Par iederēšanos un piederēšanu. Mazā prinča lapsas citēšana ir kļuvusi par mūsu kultūrvides sastāvdaļu, taču pati atbildība par būtnēm, ko pieradinām, gan nē. Kas tad ir sargāšanas vērts? Bruņurupucim, sunim, mušai, baktērijai un putnam šai ziņā katram ir savs viedoklis, bet kopumā to varētu sacīt tā - sargāšanas vērti ir tie, kurus mēs mīlam.Ko dara bēdīgie? Bēg!Reizēm šķiet, ka mūslaikos vairs nav vajadzīgi varoņi, nav vajadzīgi pozitīvie tēli, jo tas viss ir padarīts banāls, salkans un, galu galā, stulbs, sacīsim vienkārši. Tāpēc vēl jo vairāk ir prieks atrast pa grāmatai, kuras autoram no salkanības un banalitātēm izdevies izvairīties, vienlaikus saglabājot pozitīvismu. Mikolajam Ložiņskim būtnes, kuras nonākušas dažādās neapskaužamās situācijās, par pareizāko risinājumu izvēlējušās bēgšanu. Bruņurupucītis Karols aizmūk no mājām, kad viņa draudzene meitenīte Karolīna aizraujas ar datoru. Suns kļūst par parka iemītnieku bez vārda, kad izšķiras viņa saimnieki. Muša cīnās ar vecāku mietpilsoniskumu un bēg no dzīves iekšā, lai iegūtu brīvību, kas rodama tikai laukā. Baktērija vēlas aizmukt no visuredzošās Lielās Acs, jo tā laista viņu un viņas draugus ar ķimikālijām, no kurām reibst galva un sākas krampji. Bet papagailis Čegevareks ir īsts nabago aizstāvis, kas labprāt palīdzētu vispasaules revolūcijas negantākajiem dēliem, bet ikdienā ar prieku drusku pamoka savu vienīgo draugu vilku suni Goldi. Katra no būtnēm ar realitāti sastopas dažādos veidos, dažādas ir viņu vēlmes un ilgas, un šī dažādība ir arī viens no lielākajiem autora trumpjiem. Bērniem patīk, ka vide lielākoties ir zināma, toties būtnes, kas tajā mājo, kļuvušas citādas, saprotamākas, varbūt pat īstākas. Antropomorfisms, vēlme dzīvniekiem piedēvēt cilvēciskas īpašības, ir viens no senākajiem izteiksmes veidiem, bet M. Ložiņska pasakās tas iegūst jaunu un modernu veidolu, vienlaikus iedarbojoties uz mazā cilvēka iztēli un rosinot empātijas spējas.Meklēt vai aizmirst?Tie, kas bērnībā raudāja, lasot Gavriila Trojepoļska garstāstu Baltais Bims Melnā auss vai skatoties tā ekranizējumu, iespējams, notrauks nejaušu asaru, arī šo grāmatu lasot, bet līdzjūtīgas raudāšanas raisīšana nav neviena stāsta īstenais mērķis. Lasot šo grāmatu, arī mazs cilvēks varētu aizdomāties par to, ka ikviens lēmums, kuru pieņemam, atstāj iespaidu uz tiem, kurus mīlam un kuri mīl mūs. Vienalga, vai tā ir baktērija, suns vai mamma - ja būtne ir dzīva, tā spēj just.Vai mēs pamanām šo spēju? Vai gribam to attīstīt mūsu bērnos? Nu, tas jau atkal ir atkarīgs no mums pašiem un no ideāliem, kādus esam uzslējuši sev apkārt, lai tajos spoguļotos.Bet man prieks, ka godalgas tiek tām bērnu grāmatām, kas ir patiešām sirsnīgas un īstas. Taču pavisam personiski turēšu īkšķi par to, lai nākamgad starptautisko balvu atkal dabūtu Andruss Kivirehks par visburvīgāko pēdējās desmitgades bērnu grāmatu Kaka un pavasaris.
Vēstījumi par sargāšanu. Grāmatas Būtnes bēg recenzija
Tiem, kas raudāja, lasot Balto Bimu Melno ausi.Jāņa Baltvilka starptautiskās balvas laureāts šogad ir poļu rakstnieks Mikolajs Ložiņskis un tulkotāja Ingmāra Balode - par stāstu krājumu Būtnes bēg. Virsrakstā liktie vārdi vienlaikus ir atsauce un vērtējums: šī ir grāmata par mīlestību. Par atbildību.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.