Pagājušā gadsimta vidus britu rakstniece Barbara Pima (1913–1980) Latvijā ir zināma maz, kaut gan viņas atzītākais, Bukera balvai nominētais romāns Rudens kvartets Ziedones Sērmūkšas tulkojumā iznāca latviski jau 1987. gadā tolaik ne pārāk populārajā un poligrāfiski nepievilcīgajā grāmatu sērijā Ārzemju romāns. Jaunā Rīgas teātra izrādes Krizantēmas pamatā ir Barbaras Pimas pirmais romāns Some Tame Gazelle (1935), kas, respektējot Pimas atsauci uz Tomasa Heinsa Beilija dzejas rindu, JRT izrādes aprakstā latviskots kā Vai gazele rāma.
Nezināmu iemeslu dēļ izrādes publicitātes materiālos nav atrodama informācija par paša romāna tulkotāju, bet aktrise Baiba Broka intervijā Latvijas Avīzē min, ka romānu tulkojis un dramatizējis izrādes režisors Gatis Šmits. Savukārt programmiņā izteiktā pateicība Kārlim Vērdiņam un Jānim Elsbergam ļauj nojaust, ka abi dzejnieki būs līdzējuši ar Pimas romānā daudz citēto dažādu autoru vārsmu atdzejojumiem.
Varoņu vājības
Katrā ziņā Pimas darbs ir burvīgs atradums, kas Latvijas teātra repertuārā ienes jaunas krāsas. Romāna darbība risinās kādā Anglijas provinces pilsētiņā, kuras ierasto rutīnu ar negrozāmiem likumiem un tikumiem īslaicīgi sašūpo vispirms jauna vikāra un vēlāk – ilgi neredzēta bīskapa ierašanās. Bet ne jau tāpēc, ka kāds no viņiem nāktu ar revolucionāriem uzskatiem vai darbiem, drīzāk otrādi – viņi, kaut arī uz brīdi patīkami saviļņo vietējās sabiedrības rutīnu, tomēr apliecina fundamentālu pārmaiņu neiespējamību.
Barbaras Pimas izteiksmes stils ir valdzinošs. Vieglā pašironija, ar kādu autore vienlaikus tēlo un komentē savu varoņu vājības, ir, pirmkārt, asprātīga un, otrkārt, mīlestības pilna. Kaut gluži bez satīras – īpaši garīdzniecības virzienā – Pima neiztiek, tomēr pamatā tas ir apliecinājums katra, arī vissmieklīgākā vai vientuļākā, cilvēka dzīves nozīmīgumam. Bez romantizācijas un izskaistinājuma, bet ar labsirdīgu smaidu par dzīvi, kāda tā ir. Tādi mazie ikdienības prieki, ko veido iknedēļas dievkalpojums, kurā dzirdēto sprediķi iespējams apspriest vairākas dienas; tējas dzeršana noteiktā stundā; tuvu un tālu radinieku un kaimiņu aprunāšana; literārie vakari un pastaigas. Un tā arī nekad neizteiktas, tikai klusās nopūtās un slēptos skatienos nojaušamas jūtas, kuras bez atbildes cits pret citu dažādās kombinācijās lolo šīs pilsētas iedzīvotāji.
Zīmīgi, ka Pima JRT izrādē izmantoto romānu rakstījusi jaunībā, iztēlojoties savas un māsas attiecības pēc trīsdesmit gadiem un nenojaušot, ka tieši tādas tās būs reālajā dzīvē. Nepārprotama ir Barbaras Pimas rokraksta līdzība ar Džeinas Ostinas romānu estētiku. Tikai pēc Krizantēmu noskatīšanās uzzināju, ka Pimas laikabiedrs un viņas daiļrades cildinātājs britu dzejnieks Filips Larkins romānu Vai gazele rāma esot nodēvējis par sava laika Lepnumu un aizspriedumiem. Bet jau izrādes laikā vairākkārt nāca prātā, cik negaidīti tā sabalsojas ar teātra trupas Kvadrifrons un Nacionālā teātra kopprojektu Lepnums un aizspriedumi (2020) – režisora un dramaturga Klāva Meļļa stilizēto sīkvelu par Ostinas romāna Lepnums un aizspriedumi tēmām. Gan pati situācija – neprecētu māsu klusā ilgošanās pēc romantiskām jūtām un prozaiska laulības gredzena; gan neuzkrītošā rotaļāšanās ar laikmetiem – formāli saglabājot pirmavota darbības laiktelpu «kaut kad sen Anglijas provincē», bet netieši izspēlējot šodienas skatītājam saprotamas zīmes; gan valodas šarmantais manierīgums, kurā asprātīgi aforismi seko cits citam; gan aktieru ansambļa izmantojums – abos stāstos ienācējus spēlē "ienācēji": Nacionālajā teātrī tie bija trīs Kvadrifrona aktieri, JRT izrādē tāds ir Jānis Skutelis.
Kopienas fenomens
Domu bez konteksta pilnīgi nesaprotamo Pimas romāna nosaukumu par gazeli JRT izrādē nomainīt uz Krizantēmām gribētos saukt par ļoti veiksmīgu. Šīs rūgti smaržojošās puķes Latvijā tradicionāli saistās ar rudeni, apaļām dzīves jubilejām un, piedodiet, kapiem, un par dzīves rudeni labsirdīgi iesmaida arī Gata Šmita izrāde. Savukārt labi zināmais latviešu šlāgeris par krizantēmām "uz galda vāzē" un rozēm "sen jau vītušām" šim stāstam ir gluži vai kopsavilkums, ko katrs skatītājs mierīgi var dziedāt savā galvā visā izrādes garumā paralēli Jēkaba Nīmaņa gandrīz nepārtrauktajam skaņas fonam.
