Būtībā jau kopš anša iepriekšējā albuma Balzams (2017) nonākšanas pie klausītājiem tika gaidīts repera nākamais solis, jo šis ieraksts un tam sekojošie panākumi – gada visvairāk klausītais pašmāju albums, Zelta mikrofons par gada labāko repa albumu, nominācija Austras balvai, uzstāšanās uz lielām skatuvēm, sadarbības projekti, neviltota klausītāju mīlestība – lika uzdot loģisku jautājumu: kas tālāk? Balzams 2? Albums, kas spers soli tuvāk latviešu mūziķu kvantitatīvajai mekai – koncertam Arēnā Rīga –, sagatavojot tam augsni ar radio hitiem? Varbūt gaidāms gājiens pretējā virzienā, proti, atgriešanās pie raupjāka skanējuma, kāds bija dzirdams anša un Orioles kopdarbā #Himnas? Un vispār – vai kvalitātes latiņa var tikt pacelta vēl augstāk? Atbilde uz pēdējo jautājumu izrādījusies apstiprinoša.
Hieronimuss Boss skaņās
Jauno albumu Liela māksla noklausoties pirmo reizi, prātā neviļus iešāvās nīderlandiešu gleznotāja Hieronimusa Bosa triptihs Pasaulīgo baudu dārzs – ieraksts ir tikpat daudzšķautņains, piesātināts un kontrastu pilns. Šeit ir viss, ko reps var sniegt: reprezenti jeb savu tehnisko prasmju atrādīšana (Bimini un Sports); repa sintēze ar akustisko un akadēmisko mūziku (dziesmas Pīle nobeigumā skan ekspresīvs Kristīnes Balanas vijoles solo; Tā nav liela māksla ar ģitāras virtuoza Ginta Smukā pavadījumu); atkailināts dzīvesstāsts un savu sajūtu paušana (Rokas, Gaismās); prasmīgs storytelling jeb stāstīšana (Kauguri 1998); skreči (Sports; par skrečiem atbildīgs DJ PM2theAM); daudzveidīgs flow jeb plūdums, bagātīga tiešu un netiešu atsauču krātuve, asprātīgi izmantoti skaņas efekti (visā albumā), frīstails (Sporta nobeigumā; ar telefonu veikts ieraksts kāda koncerta afterpārtijā, fonā skanot OG Maco – U Guessed It bītam), pieskaršanās sociāliem tematiem (Rīgā) un daudzas citas nianses, kas dažviet ir spilgti pamanāmas, bet dažviet – rūpīgi noslēpušās un atklājas pamazām.
Galarezultātā albums ir kā mozaīka, kurā sakausēti hiphopa kultūrai piederīgi un to definējoši elementi ar personīgiem motīviem un inovācijām. Šajā ziņā, lai gan ar vairākām būtiskām atšķirībām (ansis nav pančlainu reperis, kurš koncentrējas uz savdabīgu pasniegšanas manieri), repera muzikālās izvēles jau vairākus gadus atgādina ASV repa tīrradņa Denija Brauna ceļus – inovācijas apvienojumā ar cieņpilnu attieksmi pret hiphopa kultūras saknēm, albuma kā formāta pilnasinīga izmantošana un darbošanās pēc principa "septiņreiz nomēri un vienreiz nogriez". Tiem "repa faniem rasistiem", kurus ansis piemin dziesmā Rokas, iesaku iepazīties ar Denija Brauna diskogrāfiju.
