Laikam jau nav iespējams saņemt balvu "par mūžu". Mūžs teātrī dalās sekundēs, mizanscēnās, kādā īpašā kustībā, intonācijā vai klusumā, kas skatītājam ir palicis atmiņas cietajā diskā un kļuvis par savas dzīves notikumu.
KDi uzrunāja četras spilgtas kritikas personības – Silviju Radzobi, Edīti Tišheizeri, Valdu Čakari un Maiju Svarinsku – ar lūgumu atsaukt atmiņā tos dziļi personīgos uzplaiksnījumus, kas viņām pirmie nāks prātā, kad 23. novembrī uz Dailes teātra skatuves par mūža ieguldījumu teātra mākslā suminās režisoru Mihailu Kublinski un aktrisi Ņinu Ņeznamovu.
Silvija Radzobe
Visskaistākā gliemežnīca
1971. gadā Latvijas teātrī tapa divas izrādes, kurām manā biogrāfijā bija izšķirīga nozīme: Pētera Pētersona Spēlē, Spēlmani! Jaunatnes teātrī un Mihaila Kublinska Santakrusa Drāmas teātrī. Tieši šie uzvedumi rosināja mani, Filoloģijas fakultātes studenti, kļūt par teātra kritiķi – gribējās būt vidē, kur rodas kaut kas tik skaists un iedvesmojošs, gribējās iemācīties saprast, kā, kad un kāpēc tā notiek. Tikai pēc gadiem pēkšņi iedomājos, ka Santakrusas centrālo aforismu ("Var apbraukt visas pasaules jūras un atvērt tūkstošiem gliemežnīcu, bet visskaistākā būs tā, ko varam tikai iedomāties") esmu sapratusi pavisam citādi, nekā to bija domājis autors un režisors. Es to uztvēru kā aicinājumu apbraukt visas pasaules jūras, kas tajā laikā saprotamu iemeslu dēļ padomju pilsonim bija neiespējams akts, nevis kā atziņu, ka nekas nevar līdzināties iztēles un fantāzijas, tostarp mākslas, spēkam. Pārfrāzējot pazīstamās dziesmas vārdus, aizveru acis un atkal kā toreiz redzu skatuvi ar dzīvām sveču liesmām, līdz ar Gunāra Cilinska rezignēto Pelegrīnu gluži vai fiziski izjūtu, kā iztek viņa šīssaules dzīves pēdējās nakts minūtes, kā ceļas un noplok Inta Burāna Pilskunga izmisīgās cerības izrauties no aizsniegošās nakts atpakaļ vasarā, jaunībā, jūras klaidā...
Špetni nešpetnā
Arkādija Kaca Rīgas Krievu drāmas teātrī – tas nozīmē apmēram 30 gadu ilgu periodu XX gadsimta 60.–80. gados – valdīja divas prīmas: siltā, mātišķā Raina Praudiņa, kurai varēja just līdzi un uzticēties, un temperamentīgā, asi dzēlīgā skaistule Ņina Ņeznamova, kuru varēja apbrīnot. Apbrīnot par slaiko stāvu, trenētā ķermeņa lokanību, prasmi eleganti nēsāt kostīmus, spēju atklāt neatkarīgas, vilinoši valdzinošas sievietes noslēpumu. Tādas sievietes noslēpumu, kas nekad nesamierināsies ar otro vietu – ne sieviešu, ne vīriešu sabiedrībā. (Runa, protams, ir par mākslinieces pašpietiekamajiem, savu spožumu demonstrēt pieradušiem skatuves tēliem, ne viņu kā privātpersonu.) Ņinas Ņeznamovas aktierisko dabu, manuprāt, precīzi atklāja Silmaču saimniece Antonija, kura veikli prata izrīkot ne tikai savu saimi, bet ar smaidu uz lūpām arī savu sirdi, vienīgi balsij uz mirkli kļūstot griezīgākai, kad iecerēto Aleksi nācās nomainīt ar "otrās šķiras" precinieku – klibo Dūdaru. Vai Antona Čehova Arkadina, māte, kuru dēls mīl arī pēc tam, kad tā sabradājusi viņa, topoša mākslinieka, pašcieņu. Vēl tagad redzu, kā Ņeznamovas varone pārsien Andreja Iļjina Trepļeva traumēto pieri un pāris siltu intonāciju dēļ dēls gatavs skūpstīt viņai roku. Jo tik liels ir Arkadinas pievilcības spēks.
