Krievijas karš Ukrainā izmainīja Latvijas teātra vidi, kas uzņēma dažus ukraiņu māksliniekus un iekļāva repertuārā ukraiņu autoru lugas. Sarežģītāka situācija izveidojās ar krievu māksliniekiem – Čulpanas Hamatovas pieņemšana Jaunā Rīgas teātra štatā, Alvja Hermaņa iestudētā Hamatovas monoizrāde Post scriptum un Spēlmaņu nakts gada aktrises balva pamatīgi satricināja sabiedrību. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī kopš februāra joprojām pirms izrādēm skan atgādinājums, ka teātris nosoda Krievijas agresiju Ukrainā, vienlaikus aicinot nevērst naidu pret Latvijas krieviem. Ukrainas himna pirms operas izrādēm un koncertiem un dažādi solidaritātes apliecinājumi kļuva par neatņemamu teātra notikumu sastāvdaļu.
Dailes teātris attīstīja stratēģiju, piesaistot ambiciozus projektus ar ārzemju režisoriem. Lukaša Tvarkovska Rotkho sava vēriena un precīzās realizācijas dēļ pelnīti ieguva vairākas Spēlmaņu nakts balvas, savukārt projekts ar Džonu Malkoviču un Ingeborgu Dapkūnaiti ar megazvaigžņu palīdzību glamūrajai publikai iebaroja nebūt ne viegli uztveramo Bernāra Marī Koltesa lugu Kokvilnas lauku vientulībā. Uz nezināmu nākotni pārbīdījās plāns rekonstruēt un būtiski pārbūvēt Dailes teātra Mazo zāli. Taču tā ir daudz mazāka bēda nekā Valmieras Drāmas teātrim, kas gadumiju sagaida īrētās telpās bijušajā katlumājā, jo teātra rekonstrukcija apstājās pie 90. gados nodotās ēkas daļējas sagraušanas, bet būvēt kaut ko vietā tā arī netika sākts. Tieši tāpēc vienkārši apbrīnojams ir teātra radošais pacēlums ar brīnišķīgām izrādēm un spēcīgiem aktierdarbiem, lielas, nozīmīgas lomas sagādājot arī pilnīgi visiem jaunajiem, tieši šim teātrim gatavotajiem aktieriem. Elmāra Seņkova Nelabie. Pēc Dostojevska neapšaubāmi ir gada otrās puses nozīmīgākais darbs Latvijas teātrī. Bet ir taču arī Kam bail no Virdžīnijas Vulfas Ineses Mičules režijā, ir Andra Kalnozola kulta romāna Kalendārs mani sauc veiksmīgā skatuves versija Mārtiņa Eihes režijā, ir Jāņa Znotiņa Mēs, roks, sekss un PSRS, kas pulcē pilnas zāles visā Latvijā.
Elmārs Seņkovs kļuva par Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju, un pašās gada beigās publiski izskanēja, ka šī teātra trupai pievienosies Liepājas teātra premjers Egons Dombrovskis, kurš Elmāra Seņkova huligāniskajos Grimmos Liepājā nospēlēja ne vairāk, ne mazāk kā Nāvi. Nacionālais teātris pašlaik strādā stabili, izlaiž izrādes, taču tās nesatricina teātra pasauli. Apmēram to pašu var teikt par Jauno Rīgas teātri, kas sezonas sākumā pieteica ārkārtīgi blīvu jauniestudējumu programmu, bet liela daļa repertuāra virspusēji apkalpo sabiedriski nozīmīgas aktualitātes, tajās rūpīgi neiedziļinoties.
Direktora maiņu piedzīvoja Leļļu teātris, kurā Mārtiņa Eihes darbības sākumu iezīmē politiskais kabarē pieaugušajiem Bez morāles. Ar lellēm. Teātra nākotnes plānos ir vairākas interesantas ieceres. Mārtiņa Eihes pārnākšana uz Rīgu izprovocēja mākslinieciskā vadītāja maiņu Rēzeknes Jorikā, pie kura stūres stājās Antons Kiseļus.
Ārpus dramatiskā teātra rāmja jāpiemin divi spoži notikumi dejā – horeogrāfu un dejotāju Elīnas un Rūdolfa Gediņu sadarbība ar māksliniekiem Reini un Kristu Dzudzilo Ļoti labās minūtēs Dailes teātrī, kā arī horeogrāfa Marko Gekes pārsteidzošais Ņižinskis Latvijas Nacionālajā operā un baletā, kas izraisīja milzīgu sajūsmu vienā publikas daļā un tikpat intensīvu noliegumu citā.
Ārvalstu teātri gan pandēmijas, gan Ukrainas kara dēļ Latvijā viesojās diezgan reti, tomēr nevar nepieminēt notikumu Dirty Deal Teatro – Igaunijas teātra Vaba Lava viesošanos ar Elmāra Seņkova un Valtera Sīļa izrādēm Divas garāžas un Man bija brālēns.
Teātris dara brīnumus. Šogad par to varēju pārliecināties arī amatierteātru vidē Latvijā un viesojoties pie diasporas. Anastasija Neretniece 90 gadu vecumā Lielvārdē spēlēja Indrānu māti pilnā lugas apjomā. Teātris tiešām dod spēku.