Ledus ir sakustējies. Ar nelielu laika atstarpi izdevniecība Neputns laidusi klajā divas grāmatas par māksliniekiem, kuru aktīvākais darba periods bijis XX gadsimta 90. gadi, – Santas Hiršas pētījums Andris Breže. Gaismas konstruktors jau izpelnījies lasītāju uzmanību, tagad kārta Tomasa Pārupa sacerētajai biogrāfijai Sarmīte Māliņa. Dzird runājam, ka top arī grāmata par Oļegu Tillbergu un Kristapa Ģelža retrospekcija Mākslas muzejā. Autori, kuru veikums savulaik bija nozīmīgāko mākslas izstāžu kodolā, atkal ir nonākuši publikas intereses lokā. Tomēr šai interesei ir viļņveida raksturs – nevarētu teikt, ka laikmetīgās mākslas patriarhu loma Latvijas mākslā nav novērtēta, tomēr, nepastāvot laikmetīgās mākslas muzeja vai vēstures formātam, atsevišķi artefakti te iznirst, te pazūd zem aizmirstības sasaluma.
Retrospekcija neklātienē
Sarmītei Māliņai šajā kompānijā ir īpaša vieta. No latviešu pirmajiem instalāciju māksliniekiem (ērtības labad varam lietot šo apzīmējumu) viņa ir ne tikai vienīgā sieviete, bet arī vienīgā, kura līdz pat pavisam nesenam laikam nebija rīkojusi personālizstādes (nelielā viena darba izstāde Asaras notika 2018. gadā galerijā Alma). Arī mākslas vēsturei veltītos rakstos un krājumos Sarmīte Māliņa lielākoties aplūkota kā viena no lielākas kopas, paaudzes, parādības. Tāpēc grāmatas autora Tomasa Pārupa lēmums izsekot Sarmītes Māliņas radošās gaitas, līdzautorus un izstāžu partnerus atstājot fonā, ir divtik intriģējošs.
Grāmatu sākumā var skatīties kā retrospektīvu neklātienes izstādi – pati Sarmīte Māliņa ir dizaina autore (kopā ar Daci Eglīti), un lielākā daļa reprodukciju, kā var noprast, ir nākusi no mākslinieces personiskā arhīva. Vēl neko nezinot par tekstā rakstīto, pirmais pārsteigums ir jau klāt – Sarmītes Māliņas citkārt it kā nemanāmā klātbūtne Latvijas mākslas procesos atklājas gandrīz kā centrālā ass, ievērojams darbu kopums, kurā labi var saskatīt vispārējās tendences cauri vairākām desmitgadēm – sākot ar publiskām akcijām 80. gadu nogales Mākslas dienās, turpinot ar brīvstāvošām instalācijām tā sauktajās Sorosa fonda izstādēs 90. gados, mediju dažādošanos XXI gadsimta sākumā, ietverot video un īpašus izstāžu telpas aranžējumus, un beidzot ar nelieliem, gracioziem objektiem, kas iezīmē laikmetīgās mākslas jaudas samazināšanos spiedīgajos mūsdienu apstākļos.
Nākamais pārsteigums ir tas, ka jau Sarmītes Māliņas agrīnie darbi – īpaši tie, kuri sasaucas ar Mākslas akadēmijā apgūto dizaineres profesiju, – izskatās gaužām mūsdienīgi, piemēroti Instagram laikmetam. Pastāstīt par autores darbiem nav viegls uzdevums – reizēm tie ir gluži abstraktas formas bez acumirklī nolasāma satura, citkārt gluži nepiedienīgi stāstoši un sentimentāli. Tomēr katrā atsevišķi un nu jau arī visos kopā ir skaidri nolasāms mākslinieces īpašās gaumes un personības nospiedums.
