Vasaras balāde

Kopīgs ir tas, ka abos šajos notikumos izpaužas un tiek vairots latviešu mūzikas spēks. Abas ir mērķtiecīgas un nozīmīgas sabiedriskās kustības ar ilglaicīgu perspektīvu gan mūzikas, gan arī sociālajā aspektā. Tās nav skaļi un spoži izreklamētas kampaņas, taču nemaldīgi atrod savus klausītājus, ir vajadzīgas pašiem mūziķiem un pastāv, misijas apziņas balstītas. Un vēl viena zīmīga nianse: šovasar gan Siguldā, gan Mežotnē uz skatuves varēja redzēt vienas un tās pašas sejas. Uzstāties kamermūzikas koncertā Vasaras balāde Mazajā Mežotnes pilī (20.VII) taisnā ceļā no Siguldas ieradās divas starptautisko meistarkursu pasniedzējas - pianiste Lauma Skride un altiste Andra Dārziņa. Tas bija abu Vācijā dzīvojošo starptautiski atzīto skatuves mākslinieču ceļš uz mājām. Vispirms jau - mūzikas nozīmē. Tāpat kā komponistei, meistarkursu rīkotājai un dvēselei Dacei Aperānei, kuras Vasaras balāde altam un klavierēm bija Pētera Vaska fonda šāgada pasūtījums. Tā veltīta abām mūziķēm, kuru izpildījumā Siguldā un Mežotnē piedzīvoja savus pirmatskaņojumus.Vasaras balssKlausīties Andru Dārziņu un Laumu Skridi ir ekskluzīva iespēja, jo abas ir visaugstākās raudze mūziķes un dzīvo Vācijā. Lauma Vācijā sumināta ar prestižo ECHO Classic balvu un Bēthovena gredzenu. Savukārt Austrālijā dzimusī un Vācijā dzīvojošā Andra Dārziņa ir pieprasīta soliste, orķestru mūziķe - altu koncertmeistare un iecienīta profesore Štutgartes Mūzikas augstskolā. Viņas audzēknes pat sekoja savai profesorei uz meistarkursiem Siguldā.Abas ir lieliski saspēlējušās, laiku pa laikam kopā koncertējot Vācijā. Šo pieredzi un māksliniecisko saprašanos ansamblī varēja just jau mūsu klasiķa Jāzepa Mediņa Balādes kopīgajā atskaņojumā koncerta sākumā, kā arī Roberta Šūmaņa romantismā (Adagio un Allegro), bet jo īpaši - viņām veltītajā D. Aperānes Vasaras balādē un Pētera Vaska Mazās vasaras mūzikā, kuras oriģinālo vijoles partiju Andra Dārziņa pati tik meistarīgi pārcēlusi altam, ka šīs svītas seši atšķirīgie raksturi šķita pat daudz krāšņāki, sulīgāki, bagātāki un jaudīgāki. Nu tieši altam un klavierēm domāti!Dace Aperāne savā Vasaras balādē joprojām ir uzticīga mūzikas valodas vienkāršībai, savai liriķes sapņotājas dabai un latviskajai intonācijai, ieaužot partitūrā reminiscences par jaunībā Kanādas līdzenumos dzirdētajām līgotņu melodijām. Taču šoreiz tā ir izsmalcināta vienkāršība. Skaists un harmonisks darbs, kas necenšas lauzties pašmērķīga novatorisma durvīs. No D. Aperānes Vasaras balādes izstaro vasaras novakares miers. «Tā - tik gaiši un sirsnīgi - var uzrakstīt tikai sieviete,» savas pirmās izjūtas ļoti tieši formulē kinorežisore Dzintra Geka. Viņai nevar nepiekrist - precīzi. Tikmēr Pēteris Vasks priecājas, ka jau ienākusies Pētera Vaska fonda jaunā raža - Santas Ratnieces partitūra Mirdzums klarnetei, vijolei un klavierēm. Tā skanēšot ne tikai Mežotnē, bet arī festivālā Šveicē.Latvisko mentalitāti teju ar nākotnes amerikāņu minimālisma nojausmu savienojis Volfgangs Dārziņš savā klavieru Prelūdē G (rakstīta vēl 