Par spīti tam, ka padomju režīmā zinātniskās fantastikas žanrs atšķirībā no fantāzijas un šausmu literatūras bija akceptēts un pat rekomendēts, latviešu lasītājam tik un tā gājis secen daudz no pasaules aktualitātēm šajā žanrā. Padomju iekārta atbalstīja, pirmkārt, pašmāju autorus un, otrkārt, tos ārzemju rakstniekus, kuru darbus ar dāsniem ideoloģiski pareiziem komentāriem bija iespējams pasniegt kā režīmu atbalstošus – lielākoties tie bija t. s. sociālās fantastikas darbi. Taču vienlaikus Rietumos attīstījās vairāki nozīmīgi žanra novirzieni, kurus zem šī lietussarga pabāzt nekādi nebija iespējams un kuri tādējādi ļoti daudziem palika sveši.
Viens no šādiem autoriem ir pēckara ASV fantastikas superzvaigzne Filips K. Diks, kura darbi jau sen ir iemantojuši ikonas statusu, bet latviski tikko izdots pirmais viņa darba tulkojums – romāns Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām? (1968). Daži lasītāji būs nedaudz pazīstami ar šo darbu saistībā ar filmu Pa asmeni skrejošais/Blade Runner (1982), kurā daļēji izmantota romāna pamatideja un vide, tomēr grāmata no filmas būtiski atšķiras.
Empātijas trūkums
Kas tad šajā romānā tik īpašs, ka režīmam tas bija klaji nevēlams? Sākumā to pat grūti saprast. Rakstnieks ataino pasauli netālā nākotnē (pirmizdevumā kā darbības gads tika norādīts 1992. gads, bet vēlāk tas tika pārveidots par 2021. gadu) pēc postoša kodolkara, kas saindējis Zemes atmosfēru. Darbības centrā ir policists Riks Dekards, kura īpašais uzdevums ir atrast un iznīcināt androīdus – perfektas, elektroniskas cilvēku kopijas –, kas radīti, lai atvieglotu cilvēkiem fizisko darbu planētu kolonizācijā, bet tad kļuvuši nekontrolējami un sākuši slēpties, uzdodoties par cilvēkiem. Romāna galvenais konflikts – Dekarda spriedze starp nepieciešamību pildīt pavēli (to nosaka arī viņa paša gluži komerciālie plāni – atlīdzība par sešiem nogalinātiem androīdiem, kas slepus iefiltrējušies pilsētā, sagādātu medniekam ievērojamu naudas summu un ļautu piepildīt kādu senkārotu sapni) un paša sirdsapziņu un šaubām par savas rīcības ētiskumu – centrā izvirza jautājumu, kas īsti veido cilvēcību.
Kā galvenais kritērijs androīda atšķiršanā no cilvēka ir nosaukta empātija – Dekards aizdomās turētajiem liek iziet sarežģītu psihofizioloģisku testu, kam ir jāatklāj empātijas un attiecīgi cilvēcības trūkums. Taču vai nav tā, ka ar empātiju reizēm neizceļamies arī mēs paši, – un vai tas nerada priekšnosacījumus kļūdīties? Šo tēmu romānā piesaka Džona Izidora tēls – "cāļsmadzene", viens no gados vecu, slimu vai ar augstu IQ neapveltītu cilvēku kopuma, kuri tiek uzskatīti par mazvērtīgākiem nekā citi un pret kuriem attiecīgi arī izturas, liedzot viņiem iespēju emigrēt uz planētu ar veselīgāku klimatu.
Dūmakā tītas ielas
Filipa K. Dika romāns ir vizuāli iespaidīgs, tas rāda nākotni kā tumšu, drūmu, industriālu vidi, kurā dominē vientulība, neuzticēšanās un bailes, – darbības fonu veido gandrīz tikai tumšas, dūmakā tītas ielas, atkritumu kaudzes un ņirbošas neona gaismas. Šī vizualizācija ir viena no spēcīgākajām teksta iezīmēm, kas vēlāk ietekmēja jauna virziena izveidi zinātniskajā fantastikā – tā dēvēto jauno vilni, kas atteicās no žanra sākotnējā optimisma attiecībā uz planētas nākotni un tehnoloģiju sasniegumiem un demonstrēja, kā cilvēce, tiecoties pēc progresa, arvien nenovēršamāk virzās uz pašiznīcību – tēma, ko aktualizēja Otrais pasaules karš un kodolkara draudu atmosfēra, kurā tapa Filipa K. Dika romāns. Visu grāmatu caurstrāvo neomulīga sajūta, kāda reizēm piemeklē murgos, – ka esam iesprostoti klaustrofobiskā esamībā, kuras tumsa pamazām iespiežas katrā mūsu būtības šūnā un no kuras nav iespējams izbēgt.
Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām? aktualizē arī virkni mūsdienīgu tēmu, piemēram, ekoloģiskās krīzes neizbēgamību. Romānā kodolkatastrofas rezultātā gandrīz pilnībā iznīcinātas neskaitāmas dzīvnieku sugas, atlikušie dzīvie eksemplāri ir neiedomājami dārga luksusa prece, statusa simbols, un lielākā daļa iedzīvotāju līdzekļu trūkuma dēļ savas ilgas pēc mājdzīvnieka aizstāj ar elektroniskām kopijām. Tas arī izskaidro romāna nosaukumu, un tieši īsts dzīvnieks ir tas vērtīgais bonuss, pēc kura dzenas Riks Dekards savā misijā. Mākslīgums romānā ir caurstrāvojis visus aspektus – no baismīgi optimistiska un tukša TV šova, kas piekliedz katru mitekli, līdz mākslīgumam pašas dzīvības – cilvēku un dzīvnieku – izpratnē.
Romānā (šis aspekts nav sastopams ekranizācijā, un tas lielā mērā aplaupa sākotnējo rakstnieka vīziju) aktualizēts arī reliģijas temats – taču atšķirībā no Herberta Franka vienlīdz ikoniskā romāna Kāpa, kas analizē mesijas tapšanas fenomena spožumu un postu, Filips K. Diks savas pasaules iedzīvotājiem piedāvā merserismu – daļēji hipnotisku "empātijas" reliģiju, kas paredz savu sekotāju spēju gluži fiziski saslēgties ar daļēji imagināru mesijas tēlu, tiesa, šis mesija netiek rādīts kā īpaši ietekmīgs, drīzāk upurjērs. Tomēr šīs halucinogēnās vīzijas par nemitīgi kalnā kāpjošo svēto, ar kurām kā savdabīgā datorspēlē saslēdzas ticīgie, ir vienīgais, kas kaut cik atvieglo romāna varoņu eksistenciālo izmisumu.
Nenotveramā substance
Sava laika literārajā kontekstā Riks Dekards ir absolūti netipisks varonis – atšķirībā no zelta laikmeta fantastikas maskulīnajiem, pašpārliecinātajiem un visās fiziskajās jomās (no cīņām līdz mīlas ainām) izcilajiem supervaroņu tipiem Riks, par spīti savai killera prasmei, ir iekšēji nedrošs un šaubīgs. Viņš labi apzinās to, par ko jau no romāna vidusdaļas intensīvi domā arī lasītājs, – cik faktiski neiespējami ir novilkt striktu robežu starp jēdzieniem "cilvēks" un "ne-cilvēks" un vai, cīnoties pret kaut ko, mēs paši nekļūstam par to, pret ko cīnāmies.
Daļa lasītāju un kritiķu izvirzījuši tēzi, ka arī pats Dekards varbūt nemaz nav cilvēks, tikai to neapjauš – jo androīda uzbūvē tiek paredzētas arī viltus atmiņas un pārliecība par savu cilvēciskumu –, taču tas romāna kontekstā varētu arī nebūt īpaši svarīgi, jo jautājums paliek: ja būtne praktiski vairs nav atšķirama no cilvēka, vai to neuzskatīt par cilvēku?
Filips K. Diks uzskata, ka atšķirība ir meklējama nenotveramajā substancē, ko dēvējam par dvēseli, taču tieši no šī jēdziena nemateriālās dabas izriet romāna reliģiskā konteksta neviennozīmīgums. Vēl ir teorija, ka Dekarda vārds un ētiskā dilemma sasaucas ar apgaismības filosofa Renē Dekarta slaveno tēzi: "Domāju, tātad esmu", – taču arī šeit versiju ir ārkārtīgi daudz.
Jautājums, kas ir īsts un kas nav, romānā nesaņem skaidru atbildi, arī darba noslēgums, šķiet, paliek karājamies gaisā (autors vēlējies rakstīt romāna turpinājumu, bet nepaguva). Taču, par spīti tam, ka fantastika kopš šī darba iznākšanas attīstījusies daudzos dažādos virzienos, nevar noliegt: Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām? ir neomulīgi aktuāls darbs tieši pašlaik – ironiski, tikai divus gadus pēc romānā prognozētā gada. Potenciālie draudi, ko raisa gan ekoloģiskas, gan militāras dabas faktori, mākslīguma kults un cilvēces neremdināmā tiekšanās uz "progresīvu" paškaitējumu – vai tiešām varam teikt, ka tas viss palicis tālajā 1968. gadā?