Labākie diriģenti tandēmā ar labākajiem režisoriem veido jauniestudējumus, kuri kļūst par lieliem mūzikas teātra notikumiem. Gan baroka, gan laikmetīgā opera šeit uzrunā skaudri un tieši. Mākslinieki nebaidās uzņemties risku. Tāda ir Ēksanprovansas festivāla reputācija, tas notiek Francijas dienvidos kopš 1948. gada un ik vasaru pulcē visu Eiropas un pasaules operteātru līderus un publiku, kurai opera ir vairāk nekā izklaide un dārgs aksesuārs. Daudzas izrādes, kuras piedzimst Ēksanprovansā, vēlāk nonāk uz citu teātru skatuvēm. Festivāls ir arī radošā laboratorija, kurā radīti apstākļi iestudējumu sagatavošanai un noslīpēšanai.
Taisnīguma fragmenti
"Opera ne atdarina realitāti, ne novērš uzmanību no situācijas pasaulē, kas ar katru dienu kļūst arvien mulsinošāka. Opera mūs savieno ar seniem laikiem un pirmatnējām kaislībām," uzskata Ēksanprovansas festivāla vadītājs Pjērs Audi. "Valdnieka Atreja mazmeita Ifigēnija pārvēršas no upura par slepkavu, izredzētais Samsons ir apveltīts ar īpašu spēku, kas noved līdz asinsizliešanai, Čo-Čo-sanas neaizsargātība dzen viņu nāvē – 2024. gada festivālā satiekam šos un daudzus citus tēlus un pretrunīgus raksturus. Mēs saskaramies ar vardarbības, neprāta un iznīcības vētru, taču to līdzsvaro uzticība, gribasspēks, cīņa par taisnīgumu un brīvību. Cilvēka iekšējais trauslums cīnās pret barbarismu, izmantojot visizcilāko un viskaislīgāko – operas – valodu," piebilst Pjērs Audi.
Šajā reportāžā detalizēti pievērsīšos divām festivāla pirmizrādēm – Kristofa Vilibalda Gluka operu diptiham Ifigēnija Aulidā un Ifigēnija Tauridā un Žana Filipa Ramo Samsonam. Ēksanprovansā šovasar skan arī Džakomo Pučīni Madama Butterfly (diriģents Daniēle Rustioni, režisore Andrea Brēta, spēlē Lionas operas orķestris), Kloda Debisī Peleass un Melizande (diriģente Susanna Melki, režisore Keitija Mičela; spēlē Lionas operas orķestris) un Klaudio Monteverdi Ulisa atgriešanās dzimtenē (diriģents Leonardo Garsija Alarkons, režisors Pjērs Audi; spēlē orķestris Cappella Mediterranea). Koncertversijā tiek izpildīta Volfganga Amadeja Mocarta Tita žēlsirdība (diriģents Rafaels Pišons; spēlē orķestris Pygmalion). Savu jauno mūzikas teātra izrādi The Great Yes, The Great No, ko caurstrāvo Āfrikas un Karību jūras reģiona skaņas, demonstrē mākslinieks un režisors Viljams Kentridžs. Laikmetīgo mūziku pārstāv režisora Berija Koska veidotais jauniestudējums Dziesmas un fragmenti, kurā skan Pītera Maksvela Deivisa Astoņas dziesmas neprātīgajam karalim (izpilda baritons Johanness Martins Krencle un Ensemble intercontemporain diriģenta Pjēra Blēza vadībā) un Ģerģa Kurtāga Kafkas fragmenti (izpilda soprāns Anna Prohaska un vijolniece Patrīcija Kopačinska).
Festivālā ir arī simfoniskās un kamermūzikas programma, liela uzmanība tiek pievērsta jaundarbu pirmatskaņojumiem. 18. jūlijā Provansas Lielajā teātrī notika mecosoprāna Elīnas Garančas un pianista Malkolma Martino koncerts, kurā iekļautas Jāzepa Mediņa, Alfrēda Kalniņa, Jāzepa Vītola, Johannesa Brāmsa, Riharda Štrausa un Sergeja Rahmaņinova dziesmas. Ar šo programmu Elīna Garanča un Malkolms Martino uzstāsies arī Zalcburgas festivālā 20. augustā. Pirms deviņpadsmit gadiem Ēksanprovansas festivālā latviešu zvaigzne dziedāja Dorabellu Mocarta operā Così fan tutte režijas klasiķa Patrisa Šero iestudējumā.
