Ati, es ģībstu!

Diemžēl, kā jau katrai radošai personai, arī režisoram ir pacēlumi un kritumi. Apbrīnoju Seņkova "Kaiju" un "Raudupieti", bet "Trīne" ir drīzāk "Mana nabaga tēva" stilā - neizdevusies un bezgaumīga performance. Aktieri gan brīnišķīgi, jo īpaši Arturs Krūzkops un Inga Misāne - Grasberga

ja kādam, kas redz Trīni pirmo reizi mūžā pēc noskatīšanās palūgtu izstāstīt lugas saturu, ko mēs uzzinātu. Dita Lūriņa- punduris, spēlē visu izrādi uz ceļiem. Kā pašvērtība interesanta, bet vai fiziskā slodze ir tā vērta, ko īsti šī atdeve Seņkova brīnumam dod.

Tā būtu pieklājīgi. Vajadzētu arī iepazīties ar paša Blaumaņa dzīves un rakstniecības būtību. Nepierakstīt to kā nebija un neignorēt būtību- Blaumaņa ētisko programu. Šis žanrs ir uzspiests, redzēs, cik tālu pavilksies.

"Mēs veči, bet viņa visu mūsu vietā". Kurā vietā tad kāds vecis jelko mēģinājis ar Trīni "ierubīt"? Ak, tad Trīne ir katalizators, ak, tad Seņkovam vajag delartisko komēdiju. Tad lai ņem itāļu lugas un taisa. "Trīnes grēkos" ir foršs teksts Annulei: Re, maiss jau galvā! Tas pilnā mērā attiecas uz NT aktieriem. Šajā novatorismā pārāk daudz kā ir par daudz. Bet Marijai Bērziņai gribētos lūgt izrāžu laikā nebūt tik pašpietiekamai. "Bišu mātē" skats ir šāds- jā, buksē, neiet, nu tad nav ar ko plēsties. Viss sākās jau "Kabarē". Kā Melbārdis nost un atsevišķi, tā cuff, anniņ! Nenormāls laiskums.