Aleksandra Vampilova lugu varoņi, cik nācies tos iepazīt (šāda iespēja Latvijas teātrī pēdējos padsmit gados nav nemaz tik reta), aizkustina ar savām skumjām, rezignēto samierināšanos ar dzīves realitāti vai, tieši pretēji, sadzīviski dumpīgo, nereti arī destruktīvo nesamierināšanos ar to. Vai tas būtu Zilovs no Pīļu medībām (pirms trim gadiem Liepājas teātrī lugu iestudēja Dž. Dž. Džilindžers, bet galveno varoni atveidoja Egons Dombrovskis) vai Koļesovs no Atvadas jūnijā - lugas, ko savam debijas iestudējumam Dailes teātrī pagājušajā sezonā izvēlējās Mārtiņš Eihe. Interesanti, ka Vampilova lugas, kuras ierasts raksturot kā dziļi cilvēcīgas, Čehova pustoņiem bagātajai dramaturģijai radniecīgas, Latvijā piesaistījušas tieši tādu režisoru uzmanību (Dž. Dž. Džilindžers, Mārtiņš Eihe, Regnārs Vaivars), kuri tiek uzskatīti par provokatoriem un eksperimentētājiem. Pēc izrādēm, kuras kritiķi pārsvarā vērtēja kā narcistiskas, provokatīvas un pašmērķīgas, Regnārs Vaivars ar Vampilova Vecākā dēla iestudējumu 1999. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī visus pārsteidza ar psiholoģiski smalku, niansētu, cilvēcīgi saprotamu izrādi, kas izraisa līdzpārdzīvojumu. Gadu vēlāk viņš pirmo reizi pievērsās arī Vampilova drāmai Pērnvasar Čulimskā (ar nosaukumu Vasaras rītā, LNT, 2000).
Vai uzrunā aktuāli, tieši, personīgi?
Vampilovam niansēti un iejūtīgi izdodas atklāt cilvēku sociāli sarežģītā situācijā, kurā alkas un ideāli saduras ar dzīves realitāti, vai nu atrodot kompromisus, vai to nespējot. Vampilovam tie bija cilvēki 60. gadu Padomju Savienībā. Iestudējumos mūsdienu Latvijas teātrī, pat ja lugu darbība netiek pārcelta uz mūsdienām, skatītājam tomēr vajadzētu varoņus uztvert kā «pašu cilvēkus». Tādēļ režisora Regnāra Vaivara Vampilova lugas Pērnvasar Čulimskā nosaukuma pārfrāzējums Čulimska. Pašu cilvēki šķiet loģisks un trāpīgs. Tomēr pēc izrādes noskatīšanās nākas sev pajautāt - vai redzētā košā portretu galerija un skatuves līdzekļiem radītais stāsts kaut kādā mērā uzrunā tieši, personīgi un aktuāli. Programmiņā režisors saka: «Ļoti gribētos izrādi veidot tā, lai nekas nebūtu jāpaskaidro. Lai aktieri spēlētu tā, ka katrs skatītājs var saprast pats savu stāstu.» Neraugoties uz turpat lasāmo režisora versiju - sapņu sabrukums, cīņa par mīlestību, kas sagrauj miegainā, no pasaules nošķirtā Čulimskas ciematiņa iekšējo sistēmu, - izrāde tomēr nepārliecina, ka šis stāsts Vaivaram tiešām ir svarīgs. Tāpat kā paredzējums, ka pēc sabrukuma dienas kā sākumpunkta vēlāk sekos «tikai skaistais».