Likteņa nepārtrauktība
Ēksanprovansas festivāls 3. jūlijā tika atklāts ar unikālu jauniestudējumu – nekad iepriekš nekur vienā vakarā vēl nav skanējušas divas Kristofa Vilibalda Gluka operas Ifigēnija Aulidā un Ifigēnija Tauridā ar vienu solisti titullomā. Šo drosmīgo projektu Ēksanprovansā īstenoja franču diriģente, senās mūzikas speciāliste Emanuela Aima, kura stājās pie sava baroka orķestra un kora Le Concert d’Astrée pults, un krievu režisors Dmitrijs Čerņakovs. Titullomu atveidoja amerikāņu soprāns Korina Vintersa, tā bija spoža viņas debija abās Gluka operās. Izrāde tika demonstrēta piecas reizes Provansas Lielajā teātrī līdz 16. jūlijam. Darbs ir tapis kopražojumā ar Grieķijas Nacionālo operu (Atēnās uzvedums būs skatāms šā gada oktobrī) un Parīzes Nacionālo operu.
Vakars teātrī ir garš – aptuveni piecas ar pusi stundas, ieskaitot pusotras stundas pārtraukumu, kurā skatītāji aicināti ieturēt vakariņas. Dmitrijs Čerņakovs ir pārliecināts, ka divu Gluka operu apvienošana diptihā ir vienīgais veids, kā iestudēt un apjēgt šos darbus – citādi Ifigēnijas Tauridā nozīme, ja šī opera tiek izrādīta atsevišķi no Ifigēnijas Aulidā, šķiet mazāka un to nevar pilnībā izprast. "Jāatzīst, ka tāds nebija komponista nodoms – tie ir ļoti atšķirīgi darbi. Šo operu tapšanu šķir aptuveni pieci gadi, un libretists nav viens un tas pats. Taču mums ir svarīga Ifigēnijas likteņa nepārtrauktība. Diloģija sniedz iespēju aptvert viņas dzīvi visā pilnībā," izrādes programmā publicētajā sarunā ar Ēksanprovansas festivāla dramaturgu Timotē Pikāru skaidro režisors.
Lai gan divu Gluka operu sižets ir savstarpēji saistīts, abos stāstos ir tikai viena kopīga varone – Ifigēnija. Attēlā – skats no Ifigēnijas Aulidā. Foto – Monika Ritershausa
Iestudējumu caurstrāvo Mikēnu valdnieka Atreja dzimtas lāsts, nebeidzams vardarbības cikls un galvenais jautājums – kā Ifigēnija, kura bija upuris Aulidā, kļūst par slepkavu Tauridā? Dehumanizācijas process ir sācies, un nekas to nespēj apturēt. Dmitrija Čerņakova modernais, psiholoģiski trāpīgais iestudējums, kas savieno mītu pasauli ar laiku, kurā dzīvojam šobrīd, ideāli saskan ar Kristofa Vilibalda Gluka (1714–1787) operas reformatora garu. Komponists ir mainījis operas vēsturi, paceļot šo žanru līdz vēl nepiedzīvotam traģiskas intensitātes augstumam un piepildot to ar dabisku emocionalitāti un enerģiju.
Ifigēnija Aulidā ir Gluka pirmā opera, kas sacerēta Parīzes skatuvei, tās pirmizrāde notika 1774. gadā. Ifigēnija Tauridā tika pirmatskaņota Parīzē 1779. gadā. Šīs ir dižā vācu cilmes komponista operas franču valodā. Tajā laikā franču liriskā traģēdija bija balstīta izsmalcinātības un brīnišķīguma estētikā, par prioritāti tika izvirzīts teksts, dejas klātbūtne un orķestra skanējuma harmonija. Savukārt itāļu operā priekšplānā bija balss un melodiskums, vācu operā dominēja orķestra izteiksmīgums. Šajā kontekstā Gluks ir ievērojams ar to, ka viņa personība un karjera izplūdina robežas: viņš ir komponists no ģermāņu pasaules, mācījies Itālijā un sacerējis galvenokārt itāļu operas, paviesojies Anglijā un kopš XVIII gadsimta 70. gadu sākuma apliecinājis sevi kā franču opermākslas glābēju un universālas mūzikas autoru.
Pretēji franču liriskās traģēdijas iespaidīgajai, izsmalcinātajai izdomai un itāļu operas virtuozajam pārmērīgumam Gluks vēlējās nostiprināt sižeta, teksta un mūzikas saikni un veidot organiskus darbus, kuros no ainas uz ainu, no cēliena uz cēlienu tiktu uzturēta muzikālā un dramatiskā satura nepārtrauktība, kas varētu izraisīt spēcīgu līdzpārdzīvojumu. Diriģente Emanuela Aima un režisors Dmitrijs Čerņakovs ņem to visu vērā un rada darbu, kas apdedzina ar savu asumu un laikmetīgumu.
