Maija Svarinska @@@@
Mureja Šizgala luga LUV veltīta mūžīgai tēmai – vientulībai. Zinām jau, ka nav labi cilvēkam būt vienam. Taču, lai būtu divatā, ir jāmāk to otru pieņemt un sevi dāvāt. Grūti. Nepārtraukts jūtu un emociju treniņš, kura iznākums bieži vien nav prognozējams. Bet, ja tas ris izteiktā komēdijas žanrā, it īpaši nav viegli paredzēt, ar ko beigsies izmisuma rotaļīgā spēle. Ne velti teju tukšu, plašu skatuvi dibenplānā rotā milzīgs caurums (scenogrāfe Sintija Jēkabsone). Aiz tā, kā informē darbības teksts, varbūt ir jūra, kurā ik pa laikam kāds no varoņiem pazūd, taču drīzāk tas asociējas ar slaveno melno caurumu, jo režisoram Dmitrijam Petrenko ir raksturīgs vērīgs skatījums uz cilvēku, līdz ar to viņa izrādes zemtekstā jaušams dzīves uztveres vēriens. Izmisuma melnais tukšums, ko var uzvarēt tikai gaisma. Mīlestība. Un visi trīs lugas varoņi par to cīnās. Arī izmisīgi. Līdz smiekliem. Spēcīgs trio sniegums. Kā allaž, spīguļo Ineses Kučinskas talants. Viņas Ellena nudien ir sievišķis ar pautiem. Bet vīriešiem to pautu trūkst. Gan burtiskajā, gan pārnestajā nozīmē. Leons Leščinskis un Ēriks Vilsons apspēlē šo problēmu bravurīgi. Līdzīgi tam, kā smaida Artura Maskata mūzika.
Atis Rozentāls @@@@
Mureja Šizgala pagājušā gadsimta 60. gadu luga, kas savulaik Valmierā rādīta ar latviskotu nosaukumu Mīlēšanās, pieļauj diezgan izkāpinātu grotesku, atainojot trīs varoņus – neveiksminiekus. Dmitrijs Petrenko iet citu ceļu, radot klusinātāku, reālpsiholoģisku variantu, kaut gan autora apzināti sabiezinātās krāsas jūtamas tik un tā, piemēram, varoņu sacensībā, kuram bijusi smagāka bērnība. Tomēr psiholoģiskais uzslāņojums izrādi palēnina, un pirmajā cēlienā darbība atraisās smagnēji. Sintijas Jēkabsones iekārtotajā sarūsējušajā tvertnē visnotaļ asprātīgi darbojas Ineses Kučinskas Ellena, Leona Leščinska Milts un Ērika Vilsona Harijs. Skanot Artura Maskata mūzikai, aktieri izspēlē savdabīgu attiecību trijstūri, un viņu sniegums kļūst par izrādes lielāko vērtību. Izrādes iestudēšana būtu atmaksājusies kaut vai tāpēc, lai lielā lomā uz skatuves atgrieztos Ēriks Vilsons. Tas ir noticis. Trijotne respektē režisora izvēlēto stilu, strādā pustoņos, un, kaut arī viņu raksturu atklāsmē paliek neizzināti noslēpumi, to skatīties ir interesanti. Beigās gan teātris varēja ietaupīt uz viena kostīma rēķina, ja režisors atteiktos no vispārinoša, bet ilustratīva tēla, kura identitāte turklāt raisa diskusijas – kas tas par zvēru.