Gadskaitlis, kurš cilvēkiem daudz ko nozīmē. Tajā pašā laikā - ir ļoti neskaidrs, kas tas īsti bija, - tā režisors Gatis Šmits par 1905.gadu. Viņam pašam līdz šim bija pazīstams skolas laiku ideoloģiski iekrāsotais viedoklis. Režisoram piekrīt dramaturģe Inga Rozentāle: "1905.gads ir neizpētīts. Revolūcija tieši Latvijas pusē. To mums vēsturniece Līga Lapa uzreiz teica, un to es pati redzēju, aizejot uz arhīvu. Ir tik daudz materiālu, ka neviens cilvēks tos vēl nav izskatījis. Tie stāv un gaida." Nacionālajā teātrī tapis abu kopdarbs 1906.Trakāk vēl kā piektā gadā. Izrāde, kas tiek pieteikta kā nebijis precedents Nacionālā teātra vēsturē - tā ir izrāde latviešu un krievu valodā, tulkojums abās valodās tiek nodrošināts ar titriem. Radošā grupa iecerējusi dot iespēju skatītājiem iejusties XX gadsimta Rīgas multikulturālajā vidē. Lugas notikumi balstās uz vēsturisko materiālu izpēti. Konsultācijas ar vēsturniekiem, lasīts Alberta Bela romāns Saucēja balss. Sarunas ar Roaldu Dobrovenski un viņa izjūtas kā vidutājam starp divām pusēm apstiprinājušas autoru izjūtas par Latviju, Rīgu kā izteiktu divkopienu sabiedrību. "Mūsu izrāde ir solis uz vienotu informatīvo telpu," cer I.Rozentāle.
Režisors, kuram šī ir debija Nacionālajā teātrī, novērtē teātra izvēli uzņemt repertuārā izrādi, kas var izrādīties arī neērta un problemātiski piedāvājama. Krieviski uz Nacionālā teātra skatuves, un vēl komēdija par 1905.gadu?! I.Rozentāle: "Nekas nav pārņemts pa tiešo. Viss ir pārtulkots izrādes valodā. Materiāli, kuriem esam gājuši cauri, nav plašai publikai zināmi. Tas varētu būt mūsu darba bonuss. Mēs esam izurbušies cauri kaut kam tādam, kam līdz šim neviens nav pieķēries." G.Šmitam savukārt ir svarīgi uzsvērt, ka, lai arī luga balstās uz ļoti rūpīgu izpēti un milzīgu informācijas daudzumu, tas tomēr nav vēsturiski pētniecisks darbs. Vēsturiskie fakti ir tikai avots, izejmateriāls. "Izrāde ir pati par sevi neatkarīgs darbs. Mūsu nolūks nekādā gadījumā nav dot interpretāciju saviem notikumiem. Stāsts ir par dzejnieci, tas ir veidots no viņas viedokļa. Tā nav mācībstunda."
Dramaturģe papildina: "Mūs interesēja cilvēki, kas šeit dzīvojuši. Visa lugas darbība notiek pārdesmit metru attālumā no šejienes. Aspazijas iela, Blaumaņa iela - tā ir tā pati Rīga. Tikai pirms 100 gadiem. Tā pati enerģētika. Tās pašas cilvēku gaitas tajā pašā Rīgā, kurā mēs šobrīd esam. Tā ir viena un tā pati vide. Savā ziņā tas ir stāsts par mums, par mūsu tautu. Interesantākā lieta, ko es atklāju, - skolā par 1905.gadu bija mācīts vairāk saistībā ar Krievijas revolūciju. Tas, ka Ļeņins gribēja, lai Latvijas sociāldemokrātu partija piesaistās krievu sociāldemokrātu partijai tāpēc, ka tā bija daudz spēcīgāka nekā lielā Krievijas sociāldemokrātu partija, - to neviens nezināja. Organizēšanās partijā un arodbiedrībās bija pamats plašākām tautas masām saprast, ka mēs esam vienots spēks un principā - tauta. G.Šmits: "Rūpniecības ziņā tā laika Rīga bija piecreiz, ja ne desmitreiz, attīstītāka kā šodien."
Abi saskārušies ar vistiešākajām paralēlēm ar šodienu (skolotāju streiks, 1905.gads kā uzplūds, 1906.gads - krīze), tomēr brīdina, ka tiešajām sakritībām nevajadzētu pievērst pārspīlētu uzmanību, gluži kā izmantotajai divvalodībai. Princips nav izaudzis no mākslotas iedomas. "Tajā laikā cilvēki pieņēma multikulturālismu, burtiski peldējās tajā," skaidro I.Rozentāle. Režisors priecājas, ka tapusi īsta luga. Viņaprāt, I.Rozentāle veikusi prātam neaptveramu darbu: "Lai taptu tāds rezultāts, patiesībā vajadzēja rakstīt gadu astoņas stundas dienā." Dramaturģe piekrīt, ka pēdējos mēnešos personiskās dzīves viņai nav bijis vispār. Tikai luga, kuras uzstādījumu un pamatkonfliktus izvirzījuši ar G.Šmitu kopā, bet dialogi bijuši viņas pārziņā.
Lugā ir 11 personu, katra ar savu līniju, centrā - jaunā dzejniece Vilma Doroteja Plūme, kuras prototips (kā iedvesmas avots) ir Zemgaliešu Biruta ar savu noslēpumaino likteni. Jaunā dzejniece raksta juteklisku, erotiski piesātinātu dzeju un pievienojas tā laika latviešu avangardam.
Starp Vilmas kolēģiem ir Jaunsudrabiņš, Cālītis, Krūza, Virza u.c. "Mūs interesēja konkrētais cilvēks un viņa izjūtas. Vilma pati meklē savu identitāti un mēģina sevi saprast. Viņa ir cilvēks, kurš mēģina dzīvot šajā konkrētajā laikā. Tieši kā mēs šobrīd," uzskata I.Rozentāle. "Jebkurš valsts aparāts ir represīvs. Mēs mēģinām skatīties, kā jebkurš konkrētais cilvēks, kurš darbojas šī aparāta vārdā, pats attaisno savu darbību - kāpēc viņš tā dara? Mums ir ļoti konkrētas situācijas un cilvēki šajās konkrētajās situācijās ar savu rīcību.