Pārējie ir miruši
Dmitrijs Čerņakovs kārtējo reizi parāda, ka antīkā grieķu traģēdija var būt mums psiholoģiski un emocionāli daudz tuvāka, nekā jebkad esam iedomājušies. Viņš ir režisors, kurš zina katru iestudējamās operas frāzi un rūpīgā, intensīvā darbā ar dziedātājiem līdz katram sīkumam izstāsta viņiem savas idejas, – šā režisora izrādēs nav nekā nejauša un pavirša. Dmitrijs Čerņakovs ieskatās katra personāža dvēselē un katru padara skatītājiem ticamu. Viņš veido izrādi kā enerģijas lauku, viņa darbos vienmēr ir jūtama attiecību spriedze.
Ifigēnija ir vairāku grieķu traģēdiju varone, kuru iepazīstam Eiripīda, kā arī vēlāk Rasina un Gētes daiļradē. Stāsts par Agamemnona un Klitaimnēstras meitas Ifigēnijas – Elektras un Oresta māsas – upurēšanu ir tieši saistīts ar Trojas karu. Šie varoņi pieder pie nolādētās dinastijas, kas ierauta vardarbības un atriebības ciklā. Agamemnons vēlas atstāt Aulidu, lai cīnītos Trojā, taču viņš ir aizvainojis Artemīdu (Gluks savai operai ir izvēlējies dievietes romiešu vārdu Diāna) un viņa uzsūtījusi viņa kuģiem bezvēju, un tie nevar iziet jūrā. Lai atkal parādītos vēji, Artemīda par upuri pieprasa Agamemnona meitu Ifigēniju, un viņš tam piekrīt.
Atkarībā no mīta versijas Ifigēnija var tikt vai netikt upurēta. Ja viņa tiek upurēta, tas kļūst par vienu no attaisnojumiem Klitaimnēstrai nogalināt savu vīru Agamemnonu, pēc tam Orests nogalina māti, lai atriebtu tēvu. Ir arī mīta otra versija: Artemīda pēdējā brīdī izglābj Ifigēniju no nāves un nosūta viņu uz Tauridu, kur viņa kļūst par priesterieni. Tauridā Ifigēnija ir spiesta upurēt jebkuru svešinieku, kas izkāpj krastā. Šis svešinieks izrādās viņas brālis Orests, kuru ir pārņēmusi nožēla par pastrādāto mātes slepkavību.
Lai gan divu Gluka operu sižets ir savstarpēji saistīts, abos stāstos ir tikai viena kopīga varone – Ifigēnija. Pārējie personāži, kurus esam iepazinuši diptiha pirmajā daļā Ifigēnija Aulidā, operā Ifigēnija Tauridā vairs neparādās – viņi ir miruši. Otrajā operā Ifigēnija mīt Tauridā jau pavisam citā laikā un situācijā. "Reizēm šķiet, ka tie ir divi dažādi cilvēki. Ifigēnijas Tauridā darbība risinās vairāk nekā piecpadsmit gadu pēc Ifigēnijas Aulidā aprakstītajiem notikumiem. Ifigēnija jūt, ka viņas dzīve pilnībā pieder pagātnei un būtībā tā jau ir beigusies," saka Dmitrijs Čerņakovs.
"Pirmajā operā Ifigēnija ir upuris, savukārt otrajā mēs viņu redzam kā bendi. Šīs pārvērtības ir mulsinošas un rada vairākus jautājumus. Pirmais – kāpēc Ifigēnija ir gatava upurēt sevi Aulidā? Kā dēļ viņa nolemj to darīt, un kā viņas upuris galu galā kļūst par Trojas kara ideoloģisko pamatu? Otrais jautājums – kā Ifigēnija sadzīvo ar savu jauno lomu Tauridā pēc pašas piedzīvotā upura likteņa Aulidā? Viņa vairs nav tik jauna – kad satiekam varoni Tauridā, viņai jau ir pāri četrdesmit gadiem. Kāpēc vēl ir nepieciešams upuris Tauridā? Kā sabiedrība, teiksim, mūsdienu sabiedrība, izskaidro šo nepieciešamību, un vai tā pieņem šo upuri?" savās pārdomās izrādes programmā dalās režisors.