Brīnumu lietas
Tomasa Pārupa teksts rāda, ka viņš ir nopietni aizrāvies ar mākslu, kas tapusi vēl pirms viņa dzimšanas. Var nojaust, ka priekšstatu par to viņš guvis lielākoties no grāmatas varones stāstītā – lai gan pilnībā atšifrēta intervija ar Sarmīti Māliņu grāmatā ir tikai viena pašās beigās. Citēti nedaudzi, tomēr trāpīgi izvēlēti rakstiski avoti. Piemēram, Voldemāra Šusta 1987. gadā rakstītā recenzija par izstādi Telpa un mēs, kurā viņš meklē vārdu vēl tikko dzimstošām mākslas formām, salīdzinot tās ar daiļamatniecību, izraisa gan smaidu, gan nostalģiju par laikiem, kad mākslinieki droši devās iekšā nezināmā teritorijā, paši to veidojot no savām izvēlēm. Laikmeta fonu Tomass Pārups atstāsta pēc labi zināmiem avotiem, piemēram, Jāņa Borga vai Helēnas Demakovas koncepcijām, ar kurām varētu arī pastrīdēties, tomēr – cik tad mums to pavisam ir? Dažas, izkaisītas pa citu mākslinieku biogrāfijām un rakstu krājumiem. Jāatgādina par vecāko paaudžu atbildību, lai nākamajām būtu, kur smelties informāciju.
No sevis Tomass Pārups pievieno nepretenciozas piebildes, kas lielākoties aicina nepārspīlēt ar spekulatīviem vispārinājumiem vai salīdzinājumiem, un lakoniskas Sarmītes Māliņas darbu interpretācijas. Katra objekta nozīme skaidrota, lielā mērā paļaujoties uz pašas autores komentāriem, atsedzot tā tapšanas motivāciju un reālos, nevis varbūtējos iedvesmas avotus. Teksts, lai arī stingri seko mākslinieces darbu hronoloģijai, veidots kā izvērsts viņas portrets – tajā iederas arī novērojumi un psiholoģiski raksturojumi, kas gūti ilgstošā komunikācijā ar autori.
Īpaša grāmatas vērtība ir intervijas ar Sarmītes Māliņas tuvākajiem līdzgaitniekiem mākslā – Oļegu Tillbergu, Kristapu Ģelzi, Kristapu Kalnu. Tajās uzzinām brīnumu lietas – kungi ne tikai pastāsta daudz ko par laiku un paši par sevi, izsaka komplimentus Sarmītei Māliņai, kas piederētos izdevuma stilam, bet arī atklāj, cik liela ir bijusi viņas autoritāte citu mākslinieku vidū. Jāatgādina, ka Sarmīte Māliņa tā īsti iznākusi latviešu mākslas priekšplānā tikai vienreiz – 1995. gadā, iegūstot starptautiskās žūrijas balvu par instalāciju Nepamatots prieks izstādē Piemineklis. Viņa bieži ir strādājusi ar līdzautoriem – sākumā ar Sergeju Davidovu, vēlāk ar Kristapu Kalnu.
Kopā ar Kristapu Kalnu tapis Sarmītes Māliņas nozīmīgākais veikums XXI gadsimtā – izstāde Pacieties izstāžu zālē Arsenāls (2012), kurā bija iekļauts arī iepriekš veidotais videodarbs Altāris (2006) no Svētās Marijas Magdalēnas baznīcas. Tomēr gan intervēto mākslinieku atziņās, gan grāmatā kopumā Sarmīte Māliņa parādās nebūt ne kā pieticīga grupu izstāžu dalībniece vai vienkārši papildinājums iespaidīgo vīriešu sabiedrībai. Viņas taktika, loma ir cita – radīt mākslu mijiedarbībā, savstarpējā ietekmē ar līdzīgi domājošajiem. Lai arī maiga un neuzbāzīga, Sarmītes Māliņas nozīme, vara pār latviešu mākslas norisēm trijās desmitgadēs ir bijusi ievērojama. Tomasa Pārupa grāmata ir vēl viens tās pierādījums, māksliniecei nu jau iesaistot savā pielūdzēju lokā jaunas – visjaunākās – paaudzes pārstāvi. Jācer, ka Tomasa Pārupa vienaudži sekos viņa aizrautībai un ievērojamāko latviešu laikmetīgās mākslas pionieru veikums no auditorijas atmiņas nepazudīs vis.