Dramaturgs Ivo Briedis uzņēmis savu pirmo eksperimentālo spēlfilmu, kuras pamatā ir viņa paša luga. Latvijas Kultūras akadēmijā topošie trīs režisori (aktieri?) tajā spēlē lomas – tās pašas, kuras jau reiz kursadarbā tēlojuši pedagoģes režisores Māras Ķimeles iestudējumā. Filmā Māra Ķimele uzraudzījusi darba tapšanu kā režijas konsultante, savukārt režisores dēls Pēteris Ķimelis bijis Filmas montāžas režisors – nu, drusku tāds ģimenisks pasākums. Tak te svarīgi piebilst, ka teātra režijas nu jau dzīvā klasiķe Māra Ķimele savā radošajā darbībā allaž par ļoti būtisku pienākumu uzskatījusi nacionālās, proti, jaunās latviešu, dramaturģijas nonākšanu līdz skatītājiem. Viņa to darījusi visu mūžu.
Filma Filma arī pieder pie šādiem svētīgiem gadījumiem neatkarīgi no tā, vai mēs to dēvēsim jeb pozicionēsim par latvju dramaturga debiju kinorežijā, eksperimentālu sīkbudžeta filmiņu, lokālu produktu vietējam tirgum, jocīgu kino, kuru noskatīsies un sapratīs daži simti (desmiti?) savējo, un vispār – kāds tad Latvijā ir tas skatītāju tirgus, jāsmejas…
Scenārijs ar lugas sajūtu
Uzreiz varu pateikt, ka Filmai ir trīs grūti apšaubāmas kvalitātes – tas ir asprātīgais Filmas plakāts (labākais šajā žanrā pēdējos gados), ļoti jauka mūzika – dziesma Story, kuru radījusi Mionia jeb Maija Līcīte, – un smalks, var pat teikt, apbrīnu pelnījis operatora darbs – pie kameras (foto) bijis Andrejs Rudzāts, kurš turklāt ierobežotā filmas budžeta dēļ strādājis ar ekstrēmi minimāliem tehniskiem «pribambasiem» (bez gaismām, krāsu kontroles utt., kā režisors Ivo Briedis atklāja raidījumā Kinotēka).
Tieši Andreja Rudzāta darbs un montāža ir tās divas pamatvērtības, kas šim diezgan literārajam, savā ziņā pat pļāpīgajam scenārijam, kurš diemžēl nav atbrīvots no lugas sajūtas (tomēr paši galvenie sižetveidojošie fakti, notikumi un attiecību kolīzijas tēlu starpā atklājas tekstā, nevis filmas attēlā un darbībā), palīdz iegūt īsti kinematogrāfiskās kvalitātes, proti, palīdz kļūt par filmu.
Par ko tad ir Filmas stāsts? Producenti no studijas Mistrus Media filmas reklāmpieteikumā ieintriģē: «Trīs puiši aizbrauc uz vientuļu lauku māju «uztaisīt» filmu. Kad visas labās ieceres šķiet pilnīgi izgāzušās, viens no viņiem tiek atrasts miris.»
Tomēr, tomēr. Uzmanīgi vērojot Filmu, rodas neapgāžama pārliecība, ka režisors un dramaturgs kopā ar jaunajiem aktieriem Tomu Auniņu, Normundu Griestiņu un Pēteri Nebaru skatītāju ķer uz muļķi. Ka filmā ir, kā smejies, aprakts kāds āķis, kas notiekošo uz ekrāna neļauj uztvert nopietni. Vai, teiksim tā, ir šis āķis, kas ļauj tulkot stāstu pavisam citādi, kājām gaisā. Protams, šādu skatītāja un lasītāja «acu aizmālēšanu», sižetu veidojot ar māņu kustībām, kino klasikā pazīst ar leģendāro makgafina jeb viltus pončika nosaukumu – šāds paņēmiens nav novitāte. Ivo Brieža filmā par viltus pončiku kļūst pati filma.
Infantilisma portrets
Stāsts ir par trim pilsētas lūzeriem, «liekajiem jauniešiem» (viņu rūgtās biogrāfijas patiesībā ir neapskaužamas), kuriem prātā iešāvusies ideja ar uz buj-duj sastiķētu amatirfilmeli kļūt slaveniem. Lai arī Filmā vismaz vienam no puišiem (zagtās kameras saimniekam, ko forši spēlē Toms Auniņš) ir nojausma, kas ir kinematogrāfā zināmie vārdi, piemēram, Hercogs, sci-fi, action, un viņš abus savus draugus aktierus visādīgi stimulē ar saukļiem par eksperimentālo kino, kas parādīs «kinofestivālos, kuros tagad pieņem filmas uz mobilā», kādi tad ir Latvijas pierobežas wild džungļi, ir acīmredzami, ka kino lietās visi trīs «mākslinieki» ir pilnīgi dunduki. Vēl trakāk – dunduki ar nenoskaidrotu seksuālo identitāti puiši izrādās arī savstarpējās attiecībās un sadzīvē. Bet arī tas nav galvenais Filmā.
Galvenā ir nāve. Viens no puišiem tiek atrasts miris. Tikai jautājums – vai viņš patiešām ir miris (visticamāk, pašnāvība «aiz dzīves apnikuma» un sevis nederības vai savas niecības apziņas – iespējamas versijas) vai arī šis dramatiskais notikums nāk no eksperimentālās filmas «fināla versijas». Katrā ziņā Filma atstāj vareni jocīgu, drusku pat apdullinošu efektu. Gan kā vienas paaudzes (nepavisam ne glaimojošs) infantilisma vai, rupjāk runājot, ambiciozā stulbuma portrets, gan kā liecība par jauniem cilvēkiem, kuri pa dzīvi kuļas, kā nu prot, – instinktīvi kā vardes un dēles dīķī (citāts no filmas). Un vēl – uztaisa filmu fikciju, kurā nāve ir rotaļas elements. Atklāšu mazu āķīti – pievērsiet uzmanību faktam, ka divas miniepizodes filmā notiek ziemā. Un kurš redzams kadrā? «Līķis»?
Kam domāta? Visiem jauniem cilvēkiem – kā spogulis. Tiem, kuriem patriotisko sajūtu stimulēšanas arsenālā ietilpst arī jēdziens «latviešu kino» un tā nākotne.
Filma
Eksperimentālā filma. Latvija. 2012.
Režisors un scenārists Ivo Briedis
Lomās Pēteris Nebars, Toms Auniņš un Normunds Griestiņš
Ivo Briedis
Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas Laura Gundara scenāristu un dramaturgu kursu
Filmu Norīt krupi, Gaismas zīmes, Priežu bērni un Spiralling scenārija autors
Sacerējis lugas Fikcija nav iespējama, Daudz laimes, lāci (pēc tām iestudētas izrādes), Gaisa ceļi, Renesanse, kā arī raidlugas Pulss, Viena nakts jauna vīrieša dzīvē