Pirms un pēc Trojas kara
Režisora ieejas punkts abās operās ir karš. "Tas ir centrālais notikums. Tas netiek attēlots, bet nosaka šo operu sižetu. Karš iejaucas starp šīm operām, tas maina gan pasauli, gan cilvēkus. Runa ir par Trojas karu: operas Ifigēnija Aulidā darbība risinās kara sākumā, operas Ifigēnija Tauridā darbība – pēc kara. Pirmās operas norises laikā Troja vēl pastāv. Otrās operas darbības laikā Trojas vairs nav. Neviens no Ifigēnijas Aulidā varoņiem neuzskata Trojas karu par šausmām un katastrofu, par kādu tas izvēršas. Mēs izjūtam empātiju pret Ifigēniju, kuru gatavo upurēšanai, taču šis upuris ir nepieciešams, lai sāktu karu: visa kara kampaņa ir atkarīga no šī upura. Tajā laikā neviens nespēj iedomāties, ka būs vēl citi upuri, izņemot Ifigēniju. Neviens neiedomājas, ka arī viņš pats var kļūt par upuri. Šajā karā tiks upurēti desmitiem tūkstošu vīriešu un sieviešu, bet operā šos upurus neredzam. Tobrīd vēl neviens nesaprot, cik daudzu cilvēku dzīvību prasīs šis karš. Neviens nesaprot, ka notiks Trojas civilizācijas genocīds un ka nezināms skaits grieķu pēc kara vairs neatgriezīsies," iestudējuma vadmotīvu raksturo Dmitrijs Čerņakovs.
Režisora Dmitrija Čerņakova ieejas punkts abās Gluka operās ir karš. Attēlā – operas Ifigēnija Aulidā fināla skats. Foto – Monika Ritershausa
"Visi Ifigēnijas Aulidā varoņi tiek nogalināti vai sakropļoti karā. Ifigēnijas Tauridā sižets attīstās jau pēc katastrofas, pēc visu pirmās operas varoņu, ieskaitot Ifigēnijas līgavaini Ahilleju un viņas tēvu Agamemnonu, nāves. Lielākā daļa no tiem, kas pieprasīja Ifigēnijas upurēšanu, no kara neatgriežas. Taču Trojas kara upuri operā Ifigēnija Tauridā nav redzami. Gatavība upurēt Ifigēniju ir briesmīga, bet vēl briesmīgāks ir Trojas karš," secina režisors.
Taurida ir sens Krimas pussalas nosaukums, un izrāde spēcīgi rezonē ar mūsdienu militārajiem konfliktiem. Ifigēnijas diptiha iestudēšana tika iecerēta vēl miera laikā, kad ģeopolitiskā aina bija citāda nekā pašlaik. "Jautājumu par Trojas kara mērķiem un upuriem tagad var skatīt citā gaismā – ne tā, kā tas bija agrāk, miera laikā. Varoņi atstāj Aulidu ieprogrammēti un ideoloģizēti. Viņi ir sagatavoti karam, cilvēki kļūst par slepkavām. Kāds ir Ifigēnijas upurēšanas mērķis Aulidā? Karš. Divas operas vēsta par briesmīgām norisēm, taču visbriesmīgākais mums netiek parādīts atklāti. Dzīvespriecīgajā Aulidas pasaulē, ko pieskandina deju mūzika un kāzu koris, nav nekādu acīmredzamu draudu. Ļaudis Aulidā nav mežonīga, kareivīga masa. Viņi vēl atceras mierīgas dzīves garšu un iedomājas, ka notiekošais būs īslaicīgs – veiksmīga militāra operācija, kas beigsies ar uzvaru. Neviens nezina, cik ilgi tā turpināsies, varbūt dažas nedēļas. Neviens nav spējīgs paredzēt, ka asiņainais slaktiņš ilgs desmit gadu. Cilvēki jau gadiem ilgi nav pazinuši karu, viņiem nav šādas pieredzes, tāpat kā viņu vecākiem. Viņi pārstāv mierpilnas dzīves paaudzes – tāpat kā mūsdienās lielākā daļa eiropiešu," sarunā ar dramaturgu Timotē Pikāru uzsver Dmitrijs Čerņakovs.
