Astrīdas Kairišas jubileju atzīmēs ar pirmizrādi

Lomās arī Juris Lisners, Līga Vītiņa un Ainārs Ančevskis. “Astrīda Kairiša. Vārds, kas neprasa komentārus tiem, kas gadu desmitiem sekojuši līdzi Nacionālā teātra izrādēm, bet jo īpaši tiem, kas pārzina Latvijas kino. Ieva “Tauriņdejā”, Zane “Pūt, vējiņi!”, Laura “Ezera sonātē”, Justīne “Trīs minūšu lidojumā” un citas kinolomas ir iemūžinātas lentēs, bet teātrī tikpat spoži nospēlētās lomas – Madara “Salna pavasarī” (Liepājas teātris, 1963) un visi turpmākie Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī spēlētie darbi - Zane “Pūt, vējiņi!”, Millija Riekstiņa “Piecstāvu pilsētā” un “Putni bez spārniem”, Jūlija “Liliomā”, Žanete “Zemes un saules vārdā”, Antonija “Skroderdienās Silmačos”, Liena “Mērnieku laikos”, Isabella “Spānijas Isabellā”, Spīdola  “Uguns un nakts” un daudzas citas, kopskaitā ap 70 !, paliek vien skatītāju atmiņā un teātra vēsturē. Tomēr, redzot Astrīdu Kairišu uz skatuves šodien – izrādēs “Nesaprašanās”, “Veļupes krastā”, “Uz neatgriešanos”, kā arī atsaucot atmiņā citus nesena laika darbus, nevar neatcerēties to viņai vien piemītošo skatienu un balss intonāciju, kas padarījis viņu tik īpašu Latvijas teātrī. Aktierim nav lielākas nelaimes kā būt tipiskam, līdzīgam daudziem, tādam, ar ko viegli identificēties, Astrīdas Kairišas trumpis mūža garumā ir ne tikai viņas neparastais skaistums, bet arī dvēseles un sirdsgudrība, godprātība un zināma noslēpumainība. Viņu nesajauksi ne ar vienu citu, un var tikai vēlēties dzīvot tā – nepazaudējot savu es. Viņa nesniedz intervijas, cenšas neapgrūtināt citus ar sevi un nedalās savos pārdzīvojumos – šim nolūkam kalpo skatuve. Daudzu acīs Astrīda Kairiša ir Nacionālā teātra sirdsapziņa, kas gluži intuitīvi jūt, kā mākslā dzīvot tā, lai Nacionālais teātris saglabātu savu lielāko vērtību – ģimenes izjūtu, cilvēcību un morālu tīrību. Jubileju Astrīda Kairiša sagaida ar galveno lomu franču autores M.Dirasas drāmā “Augu dienu koku paēnā” Feliksa Deiča režijā -  varoni, kas temperamenta, rakstura un dzīves filosofijas ziņā ir pavisam citādāka nekā māksliniece – tā teikt, lai sajauktu visiem kārtis...” par aktrisi stāsta teātra zinātniece Ieva Struka. Franču literāte Margarita Dirasa (1914-1996) tiek ierindota ievērojamāko t.s. jaunā romāna pārstāvju plejādē. Viņas darbos ir aprauti dialogi, uzmanība koncetrējas uz personu iekšējo dzīvi, nevis ārējām norisēm, nereti mīlas attiecības veidojas starp dažādu rasu pārstāvjiem. Nozīmīgākie darbi -  “Augu dienu koku paēnā” (1954), “Moderato Cantabile” (1958), “Hirosima, mana mīla” (1960, vēlāk ar šādu pašu nosaukumu tapusi slavenā Alēna Resnē filma), “Lolas V. Štainas sajūsma” (1964), “Vicekonsuls” (1965), “Angļu mīļākais” (1967), “Mīlestība” (1971), “Mīļākais” (1984), par ko viņa saņem brāļu Gonkūru prēmiju. 70. un 80. gados viņa pievēršas kinoscenāriju rakstīšanai, pavēstīja I.Vasiļjeva.