, vadību no ārienes, mūžīgu mīlu. Ir tikai viņa pati, sieviete, un visi līči, meži un tumsa ir viņā pašā. "Ir tikai pašas ceļš, pašas maldi un sīkie saprāta uzplaiksnījumi. Pašas elles un pašas paradīzes, kas visas norisinās tepat uz zemes, tepat šajā dzīvē, kurā tepat vien būs jāatbild un jāsaņem par visu."
Neviena valsts, neviens ceļš, neviena pieredze nesniedz atbildes uz dvēseles jautājumiem, ja to nav pašā jautātājā. Kaut kur no augšas – vai varbūt no dzīles – Marijā noraugās Acs, bet mazā cilvēciskā būtne lejā turpina iet, klupt, palikt uz vietas, nogaidīt, būt. Reizēm ūdeņi, kas virs un apakš debess, uzmirdz tā, ka uz sekundi esības mīkla noskaidrojas. Tad vīzija izgaist, un ir jāturpina iet un būt, īsti nezinot – bija mirdzēšana vai nebija.
Nesteidzīgā ritmā
Autores teksts vijas mierīgi, šamaniski rimti, precīzā, taču izvēlīgā detalizētībā mītiskais un ikdienišķais tiek saausts tik grodi, ka visa esošā daudzdimensiju būtība nolasās pašsaprotami. Ir taču skaidrs, ka apelsīns vienlaikus ir apelsīns un daudz kas vairāk par apelsīnu. Ka apcere par nāvi un mūžību ir tikpat saprotama domu gaitas sastāvdaļa kā darāmo darbu saraksts. Ka eksistējam vienlaikus šeit un tagad, un citviet, citlaik un vienmēr. Tāpēc ir loģiski, ka Marijas stāsta epizodes virknējas bez noteikta laika un vietas secības. Tāpēc arī gluži dabiski, ka tekstā ik pa brīdim organiski ievijas citu tekstu fragmenti un citējumi – Bībele un Uliss, Po un Šekspīrs –, un viss kopā veido teksta eksistenciālo matricu. Šķiet, ka teksts pulsē Marijas – un lasītāja – ieelpā un izelpā. Solis pēc soļa, nesteidzīgā ritmā. Nav iespējams izelpot nedēļas normu uzreiz.
Teksta žanrs ir nemitīgi zūdoša mirdzēšana. Nav iespējams notvert, fiksēt un atstāstīt vēl nepabeigta ceļa būtību. Ūdens mirdzēšana ir kā baznīcas dziesma, kas atbalsojas augstu velvju tumsā, – vārdi ir saprotami tikai pa daļai, bet melodija ir nekļūdīga. Aicinājums turpināt ieelpot, izelpot un vērot esamības ūdens klaju, ticot un cerot, ka reiz tas paliekoši uzmirdzēs.