Tūkstotis voltu
Galvenā loma abās Gluka operās ir dziedātājas Korinas Vintersas varoņdarbs. Apbrīnas vērta ir ne tikai viņas vokālā un fiziskā izturība – māksliniece dzied titullomu divās operās vienā vakarā –, bet arī nezūdošais balss skaistums un aktieriskā intensitāte šajā maratonā. Korinas Vintersas Ifigēnija ir spēcīga, mērķtiecīga, izlēmīga varone – gan jaunībā Ifigēnijā Aulidā, gan brieduma gados Ifigēnijā Tauridā. Šķiet, ka viņa apzinās savu sarežģīto lomu gan ģimenē, gan plašāk – vēsturē.
Soprāns Korina Vintersa un režisors Dmitrijs Čerņakovs pēc pirmizrādes Ēksanprovansas festivālā. Galvenā loma divās Gluka operās vienā vakarā ir Korinas Vintersas varoņdarbs. Foto – Jegors Jerohomovičs
Pirms astoņiem gadiem Korina Vintersa spēlēja Melizandi Dmitrija Čerņakova iestudētajā Kloda Debisī muzikālajā drāmā Peleass un Melizande Cīrihes operā. "Viņa ir viena no pavisam nedaudzajām absolūti drosmīgajām mūsdienu dziedātājām. Ifigēnijas atveidošana divās operās ir izaicinājums, jo šīs lomas ir rakstītas dažādiem balss tipiem. Korinu unikālu padara viņas spēja uz skatuves radīt elektrību. Tūkstoti voltu! Tā ir liesma, kas allaž deg katrā viņas atveidotajā tēlā. Viņa cītīgi meklē vislabāko muzikālo kvalitāti un vislabāko teatrālo risinājumu, pat ja tas ir ļoti grūti un dažkārt neiespējami. Par savu varoni Korinai vienmēr ir interesanti izprast pilnīgi visu, neatstājot nevienu robu," mākslinieci slavē režisors.
Paša Dmitrija Čerņakova veidotā operas Ifigēnija Aulidā scenogrāfija atgādina stikla pili, kurā frivoli uzdzīvo Agamemnona (kanādiešu baritons Rasels Brauns) ģimenes locekļi un tiem pietuvinātā elite. Visi izklaidējas un neko neuztver nopietni. Monstrozo, neparedzamo un vitālo Klitaimnēstru kolorīti spēlē franču soprāns Veronika Žansa – leģendārā vokāliste, kura pati savulaik dziedājusi Ifigēniju abās Gluka operās (bet ne vienā vakarā!). Ifigēnijas līgavaini Ahilleju kā pašapmierinātu, draiskulīgu tipu rozā uzvalkā tēlo austrāliešu tenors Alesders Kents.
Pēc kara – operā Ifigēnija Tauridā – viss mainās. Pils ir saglabājusi savu siluetu, taču no tās ir palicis tikai skelets. Diptiha otrā daļa ir drūma: visi personāži ir kara traumēti, paranojas un murgu pārņemti. Viņi ir vāji un turpina izturēties viens pret otru nežēlīgi. Draugi Orests un Pilāds ir tik ļoti pieķērušies viens otram, ka nespēj pārtraukt sist viens otru, – varbūt tas ir pašsaglabāšanās instinkts. Ifigēnijas brāli Orestu izcili dzied un spēlē franču baritons Floriāns Sempē (neiedomājami skaistas, izteiksmīgas balss īpašnieks), Pilāda lomā spožs ir franču tenors Stanislass de Barbeiraks. Toasa tēlā pārliecina franču baritons Aleksandrs Diamels.
Bibliskas kaislības
Vēl vienu intrigu Ēksanprovansas festivālam šogad nodrošina Žana Filipa Ramo operas Samsons pasaules pirmizrāde. Šo darbu, kura centrā ir biblisks tēls – ebreju spēkavīra Samsona dzīvesstāsts –, Ramo ir radījis kopā ar libreta autoru Voltēru. Komponists Ramo un filosofs Voltērs bija apgaismības laikmeta svarīgākās personības Francijas kultūrā, un 1734.–1736. gadā sacerētajam Samsonam bija jākļūst par šedevru, taču cenzūra noraidīja divas libreta versijas (autoram tika pārmesta bezdievība un tas, ka viņš pārāk brīvi ir uzdrošinājies interpretēt biblisku patiesību) un partitūra tika pazaudēta (savu libretu Voltērs gan ir saglabājis).
Pirms trim gadsimtiem zaudētais Samsons ir atdzimis jaunā formā – Ramo mūzika un Voltēra vārdi veiksmīgi ienāk laikmetīgā teātra vidē. Attēlā – Samsons (baritons Džerets Ots) un Dalila (soprāns Žaklīna Stakere). Foto – Monika Ritershausa
Ēksanprovansā pirmatskaņotais Samsons ir franču diriģenta Rafaela Pišona un vācu režisora Klausa Gūta sadarbības auglis. Viņi ir izveidojuši savu pazaudētās operas versiju, balstoties Bībeles un Voltēra tekstos un izmantojot citus vēlāk tapušus Ramo darbus, kuros viņš, visticamāk, integrējis Samsona mūziku.
