Atšķirībā no daudziem citiem gadījumiem, kad teātri, nosakot izrādes žanru, izmēģina oriģinālus formulējumus, jauniestudējums Vīrs, kas zināja čūskuvārdus Nacionālajā teātrī nosaukts vienkārši par drāmu. Kaut šis ir tas gadījums, kad prasītos precīzāks raksturojums, jo iestudējums nepavisam nav iekļaujams standarta rāmjos. Izrādes anotācija gan iespēju robežās mēģina skatītāju noskaņot tam, ka šis nebūs tradicionāli uztverams mākslas piedzīvojums: "Tas, vai jūs to uztversiet kā mītisku stāstu no pagātnes vai kā stāstu par mums šodien, atkarīgs no skatupunkta. Tāpat kā tas, vai stāsts jums liksies komisks vai traģisks." Taču ir svarīgi, no kāda skatpunkta šo stāstu uztver paši izrādes veidotāji.
Autora faktors
Andruss Kivirehks ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu igauņu autoriem Latvijā. Valmieras teātrī esam redzējuši viņa Igauņu bēres, viņa stāstu iestudējums faktiski izveidoja trupas Kvadrifrons pamatu, vairākkārt Andrusa Kivirehka bērniem domātajai īsprozai savās izrādēs pievērsies Jānis Znotiņš. Darbs Kaka un pavasaris ir satracinājis vecāku un vecvecāku konservatīvo spārnu, savukārt Loti no Izgudrotāju ciema mīl daudzi, un viņai ir pašai sava zeme – atrakciju parks Igaunijā. Rakstnieka romāni Taurenis un Rijkuris jeb Novembris pārtapuši operās, kas gan Latvijā nav rādītas, Rijkuris ticis arī ekranizēts. Latvijā viesojusies igauņu aktiera Tenu Ojas monoizrāde Ābeces gailītis tās autora Andrusa Kivirehka režijā.
Rakstnieka grāmatas latviski tiek izdotas regulāri, un zināmam priekšstatam par viņu vajadzētu būt arī tiem, kuri nav tās lasījuši. Arī Vīrs, kas zināja čūskuvārdus ir publicēts latviešu valodā. Izrādes programmiņā publicētajā intervijā ar autoru uzskaitītas visas valodas, kurās šis romāns tulkots, un turpat atrodama rakstnieka rūgti ironiskā piezīme, ka greznais izdevums Francijā liecina, ka darbu uztver kā kaut ko līdzīgu Tolkīna fantāzijas romāniem, savukārt Sibīrijā dzīvojošie somugri sakot, ka tas ir tieši par viņu situāciju, tātad nevis fantāzija, bet "drausmīga realitāte".
Autors faktiski rada mītu, iezīmējot pirmatnējo kopienu pāreju no dzīves mežā uz dzīvi zem iekarotāju – kristiešu – spārna ciemos, kur atšķirīgs ir pilnīgi viss – dzīvesveids, apģērbs, ēdiens un uzskati par pasaules uzbūvi. Romāns izdots 2007. gadā, un tajā jūtamas paralēles ar mūsdienu Igauniju pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, taču to var uztvert kā universālu jauna cilvēka pieaugšanas stāstu mainīgā pasaulē neatkarīgi no konkrēta laikmeta, kā līdzību. Igauņu radošā grupa – režisors Ivars Pellu, scenogrāfe Kristīna Pellu un kostīmu māksliniece Trīnu Pungitsa – izvēlējusies zināmā mērā uzturēt pasakas estētiku, tomēr veicot zināmas pārbīdes autora piedāvātajā divu pasauļu sadursmē.
Plastikāta mūsdienas
Mītisko pasauli, kura pamazām sabrūk civilizācijas priekšā, radošā grupa ataino ar pārbīdāmu aizslietņu palīdzību. Pēc formas tie atgādina krūmu pudurus, bet apgleznoti ar čūskādas rakstiem. Savukārt ciems, uz kuru aizgājusi lielākā daļa pirmcilvēku, atrodas… skatītāju zālē. No turienes proscēnijā iznāk tie paši aktieri, kas tikko iejutušies meža iemītnieku lomās, tikai saviem pelēkajiem kombinezona tipa tērpiem pāri pārvilkuši plastikāta mētelīšus un uzlikuši uzsvērti mākslīgas, pat manierīgas parūku cirtas.
