MĀKSLA Vērtē Vilnis Vējš
Modris Ģelzis. Latvijas arhitekts. XX gadsimts
Izstāde Modris Ģelzis. Latvijas arhitekts. XX gadsimts Rīgas mākslas telpā no 26.janvāra līdz 27.martam. Kuratori - Jānis Lejnieks un Ilze Martinsone. Interesanta personība (pat divas - izstādes iekārtotājs Kristaps Ģelzis), pirmoreiz izstādīti unikāli materiāli, pievilcīgs un nepārslogots dizains. Aizraujošs laikmeta portretējums caur viena autora centieniem, realizēto un nerealizēto projektu saspēli. Reizē arī atgādinājums, ka mums joprojām nav nevienas (!) institūcijas, kas pienācīgā līmenī pastāvīgi pētītu latviešu mākslas apjomīgo un arī starptautiskās intereses ziņā «karsto» padomju perioda mantojumu.
Ginta Gabrāna projekts Asinsgaisma
Ginta Gabrāna projekts Asinsgaisma Maskavas Laikmetīgās mākslas biennālē no 23.septembra līdz 30.oktobrim. Venēcijā piedalāmies uz savu atbildību, un citu biennāļu kuratoru veidotās programmas ir augstākais starptautiskais līmenis, kādā reizi pa reizei parādās kāds latviešu mākslinieks. Atzītās jauno mediju jomas autoritātes Pētera Veibela izvēle pasaules aktuālāko mākslinieku - sākot ar pašu Aju Veiveju - skatē iekļaut arī Ginta Gabrāna darbu, kas tikai nesen pirmoreiz bija izstādīts Rīgā, ir augsts novērtējums gan autoram, gan virzienam, kurā latviešu māksla ir globālajā avangardā.
Muzeja Rīgas birža atklāšana
Mākslas muzeja Rīgas birža atklāšana 22.augustā. Piemērojot biržas namu muzeja vajadzībām, arhitekte Liesma Markova un būvnieki savu paveikuši godam. Individualitāti ekspozīcijai piešķir Meisenes porcelāna un Hansa Makarta darbu kolekcijas. Pirmā lielā izstāde atgādināja zīmolotus suvenīrus, bet skaļi vēstītie jaunā muzeja principi (svaigas idejas, pasaules līmenis, atvērtība) joprojām šķiet vairāk nākotnes izaicinājums nekā sasniegums. Kaut vienu afišu pie ieejas muzeja vārtrūmē, lūdzu!
TEĀTRIS Vērtē Normunds Naumanis
Oblomovs JRT
Iepriecinošais Jaunā Rīgas teātra Oblomova sakarā bija nevis fakts, ka Alvis Hermanis izveidojis kārtējo kvalitatīvo uzsvērti dekoratīva atrādošā «retroteātra» un psiholoģiskās spēles stilizāciju, bet kopā ar virtuozajiem JRT aktieriem Rīgā paveicis to daudz iespaidīgāk par «oriģinālu» (Oblomovs tika pirmizrādīts Ķelnē), turklāt ar abiem galvenās lomas tēlotājiem Gundaru Āboliņu un Ģirtu Krūmiņu radot diametrāli pretējus Oblomova un tādējādi visas izrādes konceptus. Pirmajā gadījumā - lirisku situāciju komēdiju, otrajā - eksistenciālu drāmu par dzīves jēgu. Ir savs prieciņš, ka mūsu starptautiski slavenais režisors «trenējas» ārzemēs, bet šedevrus gatavo mājās.
Jauno režisoru bums
Viņu ir daudz, viņi ir intensīvi, viņi neveido anonīmu margināļu masu, kas pulcējas kaktos, bet jau ir pieprasīti «valsts teātros», un slavas laurlapiņas tiek izsniegtas avansā. Sevišķi mundra ir konsekventā sadarbība ar Nacionālo teātri kā «jauno kadru kalvi» nacionālajai režijai. Un pats galvenais - lai kur šie režijas entuziasti rosītos (Ģertrūdes ielas teātrī, Dirty Deal Teatro, Nomados vai «neatkarīgos projektos» - kā grandiozā Nora Andrejostā), viņiem jau ir savs skatītāju - fanu - loks. Trūkst viena - pagaidām jaunie režisori aprobē tradicionālās avangarda formas, nav jaunās režijas buma - ekstrēmas «citas estētikas» un svaiga skatījuma uz teātri kā dzīvās komunikācijas formu. Tādēļ spilgtākais «jaunā teātra» projekts šogad Latvijā ir talantīgās audiovizuālās grupas Instrumenti šovs Arēnā Rīga - kā estētikas ideāla saplūsme ar ētiku = mūzikas pozitīvi smeldzīgo vēsti.