Iespaidīgā izrāde Ēksanprovansā tiek spēlēta no 4. jūlija arhibīskapa pils pagalmā ierīkotajā brīvdabas teātrī Théâtre de l’Archevêché. Sešu Samsona izrāžu cikls festivālā noslēdzās 18. jūlijā. Iestudējums tapis kopražojumā ar Parīzes Komisko operu. Pirmizrādes dienā Ēksanprovansā diriģents un Samsona muzikālās koncepcijas autors Rafaels Pišons un režisors, izrādes koncepcijas un scenārija autors Klauss Gūts detalizēti pastāstīja publikai par projekta tapšanu.
Izrādes Samsons muzikālās koncepcijas autors diriģents Rafaels Pišons. Publicitātes foto
"Lai partitūra tiktu saglabāta, skaņdarbam ir jāiekļūst Parīzes operas repertuārā. Tas nodrošina partitūras vietu Parīzes operas slavenajā bibliotēkā. Ja notiek jaundarba mēģinājumi Parīzes operā, bibliotēka noteikti parūpēsies par partitūru, bet Samsona liktenis izrādījās citāds – cenzūra noraidīja libretu, pirms bija sākušies mēģinājumi Parīzes operā," partitūras zaudēšanas iemeslus sarunā ar KDi skaidro Rafaels Pišons. Neviena Samsona partitūras lapa nav saglabājusies, bet no Voltēra vēstulēm ir zināms, kāds bija operas Samsons sākums. "Tas ir slavenais bēru koris Que tout gémisse, kas vēlāk tika iekļauts Ramo operā Kastors un Pollukss, tāpēc mūsu izrāde sākas ar šo kora dziedājumu, kurā izmantojam Voltēra tekstu," piebilst diriģents.
Izrādē Samsons skan fragmenti no Kastora un Polluksa un citām Ramo operām, baletiem un baletoperām – Hēbes svētki, Zoroastrs, Galantās svešzemes, Dardans, Mīlas pārsteigumi, Naīda, Zaīda, Slavas templis, Palādieši, Borejieši, Akants un Kefīsa un Ramira svētki. "Šo projektu veidoju kā Ramo cienītājs, kas cenšas radīt veltījumu viņam un uzburt priekšstatu par šo apbrīnojamo darbu, kas varēja būt tik nozīmīgs notikums XVIII gadsimtā, ja tikai šī opera savulaik tiktu iestudēta," saka Rafaels Pišons, kurš izrādē Samsons diriģē paša izveidoto baroka ansambli un kori Pygmalion.
Ramo ir boss!
Ideja rekonstruēt Samsonu ir dzimusi ilgstošu pārrunu un meklējumu rezultātā. Režisors Klauss Gūts atceras: "Mēs satikāmies daudz reižu, dzērām vīnu un apspriedām dažādus Žana Filipa Ramo darbus, taču nevarējām vienoties, kuru no tiem iestudēt. Vai nu Rafaels Pišons teica: "Nē, es šo operu jau esmu atskaņojis, un man tas vairs nešķiet aizraujoši", vai arī es teicu: "Man patīk mūzika, bet librets ir briesmīgs." Domājām arī par citiem komponistiem, bet es tomēr negribēju atteikties no Ramo, jo neviens cits diriģents viņa daiļradē nav ielūkojies tik dziļi kā Rafaels Pišons, un es ļoti vēlējos iestudēt Ramo kopā ar Rafaelu un viņa fantastisko ansambli Pygmalion. Izmisumā es turpināju lasīt par Ramo, godīgi sakot, Vikipēdijā... Un pēkšņi uzdūros vienam teikumam: "Ramo opera Samsons, kuras partitūra ir pazaudēta." Tajā mirklī sapratu – tas ir tieši tas, kas mums ir vajadzīgs! Vairākums cilvēku zina, kas notiek ar Samsonu pēc viņa satikšanās ar Dalilu, taču reti kurš zina, kas ir bijis pirms tam. To var uzzināt Bībelē, un šis stāsts ir tikpat fascinējošs. Samsona māti apmeklē eņģelis, kas pavēsta, ka viņai piedzims īpašs bērns. Samsons uzaug kā vienpatis, viņš ir apveltīts ar spēku, ko nespēj kontrolēt. Viņš ir varonis, bet ir arī drauds, viņš var būt citiem bīstams. Samsons nezina, kā tikt galā ar savām īpašajām spējām. Viņš ir psiholoģiski interesants tēls, un man nebija šaubu – mums ir jārada šis darbs, izmantojot informāciju, ko varam smelties Bībelē. Es palūdzu Rafaelam Pišonam, lai viņš atlasītu Ramo mūziku, kas atbilst šai iecerei."
