To saka viens no lielākajiem amerikāņu dzejas egocentriķiem Volts Vitmens, kurš nekad nepalaida garām iespēju uzsvērt, ka laime - tas ir viņš, kosmoss -tas ir viņš, ka līdzās viņam dzīvo vienīgi viņa dubultnieki un ka pasaule - tas ir viņa turpinājums: «Es dievinu sevi, jo manis ir tik daudz...» (101. lpp.) Patiesībā tā ir pāri malām plūstoša dzīvības un tās radītājas Zemes mīlestība, ko pauž dzejnieks ar visnotaļ zemu paklanīšanos providencei un Tā Kunga balsij («Es zinu, ka Dieva roka ir mans solījums,/ un zinu, ka Dieva gars ir mans brālis.» 81. lpp.), bet kura eksistenciālā būtība līdzīgi koku un augu sulām tek pa cilvēkpasaules kā dzīvas ēkas vēnām un kapilāriem: «Tītenis pie loga apmierina mani vairāk nekā metafizika grāmatās.» (101. lpp.)
Lūk, šāds sludinātājs, orators, ugunsdzēsējs un visi pārējie, pie kuriem viņš vēršas un kuros iemiesojas, lai demonstrētu savu vienlīdzību mīlestībā un ciešanās, priekos un bēdās, ir amerikāņu modernās dzejas klasiķis un, kā daudzi uzskata, pamatlicējs Volts Vitmens (1819-1892), kura jauns, bilingvāls izdevums Zāles stiebri nācis klajā ar apgāda Neputns gādību. Dzejoļu izlasi sastādījis Kārlis Vērdiņš, par atdzejotājiem talkā aicinot arī Jāni Elsbergu, Arti Ostupu un Arvi Vigulu un iestarpinot arī senāk tulkotus Knuta Skujenieka un Elmāra Apses darbus. Šāda pieeja, manuprāt, varētu raisīt interesi no zinātniskā viedokļa un bažas no lasītāja dzejas baudītāja viedokļa, jo nereti spēcīga atdzejotāja personība ievieš tik dziļas korekcijas stilistikā, ka, «saliekot kopā» vairākus viena autora interpretus, sastādītājs riskē ar iespēju radīt neviendabīgu telpu vietā, kur gluži vienkārši dīgst zaļa zāle.
Jāatzīst, ka Volta Vitmena okeāniski plūstošais verlibrs pirmajā brīdī rada sajūtu par viegli veicamu uzdevumu, šīs rindas pārliekot latviešu mēlē, un lielākā problēma kļūst nevis saturs vai forma, bet tieši Vitmena «nervs», citādi šāda dzeja ātri saradojas ar garlaicīga un dzīves nomocīta veča sprediķi. Bet Vitmens ir vitalitātes iemiesojums, un atšķirībā no citiem dzejas cienītājiem es vīrišķās sēklas izšļācienos viņa rindās nesaskatu onānista, bet gan kaislē un gribā pušu plīstoša dzīves slavētāja balsi, kas uzskaita visu, ko pielūdz: «Pilošā kļavu sula, vīrieša kviešu šķiedra, tās būsiet jūs!»
Katrā ziņā Kārlim Vērdiņam izdevies sabalansēt tik dažādo atdzejotāju (dzejnieku) versijas «par vienu tēmu», un teksta plūdums nerada saraustītas telpas iespaidu, lai gan izlasē apkopoti dzejoļi, kas aptver visus Volta Vitmena radošos periodus.
Nevar noliegt, ka Volts Vitmens pieder pie dzejniekiem, kuru radošajā veikumā viegli saskatīt «tēmas», sākot no kara un miera un beidzot ar strādnieku šķiru un buržuāziju, te ir viss, kas uztrauc cilvēku un sabiedrību un - jo sevišķi - cilvēku sabiedrībā. Gluži kā Imants Ziedonis padomju laikā un gluži kā Tas Neviens šodienas dzejā, Vitmens savās piezīmēs Demokrātiskajās tālēs runā par savas valsts un laikmeta sirdsapziņu, ieklausieties: «Materiālistiskā progresa laikā mūsu sabiedrība ir izkropļota un izvirtusi... Mūsu sirdis vēl nekad nav bijušas tik tukšas... Cilvēkos vairs nav ticības mūsu valsts pamatprincipiem.»
Volta Vitmena atbildes protests ir savdabīgs un skaists. Par paraugu viņš piedāvā sevi: «Es esmu dievišķīgs iekšēji, ārēji, padaru svētu visu, kam pieskaros, un visu, kas pieskaras man...» Atliek vienīgi mācīties no viņa.