1944. gadā!), kuras pasauli uz klavierēm burtiski uzgleznoja Lauma Skride. Tomēr visa koncerta lielais atklājums bija britu un amerikāņu XX gs. komponistes Rebekas Klārkas 1919. gadā komponētā Sonāte altam un klavierēm. Pati būdama altiste, joprojām pasaulē maz zināmā komponiste (ar šo uzvārdu mūsu koncertdzīvē saskāros pirmo reizi!) radījusi izcilu opusu savam instrumentam. Tas plūst izdomas bagātās faktūrās, neoimpresionistiskās krāsās un ar dziļu un temperamentīgi izpaustu drāmu. Andrai Dārziņai te bija kur parādīt savu meistarību plašā spektrā. Viņās abās - komponistē un altistē - pārsteidza vēriens un spēks. Šajā mūzikā sastapām pavisam citādas sievietes. Tiešas. Spēcīgas. Versmainas.Jaunas dimensijas. Arī humorsJaunas dimensijas mūzikā - tāda bija jubilejas, desmito Starptautisko latviešu jauno mūziķu meistarkursu tēma, kuru no 14. līdz 23. jūlijam Siguldas Baltajā flīģelī risināja gan meistarklasēs un lekcijās, gan ikvakara koncertos, vainagojot ar amerikāņu avangardista Džona Keidža Song Books koncertuzvedumu starptautiska amerikāņu un latviešu mūziķu ansambļa izpildījumā arī Spīķeros Rīgā. Siguldas iedzīvotāji jau ir novērtējuši to, ka koncerti, kuros muzicē gan jaunie un topošie mūziķi, gan viņu pedagogi, starptautiski atzīti dažādu zemju mākslinieki, ir baudāmi par brīvu. Taču viens no šiem koncertiem katru reizi ir īpašs. Tas saucas... Beztalantu vakars, un tam visu paaudžu mūziķi gatavo asprātīgus, humora pilnus priekšnesumus. Nolikusi alta drāmas pie malas, Andra Dārziņa ar saviem audzēkņiem un Laumu Skridi pie klavierēm pārvēršas... astoņos Maiklos Džeksonos - un tas turklāt tika celts priekšā kā negaidīts turpinājums Bēthovena Mēnesnīcas sonātei. Pianists Juris Žvikovs ar domubiedriem mēģina nospēlēt Džona Keidža leģendāro skaņdarbu 4'33, kurā mūziķim tikai jāklusē. Taču nevar - jo ik pēc dažām sekundēm kāds no kameransambļa ieklepojas vai garšīgi nošķaudās. Tomēr absolūtais uzvarētājs šajā komiķu, smīdinātāju sacensībā neapšaubāmi bija jaunais vijolnieks Konstantīns Paturskis ar neparastajām variācijām vijolei solo. Tādas variācijas vēl nebiju redzējusi (tieši - redzējusi!), jo vijoli viņš vispārēju publikas smieklu pavadījumā spēlēja un turēja visneiedomājamākajos veidos: te turot kā ģitāru, te kā čellu. Te, sēžot uz klaviersoliņa, ar lociņu sasniedza vijoli caur saliektu kāju. Pēc tam - caur otru. Te - kaut kā nesaprotami, pilnīgi ačgārni turēdams vijoli, viņš tik un tā prata perfekti nospēlēt variāciju tēmu, beigās vēl ar cirka iluzionista cienīgu veiklību izvirpinot, uzmetot un saķerot lociņu gaisā. Visbeidzot, vietām tika samainīti vijoles un lociņa uzdevumi: nostiprinājis lociņu stingri starp ceļiem, K. Paturskis «izzāģēja» melodiju, kustinot pašu vijoli. Vēl tikai atliek piebilst, ka šajā gaisotnē kardināli citāda bija pati meistarkursu dvēsele Dace Aperāne, ar elegantu un veselīgu humoru vispirms nodiriģējot četru stihiju trokšņu kori publikā un pēc tam vadot visu vakaru un piesakot neparastos priekšnesumus. Nu sakiet vēl, ka latvieši mūzikā tikai skumst!