Izrādes Samsons koncepcijas un scenārija autors režisors Klauss Gūts. Foto – Monika Ritershausa
Režisors uzsver, ka izrādē Samsons ir saglabāts libreta autora Voltēra gars: "Šajā operā Voltērs ir iedvesmojis Ramo iet pavisam citu, netradicionālu ceļu, daudz vairāk akcentējot Samsonu kā antivaroni, un radīt brutālāku, tiešāku un arhaiskāku tēlu, nekā Ramo bija pieradis." Klausa Gūta un Rafaela Pišona izveidotajā Samsona konstrukcijā ir izmantoti Bībeles un Voltēra teksti.
"Mūzika ir mūsu galvenais iedvesmas avots. Ramo ir boss! Mūsu uzdevums bija izstāstīt Samsona stāstu pēc iespējas dinamiskāk, kodolīgāk un skaidrāk, taču ne visos gadījumos mūzika ir labākais veids, kā nodot šo informāciju. Lai publika varētu labāk saprast sižeta pavērsienus, uz ekrāna tiek projicēti citāti no Soģu grāmatas. Samsons ir sarežģīts personāžs. Viņš ir varonis, viņš ir antivaronis. Viņš ir slepkava un briesmonis. Samsonam ir milzīgas problēmas, viņš meklē mīlestību un neatrod, viņš ir vīlies cilvēkos, viņš visu laiku tiek nodots. Tas ir stāsts par vīru, kas kļūst par slepkavu. Kāpēc tā notiek? Lai varētu no viņa distancēties un iegūt perspektīvu, jau diezgan vēlu darba procesā ieviesu scenārijā Samsona mātes tēlu. Būdama veca sieviete, viņa atgriežas Samsona iznīcinātā tempļa vietā, kur dzīvību zaudēja tūkstošiem cilvēku. Mātes lomai atradu fantastisko aktrisi Andreu Ferreolu, kuru satiku pavisam nejauši. Pagājušā gada Ēksanprovansas festivālā apmeklēju kādu izrādi un sāku sarunu ar sievieti, kas sēdēja man blakus. Es uz viņu paskatījos, un man uzreiz bija skaidrs – šī ir Samsona māte, kuru es meklēju! Tajā pašā vakarā mēs vienojāmies par sadarbību," stāsta Klauss Gūts.
Režisors turpina: "Samsona pirmizrāde notiks šovakar (4. jūlijā – J. J.), bet mēs ar Rafaelu Pišonu tikko apspriedām pēdējās izmaiņas. Manuprāt, šis ir visu laiku elastīgākais operas iestudējums. Pirms divām nedēļām Samsona pirmās sievas Timnas atveidotāja Lea Desandra saņēma pilnīgi jaunu āriju, kuru līdz šim nezināja, un tagad šī ārija no izrādes tomēr ir izņemta... Koris nedēļu pirms pirmizrādes sāka dziedāt materiālu, ko nekad iepriekš nebija redzējis... Mēs strādājam tā, kā bija pieraduši Hendelis, Ramo un Mocarts, – viņi ne tikai rakstīja partitūru mājās, bet arī bija iesaistīti praktiskā darbā teātrī. Opera tapa uz vietas: ja kaut kas neiederējās, tas tika izņemts un aizstāts ar kaut ko citu. Ja mūzika nepiestāvēja kādam dziedātājam, tika ņemts cits muzikālais materiāls, varbūt no pavisam citas komponista operas. Autori rīkojās ļoti elastīgi un vienmēr atrada risinājumu. Tas ir radošums! Mēs varam reaģēt un ieviest korekcijas izrādē, taču tas ir iespējams tikai šādos darba apstākļos, kādi mums ir nodrošināti Ēksanprovansas festivālā."