Gata Šmita izrādes uztveri primāri nosaka tās telpas risinājums, jo režisora satikšanās ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi pēc daudzu gadu pārtraukuma izvērtusies ļoti radoši. JRT Krizantēmas nepārprotami atrodas muzejā. Klasiskā un skaistā – ar tumši zaļiem tapsējumiem, lakotu koku, samtu, zeltu un intriģējošā pustumsā grimstošām eksponātu vitrīnām. Viss, kas te nonāk, kļūst par artefaktu – aizkosts bumbieris, mutautiņš, kafijas tasīte… Arī varoņi ik pa brīdim izveido skulpturālas mizanscēnas uz tā vai cita podesta. Un piepeši kļūst skaidrs, ka šis viss ir ne jau par Anglijas provinci, bet par teātri. Ne jau teātri vispār, bet par šo konkrēto, kurā atrodamies. Un baltajam ģipša maskas profilam, kas novēro visu šai muzejā notiekošo, gribas piedēvēt JRT mākslinieciskā vadītāja monumentālos vaibstus.
Barbaras Pimas romānam tiešām ir būtiska Gata Šmita pirms pirmizrādes televīzijas intervijā minētā kopienas identitāte, kas kā fenomens plaši nodarbina arī mūsdienu antropologus un sociologus. Krizantēmu kontekstā šī kopiena ir JRT aktieru ansamblis. Sandra Kļaviņa, Baiba Broka, Elita Kļaviņa, Regīna Razuma, Jana Čivžele, Andris Keišs un Gundars Āboliņš, noformēti elegantos Keitas kostīmos, spēlē… paradoksāli. No vienas puses, visi, gribētos teikt, "vālē" ar košām krāsām – nebaidoties no groteskiem pārspīlējumiem – grumbas pierē, neslēpts grims, deformēta gaita un balss u. tml. No otras puses, aktieri spēlē smalkos pustoņos, kad tikai galvas pagrieziens, balss intonācijas maiņa vai skatiens nodod, ka tas, ko varoņi runā, nepavisam nav tas, ko viņi patiesībā domā. Rezultātā šķietami pilnīgi aseksuālas attiecības, kurās fiziski neviens nevienam nepieskaras, kļūst jutekliskas. Ir laime skatīties, kā viens otram patīk Sandras Kļaviņas Belinda un Andra Keiša arhidiakons Hoklāvs, kā greizsirdībā konkurē un tomēr izlīgst Sandras Kļaviņas un Baibas Brokas māsas Bīdas, kā vēsā mierā lietas īstajos vārdos sauc Janas Čivželes lēdija Liversedža un kā viņai nopakaļ ēteriski virpuļo Regīnas Razumas Konija, kā dzīvi ar dzelžainu tvērienu kārto Elitas Kļaviņas Agate Hoklāva un kā ar savām jūtām un puķu dobēm netiek galā Gundara Āboliņa grāfs Bianko (no dramaturģiskā viedokļa gan šim tēlam pietrūkst izvērsuma). Dāvida Pētersona jaunais vikārs Edgars Dans un Jāņa Skuteļa pieredzējušais bīskaps Teo Grote te tomēr ir drusku svešie – gan no satura, gan formas viedokļa, kaut arī kopējā stāstā iederas visnotaļ harmoniski: viens ir jauns, mazliet bikls un patiess, otrs – teatrāls, pompozs un rafinēts.
Šī komūna kopā ir "sadzīvojusi" tik daudz, ka skatītājs nevar būt drošs, vai seko Barbaras Pimas varoņu pasaulei vai tomēr režisora un aktieru pašironijai par sevi kā artefaktiem šajā elegantajā muzejā. Kā skatuves vienā pusē izvietotie gaismas skapji, kas ik pa brīdim atdzīvina aktieru/varoņu jaunības vaibstus. Droši vien es tikai iedomājos, ka aina, kurā Andra Keiša arhidiakons, īslaicīgi atbrīvojies no sievas, pēkšņā vīrišķās enerģijas uzplūdā Sandras Kļaviņas Belindas priekšā uzšūpojas uz krēsliem, atbalso to, kā pirms daudziem gadiem Māras Ķimeles izrādē Andra Keiša Rakitins uzrāpās baltajā kolonnā Sandras Kļaviņas Natālijas Petrovnas priekšā. Vai asprātīgā aina, kurā Belinda pazemīgi un pateicīgi lāpa dievinātā, uz postamenta izslējušās arhidiakona zeķi, ir otrādi apgriezta Peldošo – ceļojošo Ļoļečkas un Lavrentjeva mizanscēna uz paceltā flīģeļa vāka, tikai toreiz viņš bija apakšā un viņa augšā. Lūk, pat uzrakstījās divdomīgi. Tātad varbūt nekas nav tā, kā izskatās.
Krizantēmas
JRT Lielajā zālē 20.VII, 13.–15., 17.–19.VIII plkst. 19
www.biletes.jrt.lv