Jaunās, kristiešu atnestās pasaules atribūtika nav nedz etnogrāfiska, nedz stilizēta bruņinieku garā, bet uzsvērti mūsdienīga – audums, par kuru stāsta Agneses Budovskas Magdalēna, ir plastikāts, vērpjamais ratiņš – putekļu sūcējs, josta, kam jāatbaida ļaunie gari – sarkanbalta polietilēna lente. Ar šo spēles elementu režisors panāk nepieciešamo ironisko atsvešinājumu, kas labi sasaucas ar ciema iedzīvotāju izteikti ironisko atainojumu. Toties dažiem meža ļaudīm ir rudimentāri spārni, viņi ir nosacīti primitīvi un pakļauti senlaiku māņiem, taču alternatīvajā pasaulē, kā izrādās, māņu un aizspriedumu nav mazāk. Tā nu protagonistam Lēmetam Igora Šelegovska atveidojumā ir izvēle starp divām vienlīdz nejēdzīgām pasaulēm, kas vienā gadījumā prasa fiziskus upurus, otrā – garīgu pakļaušanos.
Apdomīgā mērenība
Vēlreiz ielūkojoties izrādes programmiņā, paradoksāls šķiet autora apgalvojums, ka "Čūskuvārdi ir klasiskā traģēdija, kuras galvenais varonis dodas pretim savai neizbēgamajai bojāejai". Tūlīt gan Andruss Kivirehks steidz piebilst, ka viņa ideāls esot smiekli caur asarām. Taču Ivara Pellu (viņš ir arī dramatizējuma autors) skatījumā Lēmeta tēls nez vai nosaucams par traģisku varoni. Jā, viņš piedalās daudzās norisēs, vienlaikus atslēgas ainu, kurā Lēmets nodedzina svētbirzi, novelkot sarkano līniju starp sevi un pagātni, režisors atrisina diezgan aptuveni, šī aina neiezīmē principiālu lūzuma punktu izrādes gaitā. Kopumā iestudējumam var pārmest to, kas gan ir objektīvi saprotams, izvēloties plašu prozas materiālu uzlikt uz skatuves, – nespēju atteikties no daudzām sižeta līnijām –, taču, pūloties visu saspiest triju stundu un 15 minūšu hronometrāžā, nav laika akcentiem un precīzām norādēm, kas īsti notiek, ir arī brīži, kad kādu sižeta atzaru aktieri vienkārši izstāsta (piemēram, lāča Murkšķa gaidāmo bēdīgo galu uzzinām no viņa sievas stāstītā).
Ainu sadrumstalotībā režisoram nav viegli noturēt Lēmetu notikumu centrā, turklāt ir pieļauta tipiska kļūda, lietojot mikrofonus, – maldīga pārliecība, ka tie ļauj sadzirdēt visu tekstu, arī to, kas tiek neaktīvi nomurmināts. Un Igors Šelegovskis, kopumā organiski apdzīvojot savu tēlu, ar šo kaiti sirgst visā izrādes garumā. Īpaši izrādes sākumā skatītājam ir jāpierod pie zināma tēlu sistēmas haotiskuma: daži tēli tiek tikai pieminēti, vai arī skan vien viņu balsis. Lielākajai daļai aktieru ir vairākas lomas, turklāt, piemēram, abi Voldemāra Šoriņa varoņi Ilgass un Johanness, būdami pretējo pasauļu ideologi, kaut kādā ziņā ir arī līdzīgi, savukārt Agnese Budovska atveido čūsku Intu, kas ir uztverama kā meža dabiskās (un dabiski nežēlīgās) pasaules simbols, un kristīto meiteni Magdalēnu, kuras domāšana ir ievirzīta lielā mērā aizspriedumu klišejās.
Ulda Siliņa Pertels iemieso tādu meža iemītnieku, kurš bez pārāk lielām problēmām nomaina dzīvesveidu un pārliecību, pievienojoties ciematniekiem un necenšoties viņiem iebilst. Neatvairāmi asprātīgs ir Kaspara Zvīguļa Murkšķis savā lēnīgajā, nepārejošajā lāča iekārē. Ansamblis kopumā, ieskaitot arī Daigu Gaismiņu, Madaru Reijeri, Ingu Misāni-Grasbergu un Juri Hiršu, spēj neaizrauties ar kariķēšanu un neieslīgst pārspīlējumos. Ir saprotama režisora vēlme izvairīties no didaktikas un vaimanām par zaudēto pagātni, kura Andrusa Kivirehka skatījumā nebūt nav ideāla. Tomēr režisoram nav arī ambīciju padarīt stāstu ievelkoši emocionālu, jo skatītājam īsti nav, ar ko identificēties.
Repertuāra dažādošanas nolūkā igauņu autora romāna dramatizējums Nacionālajam teātrim nāk tieši laikā. Taču jāatzīst, ka tā apdomīgā mērenība, ar kādu režisors slēdz faktiski jau diezgan izaicinošo materiālu, liedz izrādei kļūt par spilgtu notikumu.
Vīrs, kas zināja čūskuvārdus
Nacionālajā teātrī 4., 13., 21.I plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–30