Vīrieša radītas varones
Scenogrāfs Aigars Ozoliņš skatuves priekšplānā izveidojis ciemata stūrīti jeb centrālo vietu - pelēcīgu, bet pievilcīgu kokgriezumiem rotātu tējnīcu, kurā pulcējas dažādi vietējās, nelielās sabiedrības pārstāvji, risinot savas samilzušās vai tikko veidoties sākušās attiecības. Skatuve kopumā ir atklāta līdz dibensienai, tādējādi radot iespaidu par mazu apdzīvotu pleķīti, kas vientuļš planē lielā, tumšā kosmosā jeb taigā. Caur tējnīcas logiem apmeklētājus, kuri visi ir labi paziņas, apkalpo Gunas Zariņas kolorītā Horošiha un Janas Čivželes Valentīna - jauna meitene, kas atšķirībā no teju visas vietējās jaunatnes izvēlējusies nedoties uz pilsētu, bet par galveno savas pašreizējās dzīves mērķi un ideālu šķietami izvēlējusies labot pie tējnīcas esošo žodziņu, kuru visi pārējie ignorē, laužoties tam cauri. Izrādē Valentīna sargā tieši žogu, nevis puķu dārziņu. Nevilšus rodas asociācija ar Blaumaņa Kristīni, kas šajā gadījumā pat maniakāli piekasīgi rūpējas, lai žogam, ko uzceļ prāts, jūtas nekāpj viegli pāri. Tādējādi Gata Gāgas atveidotais izmeklētājs Šamanovs, kurš vienīgais no ciema iedzīvotājiem respektē Valentīnas žogu un iet tam apkārt (ar radniecīgo dzīves uztveri raisot meitenē mīlas jūtas), sanāk drīzāk kā Akmentiņa radinieks, savukārt Edgara Samīša Paška, ar kuru pati Valentīna izmisumā cauri pašas sargātajam žogam dodas uz dejām (skaidrs, ka nepiepildītās mīlestības sāpēs viņa labi apzinās, ka ne jau uz dejām), tāds kā trakulīgā purva bridēja līdzinieks. Līdzās daudzšķautņainiem vīriešu un pieredzējušu, nobriedušu sieviešu tēliem Vampilova lugās raksturīgi idealizēti jaunu meiteņu tēli, savā ziņā pārējo varoņu morālās stājas lakmusa papīriņi - gan Irina Pīļu medībās, gan Taņa Atvadās jūnijā, gan arī Valentīna Čulimskā. Tās ir tipiski dramaturga vīrieša radītas varones, kas kalpo kā atskaites punkts vīriešu pasaules atklāsmei un kā ētiskais ideāls. Piemēram, režisore Māra Ķimele, kura pagājušajā pavasarī Pērnvasar Čulimskā iestudēja kā Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru diplomdarbu, sarunās ar Ievu Struku nosaukusi Dezdemonu no Šekspīra Otello par Jēzus arhetipu un tic šādai sievišķās būtības garīgai vertikālei un ideālam. Bet vai tai tic Vaivars? Arī Janai Čivželei, kuru redzēju Valentīnas lomā (otrā sastāvā Inga Tropa), maigi čivinošas meitenītes tēlam diemžēl nav izdevies iedot saturu (ne kā dzīvam cilvēkam, ne kā simbolam), tādējādi arī viņas attiecības ar Šamanovu ir visai formālas. Iespējams, tieši blāvā Valentīnas un Šamanova attiecību līnija liedz izrādei pieslēgties pilnībā, kaut kopumā teātrī pavadītās stundas garlaikoties neliek gan aktierspēles, gan atsevišķu asprātīgu epizožu dēļ. Piemēram, Dergačova (Kaspars Znotiņš) centieni (lai parādītu Horošihai, kurš te ir galvenais) dusmās sasist apakštasīti īstenojas, mierīgi un prātīgi dauzot to vairākkārt, līdz trauks beidzot plīst. Vai arī aina, kurā, lai aiztransportētu mājup sareibušo Dergačovu, Horošiha ar dēlu Pašku viņu rutinēti ieveļ ķerrā. Izteiksmīgs tandēms izdevies Kasparam Znotiņam Dergačova (kara veterāns, vīrs ar «senuzliktiem ragiem», kuru radīto sāpi nedzesē pat alkohols) un Ģirtam Krūmiņam no taigas pensiju kārtot pārnākušā Jeremejeva lomā. Zināmā mērā kā «fona» ideālists izrādē darbojas Imanta Vekmaņa Pomigailovs (Valentīnas tētis), kurš skatuves dibenplānā gan izrādes sākumā, gan beigās rāpjas stabā, lai elektrificētu nomaļo Čulimsku, bet vienlaikus kārtības labad gatavs meitu nolikt pie vietas - izprecināt Ivara Krasta ēdelīgajam birokrātam Mečetkinam. Sandrai Zvīgulei pretstatā Janai Čivželei Šamanova mīļākās Zinas Kaškinas lomā izdodas radīt pilnmiesīgas sievietes, mīlētājas tēlu, kas gatava savu attiecību dēļ arī krāpties. Padomju reālijās balstītā izrādes estētika (gan Ozoliņa scenogrāfijā, gan Antas Priedītes tērpos) pēdējos gados plaši tiek izmantota Latvijas teātros un var tikt uzskatīta pat par modi. Formāli nav grūtību savilkt paralēles ar mūsdienām - pārvākšanās uz lielākiem darba un dzīves centriem, pensionāru finansiālās nebūšanas. Bet tas ir tikai publicistikas līmenis. Dziļākā vispārcilvēciskā līmenī izrāde nepārliecina, ka ir par pašu cilvēkiem.
Tuvākā izrāde 21. februārī.