Aiks Karapetjans Nacionālajā teātrī iestudē Venēcijas tirgotāju

izskatās garšīgs

viedoklis 1: Traģikomēdija piecos cēlienos “Venēcijas tirgotājs”, Viljams Šekspīrs (Merchant of Venice). No angļu valodas tulkojis Alfrēds Krūklis (1963.g.). Ģeniāla luga. No parasta rakstu darba atšķiras ar to, ka tā ar laiku nezaudē savu aktualitāti. Notikumu darbība risinās Venēcijā. Bagāts un cienījams tirgotājs, izpalīdzot savam draugam, aizņemas no ebreju augļotāja (mūsdienu terminoloģijā – baņķiera) ievērojamu naudas summu. Tā kā baņķierim ir naids uz tirgotāju, kurš traucē tā biznesam, dāļājot bezprocenta aizdevumus, ķīlā tas prasa mārciņu tirgotāju miesas sirds rajonā jeb pēc būtības – dzīvību. Tirgotājs piekrīt, jo aizņemamā summa viņam nav liela, tikai jāpagaida, kad atgriezīsies kāds no viņa pa pasauli klejojošajiem kuģiem. Kuģiem, protams, atgadās visādas nejaušas nelaimes un tie laikā neatgriežas, un tirgotājs nevar atdot parādu. Baņķieris līksmo un gavilē un pieprasa viņam tiesiski un likumīgi pienākošos īpašumu – mārciņu tirgotāja miesas no sirds rajona. Valstsvīri mēģina atrunāt baņķieri, saka, ka viņš nogalinās tirgotāju, prasot parādzīmē norādīto ķīlu, bet nekas nelīdz – baņķieris paliek pie sava. Augļotājs pat atsakās no piedāvājumiem atlīdzināt tirgotāja parādu dubultā, viņš grib tā miesu un viss, un, ja viņam netiks dots tas, kas pēc likuma pienākas, tad viņš ies pa pasauli stāstīt, ka Venēcijā neievēro likumus (ka tā nav tiesiska valsts), kas venēciešiem nav izdevīgi, jo tad viņiem neviens vairs neticēs un darīšanās ar viņiem neielaidīsies (mūsdienās to sauc par starptautiskajām sankcijām, kredītreitinga pzemināšanu un vēl citos vārdos ar). Tādu, lūk, traģikomisko lugu ir sacerējis Viljams Šekspīrs tālajā 1623.gadā. Un šis stāsts dzīvē atkārtojas vēl un vēl, un tagad atkal arī Latvijā. Gan valsts ir „Venēcijas baņķieru” varā, gan tās uzņēmēji, gan arī liels skaits iedzīvotāju, un, ja Tu nespēj segt parādu, tad zini, ka baņķieris bez vilcināšanās un sirdsapziņas pārmetumiem izgriezīs mārciņu Tavas miesas, Tavu vecāku miesas un Tavu bērnu miesas, jo tas viņam tiesiski un likumīgi pienākas. Tāda ir baņķieru filozofija, tāda ir viņu daba, tāda ir arī daudzu juristu, menedžeru un uzņēmēju daba. Ja ir izdevies panākt kādu formālu tiesību, tad tā ir jāizmanto pilnībā, neskatoties uz jelkādiem morāles un ētikas principiem. Tas, ka tiesiskums un likumība bez cilvēcības, bez ētikas, bez sirds ir dziļi amorāla un visos veidos nosodāma, viņus pārāk nesatrauc. Vienīgais, kas viņus spēj atturēt, tas ir pretspēks, tā ietekmē viņi no cietsirdīgiem, nepielūdzamiem bendēm pārvēršas laipnos, smaidīgos, pieglaimīgos un, ja vajag, pat pazemīgos cilvēkos. Latvijā tagad šie baņķieri ir vienoti, viņiem ir atlicis izmānīt no cilvēkiem pēdējās asins lāses parakstam, pēdējo uzticības apliecinājumu, lai praksē stiprinātu absolūta tiesiskuma baušļus un ņemtu no mums visu, ko vien var paņemt – mārciņu gaļas sirds rajonā. viedoklis 2: Toties vēl jo būtiskāks ir risinājums: tiesa nolemj, ka Šeiloks var saņemt savu ķīlu, taču, ja to ņemot tiks izlieta kaut pilīte kristieša (resp. aizņēmēja) asiņu, tad to sagaida nāve. Šekspīrs mūs pamāca, kā spēlēt juridiskās spēles un uzvarēt pat it kā bezcerīgās situācijās. Un patiesi, mēs varam mierīgi pieņemt, piemēram, ārzemju bankas ierobežojošus likumus, pamatojoties ar Cilvēktiesību deklarāciju un vēl desmitiem citu starptautisku dokumentu, kas runā par veselības aprūpes, izglītības, iztikas pamatlīdzekļu pieejamību, bērna un mātes tiesībām, utml. avots: tautasforums.lv

Vai šis puikiņš nav par ātru pieķēries Šekspīram un vēl pie tam "Venēcijas tirgotājam"?