Ābolu ķocis. Apdzīvo rāmjus graciozi un drosmīgi

Paņemot vienu spēcīgu elementu, šajā gadījumā lielisku aktrisi Sandru Kļaviņu, atraisās rokas arī pašdarbībai, amatierismam visos līmeņos, jo ir drošības sajūta un, manuprāt, visatļautības saldais komplekts- gribu un daru. Zīmīgi, ka kritiķes kļuvušas iecietīgas, viņas tādas nianses "nepamana", lai deg kā ir, nevajag pūst. Ir veseli notikumi, par kuriem "godbijīgi" klusē. Poļiķika, mīļie. P.S. Laikrakstā Svarinskai ir piezīmētas 5 zvaigznītes. Kā ir?

Precizēju: arī tas pieder pie režisora talanta - prast sameklēt aktieriem piemērotu materiālu un materiālam piemērotus aktierus! Un tad jau izrāde nospēlējas pati no sevis.

Konkrētās izrādes kvalitāti nodrošina aktrise Sandra Kļaviņa, kura sevi jau pierādīja "Klusuma skaņās" kā IZCILUS (Veras Baļūnas termins) "fizisko" aktrisi etīdē ar telefona klausuli, vienā no retiem neaizmirstamiem aktiermākslas virtuozitātes momentiem teātrī -gan Latvijā, gan ārpus tās! Tas tikai nozīmē, ka Alvja laulātā draudzene savā režisoriskajā debijā izbrauks uz aktrises rēķina. Nu, bet no otras puses - arī tas pieder pie režisora talanta: prast pareizi sadalīt lomas. Tāds savā laikā bija Kublinskis. Un tad jau izrāde spēlējas pati no sevis. Jācer tikai, ka teātra apskatnieki spēj šos fainomenus saskatīt un atkost.

Ne mirkli nešauboties par konkrētās izrādes līmeni, kvalitāti, atļaušos uzsvērt, ka ir radušies apstākļi latviešu kultūras, mākslas aplocē, kas ļauj būt režisoriem ( Rēzija Kalniņa), komponistiem ( Vestards Šimkus), scenogrāfiem ( Hermanis u.c.), kostīmu māksliniekiem utt. bez diploma. Tādā gadījumā raisās apgalvojums, kas nav glaimojošs- proti, mākslas augstskolas nesagatavo pietiekami profesionālus un mākslinieciski pilnvērtīgus kadrus, nav arī personību, jo teātri glābjas izvēloties paši un darbojoties atbilstoši mākslinieciskai nepieciešamībai.