Edīte Tišheizere
Sirds atvēršanas nozīme
Režisora Mihaila Kublinska iestudējumi manā dzīvē ienāca īstajā laikā – vidusskolas sākuma gados. Viņa izrādes, romantiskas šā vārda visbrīnišķīgākajā nozīmē, skatītas lielākoties kaut kur no otrā balkona (lieku biļeti pie teātra ieejas varēja noķert gandrīz vienmēr), radīja sajūtu, ka ir kāda pasaule, daudz vērtīgāka un jēdzīgāka par to, kas uz ielas. Vasara Noānā ar neizsakāmi skaisto Inta Burāna Šopēnu! Vai Santakrusas zeltainā migla, no kuras izkāpj Veltas Līnes pilskundze Elvīra un Gunāra Cilinska pasaules klaidonis Pelegrīns vai Pilskungs – atkal Inta Burāna trauslajā, ēteriskajā atveidā. Starp izrādēm, kas mainījušas manu dzīvi, Mihaila Kublinska iestudējumiem ir, uzdrošinos teikt, tāda sirds atvēršanas nozīme. Tās atstāja kā pēcgaršu ilgošanos pēc tikai nojaušamās, nesasniedzami skaistās pasaules. Tieši tā, kā Pelegrīns saka Elvīrai – var atrast tūkstošiem gliemežnīcu, bet neviena nebūs tik skaista kā tā, kas nav atrodama un pēc kuras var tikai ilgoties. Tos vārdus es atceros joprojām.
Tāda stāja un pašlepnums!
Iedomājoties par aktrisi Ņinu Ņeznamovu, vispirms ir atmiņas par daudzajām Arkādija Kaca izrādēm Rīgas Krievu drāmas teātrī pagājušā gadsimta 70. gadu vidū – toreiz tas bija latviešu skatītāju ļoti iemīļots teātris, un man liekas, ka zālē latviski runājam varēja dzirdēt pat vairāk nekā krieviski. Ņina Ņeznamova bija daļa no šā teātra, un, ja man jāiedomājas viena no viņas spēlētajām lomām, tad tā ir Silmaču Antonija. Viņai bija tāda stāja un pašlepnums! Ne bagāta vīra atraitnes, bet pašapzinīgas sievietes lepnums – un tas bija valdzinoši. Ņina Ņeznamova ir valdzinoša personība, un tas vienmēr ir atspīdējis viņas tēlos.
Valda Čakare
Svinīgi, nopietni un kaislīgi
Pārtinot atmiņā lenti ar iespaidiem par Mihaila Kublinska iestudējumiem, no pagājības iznirst trīs aprauti vērojumi. Pirmais – režisoram, tāpat kā Nacionālā teātra publikai, patīk, ka ir skaisti. Svečturi ar "asarojošām" svecēm, gaismu un ēnu saspēle aktieru sejās un mirdzošajās acīs, kā Santakrusā; romantizēta bulvāru dramaturģija, kā Hamilkāra kungā vai Acālijā; pāri ikdienībai paceļošas jūtas, kā Romeo un Džuljetā, kur mīlētāji lido pretī debesīm vai izmisīgi triecas pret pelēku varas un vienaldzības sienu. Otrais – režisoram patīk, ka ir svinīgi, nopietni un kaislīgi. Kā septiņdesmito gadu "hitā" Elektra – mana mīla, kur aktieru ekspresija aumaļām piestrāvo tīru, askētisku telpu. Trešais – režisoram patīk ne tikai "nomirt" lieliskos aktieros, bet arī novietot viņus uz postamenta. Kā tajās daudzajās ar Mihaila Kublinska roku parakstītajās izrādēs, kuras izceļ aktiera personību un šarmu, tāpat kā juveliera darbs izceļ akmens spožumu un vērtību.
