Laiku pa laikam Pēters Šteins tomēr atgriežas teātrī. Ar mainīgiem panākumiem. Taču ja 2000. gadā radītais Gētes Fausta pilnais teksta iestudējums, kas ilga teju vai dienakti, tika uzņemts skābi un atturīgi, tad pērnogad deviņstundīgais Frīdriha Šillera Valenšteina iestudējums kādā no agrākajiem alus brūžiem par Berlīnes Bronksu dēvētajā rajonā Neukölln lika runāt par spēcīga, ļoti inteliģenta režisora atgriešanos.
Pēters Šteins sevi dēvē par universitātes cilvēku, un viņam piemīt patiesa cieņa un interese attiecībā uz tekstiem. Arī teātra ideja, kas šo režisoru patiesi aizrauj, ir mēģinājums uzlikt uz skatuves tekstus, tā kā tie ir uzrakstīti. Tas nozīmē - nepieblīvēt tos ar savām interpretācijām un gudrībām, bet atstāt atvērtus katra skatītāja paša inteliģencei un lasītspējai. Veidojot savu otro iestudējumu teātrī Berliner Ensemble - Heinriha fon Kleista komēdiju Saplēstā krūze, par savu sabiedroto Šteins atkal izvēlējies austriešu aktieri Klausu Mariju Brandaueru. Latvijā labi pazīstamu no kinolomām filmās Mefisto, Hanusens, Pulkvedis Redls, Rembrants. Šīs Eiropas teātra zvaigznes skatuviskā eksistence reizēm gan mēdz būt tik ārkārtīgi pašiemīlējusies, ka par viņu mēdz rakstīt „Brandauers spēlē Brandaueru". Bet - sadarbībā ar Pēteru Šteinu pat šis aktieris mēdz sev pārkāpt pāri un spēlēt arī kādu citu tēlu, kas nav Brandauers pats. Šoreiz šis ekstra klases aktieris ir pārtapis ciema tiesnesī Ādamā jeb, kā raksta kritika, „sātanā ar maigām manierēm". Skatuviskā laika ziņā Saplēstā krūze ir viens no īsākajiem Pētera Šteina iestudējumiem. Skatuviskās kvalitātes ziņā, ja paļaujamies uz vienu no visnesaudzīgākajiem vācu teātra kritiķiem Gerhard Stadelmaier - liels teātris.
Vairāk informācijas: www.berliner-ensemble.de
Raksts tapis sadarbībā ar: ANOTHERTRAVELGUIDE.COM