Oļģerta Krodera 90 gadu jubileja
Pārsteidzošs jau nav tikai zobgalis un vitālais klasiķis Kroders, kurš joprojām prot vai pamanās «savārīt ziepes» - gan ar runām, gan darbiem - izrādēm. (Jau ierasts, ka Krodera iestudētā klasiskā dramaturģija allaž tup plauktiņā «un visa valsts par to runā» - Hamlets, Idiots, Līrs…) Pārsteidzošais ir Krodera jubilejas notikums kā Latvijas tik daudzšķautņainās, bieži vien skaudīgās, konkurējošās kultūrvides cilvēciskās konsolidācijas brīnums - kā smejies, vismaz viens mirklis gadā, kad apjēgties - neviens nevar dziedāt citu dziesmu un iemantot citu slavu/reputāciju kā vien savējo. Krodera dzimšanas diena atgādināja, ka mūžs var būt ilgs un skaists, ja esi pats.
MŪZIKA Vērtē Inese Lūsiņa
Opera Vilkaču mantiniece
Bruno Skultes operas Vilkaču mantiniece iestudējums LNO. Diriģents Andrejs Jansons. Režisore Ināra Slucka. Scenogrāfe Ieva Jurjāne. Pirmkārt, jau pats fakts, ka beidzot - pēc leģendārā J.Mediņa Uguns un nakts iestudējuma 1995.gadā Alvja Hermaņa režijā - uz mūsu Operas lielās skatuves atkal tapis latviešu operas jauniestudējums. Spilgta, negaidīti mūsdienīga, scenogrāfiski izteiksmīga un režisoriski atraktīva latviešu nacionālās operas interpretācija, kas vedina aizdomāties par nacionālā rakstura un latviskās mentalitātes būtību un problēmām. Mums ir vairākas izcilas operas, kuras pelnījušas iestudējumu LNO, piemēram, J.Kalniņa Hamlets.
Opera Kara daba
Multimediālā mangas opera Kara daba. Mūzika. Manga. Mašīnas. Latvijas Radio koris, diriģenti Kaspars Putniņš un Sigvards Kļava. 12 kora dziedātāji, un jo īpaši solisti Ieva Ezeriete, Aigars Reinis, Gundars Dziļums un Ilze Bērziņa, pārsteidz ne tikai ar apbrīnojamu, mūsdienīgu, galēji ekspresīvu vokālo darbu Santas Ratnieces un The Irrepressibles mūzikā, bet arī ar skatuves tēliem dāņu režisores Kirstenas Dēlholmas komandas uzburtajā sirreāli nosacītajā vizuālajā vidē, atklājot kara monstrozo traumatismu. Pilnīgi jauna, svaiga, pārsteidzoša pieredze Operā, ovācijas arī viesizrādēs ārpus Latvijas.
Marinas Rebekas spožā debija
Marinas Rebekas spožā debija Ņujorkas Metropolitēna operā donnas Annas lomā V.A.Mocarta operas Dons Žuans jauniestudējumā. Pirmizrādē (13.X) publika māksliniekus sveica ar stāvovācijām, un The New York Times operu novērtēja kā «izcilu muzikālo interpretāciju», kurā «pārsteidzošais Latvijas soprāns Marina Rebeka bija apburoša donna Anna, dziedot ar tīru, spožu skaņu un kolosālu intensitāti». Viņas sniegumu Rīgā baudījām tiešraidē kinoteātrī Kino Citadele. Vēsturiska debija diriģenta Fabio Luizi pirmajā jauniestudējumā Metropolitēna operas galvenā diriģenta statusā.
KINO Vērtē Dita Rietuma
Mākslinieks - mīlestības apliecinājums pagātnei
Nostalģijas zīmē tapis mīlestības apliecinājums mēmajam kino - tāda ir franču filma Mākslinieks/The Artist, kas droši vien tiks arī pie sezonas nozīmīgākajām kinobalvām, noteikti arī pie kāda Oskara. Francijas režisora Mišela Hazanaviča un viņa komandas (visi no Francijas!) Holivudas faktūrās un vēsturiskajā vidē filmētā elegantā stilistiskā rotaļa - stāsts par skaņas ienākšanu Holivudas kino 1927.gadā un sekām, ko tehnoloģiskā revolūcija atstāj cilvēku, labi - Holivudas zvaigžņu, dzīvē, ir viens no lielākajiem kinogada notikumiem. Stilistiski konsekvents, melnbalts «bezdialogu» veltījums kino pagātnei, kas balstīts rūpīgās vēstures zināšanās un virtuozā stila izpratnē.