Lūst, bet neliecas
Ņina Ņeznamova ir aktrise ar staltu stāju, labu latviešu valodu un plašu ampluā, kura robežas sniedzas no mūzikla līdz klasiskai traģēdijai. Ar nerimstošu interesi ne tikai par teātri, bet par Latvijas kultūras procesu kopumā. Aktrises dramatiskais temperaments, kas apvienojas ar humora izjūtu un artistiskumu, šķiet, ļauj atsaukties jebkura tēla būtībai. Tomēr prātā visvairāk iespiedušās tieši tās varones, kurām stingrs mugurkauls liedz ļauties sievišķīgam vājumam, bet – ak, kā gribas! Skroderdienu Antonijai – būt mīlētai, karalienei Ģertrūdei – paļauties uz apkārtējās pasaules godīgumu, Roplainietei Pazudušajā dēlā – būt saprastai un novērtētai, pat varmācīgajai psihiatriskās klīnikas māsai Rečidai Lidojumā pār dzeguzes ligzdu mirkļiem gribas būt maigai un līdzcietīgai. Taču Ņinas Ņeznamovas atveidotās teātra sievietes lielākoties pieder pie tām, kuras lūst, bet neliecas.
Maija Svarinska
Intelekta smīns
Kad iedomājos par Mihailu Kublinski, pirmais, kas nāk prātā, – elegance. Gan ārējā izskatā, gan runas manierē, gan režijas rokrakstā. Atceros, kad, pateicoties LTDS, braucām uz Austriju, Šveici, viens no līdzbraucējiem bija arī režisors Kublinskis. Patika, kā viņš skatījās uz objektiem, ko par tiem stāstīja, kā tos raksturoja. Bija jūtams, ka labi pazīst vēsturi, taču savas zināšanas nedeklarēja, arī erudīcijā viņš bija elegants. Līdzīgi daiļradē – par spīti tam, ka viss izstrādāts ļoti nopietni un pārdomāti, režisors ir tikpat rotaļīgs. Piemēram, izrādē Aija (2009) līdz dvēseles dziļumiem izpētīti tēli, un tāpēc aktieru spēle, kā allaž viņa iestudējumos, bija dzīva un pārliecinoša. Kā šodien redzu kaismes pilno, bet vienlaikus gļēvo, raksturā vājo Mārča Maņjakova Jāni un Lienes Gāliņas neganto, tomēr sirds dziļumos dižo Aiju, un visai darbības gaitai varēja patiesi just līdzi. Taču vienlaikus tajā, kas notiek uz skatuves, bija jaušama neizprotama distance, ko gribētos dēvēt par intelekta smīnu. Citiem vārdiem sakot, režisors stāstīja stāstus, kas bieži vien pa īstam aizrāva, tomēr tas bija tikai stāsts. Starp dzīvi un teātri Mihails Kublinskis, manuprāt, apzināti ievēroja organisku attālumu. Tā arī ir īpaša meistarības elegance.
Uzplauka Kaca paspārnē
Talantīgā, savdabīgā teātra aktrise Ņina Ņeznamova ir unikāls M. Čehova Rīgas Krievu teātra zīmols. Vēl jo vairāk – viņa ir Latvijas kultūras rota. Personība, kas prot dāvāt. Gan kā māksliniece, gan kā cilvēks. Dzimusi Volgogradas apgabalā, turpat absolvējusi teātra studiju, Ņeznamova 1963. gadā tika uzaicināta strādāt Rīgas Krievu drāmas teātrī, kura galvenais režisors toreiz bija Arkādijs Kacs – mākslinieks, kas teātrim pavēris unikālu radošo dzīvi, brīvu no socreālisma štampiem. Kaca talanta paspārnē tad arī uzplauka aktrise Ņina Ņeznamova. Aktrise varēja mirdzēt labi kopto dāmu – nežēlīgo uzvarētāju – lomās, kāda, piemēram, bija viņas apbrīnojami pievilcīgā un vienlaikus teju ledainā Arkadina izrādē Kaija vai, teiksim, godkārīgā Ģertrūde, kura karalienes kroņa dēļ apspiedusi, pat izvarojusi savu dabu, gadiem tēlojot mīlu pret savu vīru Klaudiju (Hamlets). Bet līdzās tapa pavisam citas varones – skaistas ne tikai ārēji, bet arī dvēselē. Šajā kontekstā gribas atcerēties aktrises veidoto Antonijas tēlu iestudējumā Skroderdienas Silmačos. Viņas saimniece bija labestīga, kaut stingra, garīgi ļoti dziļa, inteliģenta. Tāda ir arī pati Ņeznamova. Ne velti viņa atmodu nenicināja, saprata un pretstatā daudziem Rīgas Krievu drāmas aktieriem Arkādijam Kacam nopakaļ uz Krieviju neaizbrauca. Nē, Ņina Ņeznamova ir Latvijas krievu aktrise, māksliniece, kura dāsni turpina bagātināt mūsu zemes māksliniecisko jaunradi.