Mikrofons pie griestiem
Vēl viena iezīme, kas albumā ir pievilcīga un repa ierakstiem piederīga, – DIY jeb "dari pats" pieeja. Lai gan Lielas mākslas tapšanā savu artavu sniegusi virkne viesmūziķu (Chris Vader, Shenfi, 181h, Niklāvz, Gints Smukais, Elvijs Grafcovs, Didzis Bardo, Viesturs Melders, Kristīne Balanas, Kashuks, Oriole, rolands če, DJ PM2theAM; īpaši pasmaidīt lika anša un viņa sievas (Beliva) dialogs, kas ir dzirdams Gaismās), tas nemazina sajūtu, ka šis viscaur ir autorieraksts. To veicina ne tikai albuma personiskais stāsts, bet arī tapšanas apstākļi: Liela māksla ir radīta pāris kvadrātmetru lielā treilera istabā ar mikrofonu pie griestiem. Skaņu ierakstā un apstrādē ir piedalījies tikai pats reperis; arī albuma vāciņš ir paša radīts. Ieraksta skanējums par šādu pieeju gan manīt neliek, jo albums ir līdz sīkākajai niansei noslīpēts, bet ne pārlieku sterils.
Savējiem un kultūrai
Liela māksla, visticamāk, nepiesaista arvien jaunus klausītājus, kuriem tas kļūst par kārtējo ierakstu, ko paklausīties fonā, braucot uz darbu, ejot pasvīst trenažieru zālē vai relaksējoties ballītē, lai gan dažas kompozīcijas noderēs arī šādiem mērķiem. Liela māksla ir monolīts un pašpietiekams albums, kas pieprasa izpratni par žanru, tādējādi "svētdienas klausītāju" konvertējot nākamajā līmenī. Par to ierakstā runā arī pats ansis. Dziesmā Definīcija izskan rinda: "Manā baznīcā himnas skaļi dzied kāds, kurš tikko vēl neticīgs bija", kas ir eleganta atsauce uz jau pieminēto albumu #Himnas. Pamanīju arī kādu interesantu niansi – uzreiz pēc šīs rindas dziesmā ir dzirdama baznīcas zvana skaņa, kas atgādina 2011. gadā latviešu repa supergrupas Riekstu armija (Edavārdi, Arčijs un ansis) izdotajā kompozīcijā Mobilizācija (no albuma ar tādu pašu nosaukumu) dzirdamos zvanus, turklāt attiecīgās dziesmas klipā ansis ir… mācītājs, kurš sludina ārpus baznīcas uzstādītā kancelē. Iespējams, tā ir tikai sakritība, bet, ja ne, – šis ir labs ieskats, cik daudzslāņaini repa ierakstos var darboties atsauces, un šis nav vienīgais piemērs Lielas mākslas saturā.
Vairākas albuma dziesmas sasaistās ar citiem anša skaņdarbiem, piemēram, Nav bail tematika pārklājas ar nedrošību, kas ir jaušama opusā Spirāle (albums #Himnas), Sports – tāpat kā Ultra no Balzama – ļauj iepazīt tehnisko varējumu, savukārt Rīgā ieskicē, kā galvaspilsēta mainījusies kopš 2015. gada, kad Rīga tika aprakstīta dziesmā Nogrimušo kruīza kuģu baseini.
Jārok dziļāk
Nedaudz pārfrāzējot Gustavo, uz kuru ansis gan tieši, gan netieši Lielā mākslā atsaucas vairākas reizes: varētu sarakstīt avīzi, un vēl nebūs gana. Paskatīties uz albumu dziļāk un personiskāk palīdz pats ansis, piedaloties divās vērtīgās sarunās vairāk nekā četrarpus stundu garumā: gan ar Miku Soloveju (Liela māksla vecajā skolā; meklējiet to anša YouTube kanālā), gan podkāsta Karsts karsts 58. epizodē (pieejams YouTube videoformātā un iecienītākajās podkāstu straumēšanas platformās).
Mani nepamet sajūta, ka Liela māksla pieprasa iedziļināšanos un zināšanas par augsni un saknēm, no kurām šis auglis ir sūcies enerģiju, un tas ir vērtīgi, ņemot vērā dažādus riskus, ar kuriem reps pašlaik saskaras. Repa un hiphopa kultūras iepazīšana prasa laiku un prāta resursus, kā arī rada atkarību, bet tas ir sasodīti labs ceļojums. Sāciet to – vai turpiniet – ar Lielu mākslu.