Melanholija - skandāls un uzvara
Dāņu ģēnija Larsa fon Trīra filma Melanholija ir arī teju vienīgā no Eiropas filmām - gada notikumiem -, kas sapulcinājusi pieklājīgu skatītāju daudzumu arī Latvijā. Tas labi, jo, par spīti visam, Trīru Latvijā mīl. Turklāt viņa absolūti antiholivudiskā, vizuāli un muzikāli satricinoši skaistā Melanholija vienlaikus paguva kļūt gan par gada skandalozāko filmu (nelaimīgā preses konference Kannu festivālā, kas rezultējās ar Trīra patriekšanu no kino Mekas), gan arī saņemt gada balvu kā gada labākā Eiropas filma Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijā decembra sākumā.
Kolka Cool - Latvijas absurds
Šā gada kārnajā latviešu spēlfilmu ražā noteikti izceļas Jura Poškus veidotā filma Kolka Cool - aktualitāte Rīgas kinoteātros. Skaidrs, ka šī ironiskā un vizuāli pārliecinošā (melnbalts attēls, kas ikdienas raibumam piešķir stilistiku vienotību un konsekvenci) filma nekļūs par plašu skatītāju masu apmierinātāju, uzmundrinātāju, izklaidētāju. Tas arī nav Poškus mērķis, turklāt režisoram izdevies no dzīves nejaušībām, muļķībām un filmas varoņu mērķu trūkuma izveidot visai pārliecinošu Latvijas (provinces) bezlaika sajūtas uzzīmējumu. Ironiska absurda drāma - tas nav maz.
LITERATŪRA Vērtē Ieva Kolmane
Divi Korāni
Par piepešiem diviem Korāna (jebkura klasiska teksta) tulkojumiem ikkura valoda var tikai sapņot. Skaistākais, ka sazin kādu iemeslu dēļ gandrīz vienlaikus esam dabūjuši divus krasi atšķirīgus tulkojumus, kas uzskatāmi uzrāda sazin cik ilgi puskrēslā mocījušos tulkošanas teorētiķu pūles: nu mums vienreiz, uzreiz un latviski ir divi visai dažādi Korāni: Bērziņš godā tradīciju, bijā valodu, komentāru gūzmas u.tml., savukārt Kalniņš grib, lai saprotam, ko Muhameds dzirdējis un teicis, lai valoda un doma nāk šeit un tagad. Tagad domā - varbūt tiešām tulkot i nevajadzēja, kā paši musulmaņi saka.
Ingai Žoludei ES balva literatūrā
Reti gadās, ka jauns un daudzsološs izsperas laukā, plašākā arēnā. Pateicoties projektam Eiropas Savienības balva literatūrā, laureāte Inga Žolude gribi negribi šogad izspērusies kā rakstniece, ko mēs paši esam atzinuši par daudzsološu esam. Proti, tā ir literatūra, kas ne tik daudz atražojas klišejās, kā brauc uz priekšu, sabalsojoties ar to, kas bijis visai plašajā Rietumeiropas rakstniecības tradīcijā. Mierinājums Ādama kokam ir, tā sakot, vismaz Eiropā konkurētspējīgs stāstu krājums, kam vēlam labu tālākceļu.
Terra Mariana
1888.gadā Romas pāvests Leo XIII priesterības 50.jubilejā no Rīgas saņēma dāvanu - krāšņu albumu Terra Mariana. 1186-1888. Albums vēstīja par kristīgās ticības izplatīšanos Latvijā un Igaunijā, kādreizējā Livonijā, ko mēdz saukt par Marijas zemi jeb Terra Mariana. Terra Mariana faksimila izdošanas organizatoriskajā un pētnieciskajā darbā iesaistījusies LR Ārlietu ministrija, LR Kultūras ministrija, LNB un Daugavpils Universitāte. Daugavpils Universitātes profesora Henriha Soma vadībā turpinās darbs zinātnisko komentāru sējuma sagatavošanā. Te mēs esam pēkšņi tur, kur parasti sevi neredzam: ka neesam tukšā vietā, katrs esam sazin kāds pēctecis, tātad atbildīgi ne tikai katrs par sevi vien.