Jūs nezināt, ko gaidīt
Savā darbībā Klauss Gūts jau pietiekami ilgi pēta mūzikas teātra iespējas, un Samsons iezīmē virzienu, kas režisoru saista visvairāk: "Mani interesē jautājums – kāda mūsdienās ir mūzikas teātra būtība? Es vēlos atrast jaunas iespējas šajā žanrā. Mēs visu laiku klausāmies vienas un tās pašas operas, kārtējo reizi skatāmies Traviatu, kas tikusi interpretēta tūkstošiem reižu. Manuprāt, šis ceļš tuvojas beigām. Tāpēc es cenšos atrast jaunas metodes, lai radītu brīnumu. Kāpēc mēs vispār teātrī darām to, ko darām? Kāpēc mēs spēlējam teātri ar mūziku? Ir tik daudz iespēju, kā to izdarīt! Man allaž ir šķitis, ka mēs izpētām tikai mazu fragmentu no visa plašā lauka, kas ir mūsu priekšā. Tieši tāpēc mani tik ļoti aizrāva Samsona ideja, un es jutos laimīgs, īstenojot šo projektu. Visu vakaru mums ir iespēja atklāt sev kaut ko jaunu, izrādē dzirdam Ramo mūziku kā no jauna, un tai ir jābūt kā pārsteigumam. Katru mirkli ir kaut kas negaidīts. Tas atšķiras no ierastās prakses, kad jūs nopērkat biļeti uz operu un jau iepriekš zināt, kā tā skanēs no sākuma līdz beigām: tūlīt būs slavena ārija, pēc tam duets, trio un tā tālāk. Jūs jau iepriekš zināt visu, kas būs. Šeit jūs neko nezināt. Jūs pārsteidz mūzika, klusums, elektroniskā skaņa un runātais teksts. Tāds darbs kā Samsons var palīdzēt uztvert mūziku pavisam citādi, jūs to klausīsieties ar svaigām ausīm, skatītāji būs uzmanīgāki un atvērtāki. Visa izrāde ir neprognozējama, jūs nezināt, ko gaidīt, un tieši tas man patīk šajā projektā. Kad stāstām par Samsonu, var rasties priekšstats, ka tas ir ārkārtīgi sarežģīts, eksperimentāls darbs. Ceru, ka Samsons atstās saprotamas, viengabalainas un pabeigtas operas iespaidu. Domāju, ka skatītāji sajutīs, ka tā ir ļoti skaidra un tieša opera, kas atklāj Samsona stāstu, pat ja viņiem nav priekšzināšanu par iestudējuma tapšanu un viņi nav izlasījuši izrādes programmu. Iedomājieties, ka jums nav zināma projekta priekšvēsture, – vienkārši atnāciet, atveriet acis un ausis, un jūs visu sapratīsiet!"
Izrādē Samsons ir ieviests titulvaroņa mātes tēls (aktrise Andrea Ferreola; no labās). Būdama veca sieviete, viņa atgriežas Samsona iznīcinātā tempļa vietā, kur dzīvību zaudēja tūkstošiem cilvēku. Foto – Monika Ritershausa
Izrādes darbība risinās kādā sagrautā savrupnamā (scenogrāfs Etjēns Pliss) – nevis senatnē, bet mūsdienās. Jūdu un filistiešu sadursme uz skatuves liek domāt par situāciju Tuvajos Austrumos. Ramo mūziku gaumīgi ierāmē vācu komponista Matisa Ničkes elektroniskie efekti, kas dabiski saplūst ar putnu dziedāšanu un citām Provansas vakara skaņām, kas ir dzirdamas brīvdabas teātrī. Samsona lomai ir piemeklēts tai ideāli atbilstošs izpildītājs – amerikāņu baritons Džerets Ots, kurš sevī apvieno gan vīrišķo spēku, gan jutekliskumu. Samsona pirmo sievu Timnu, kura cieš no viņa vardarbības uzplūdiem, spēlē franču mecosoprāns Lea Desandra. Dziedātājai ir liela pieredze baroka repertuārā, viņa labi pārzina franču mūzikas stilu, un klausīties viņu vienmēr ir bauda. Liktenīgo pavedēju Dalilu iemieso amerikāņu soprāns Žaklīna Stakere, kura gan ķermeniski, gan vokāli ir neatvairāma femme fatale.
Šis iestudējums nav dekoratīvs, rotaļīgs pastičo. Pirms trim gadsimtiem zaudētais Samsons ir atdzimis jaunā formā – Ramo mūzika un Voltēra vārdi veiksmīgi ienāk laikmetīgā teātra vidē, un šis dižgaru sveiciens no XVIII gadsimta skan aktuāli un ļoti progresīvi.
Ēksanprovansas festivāls turpināsies līdz 23. jūlijam.
Informācija: festival-aix.com